Mobilā versija
+6.9°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
4. oktobris, 2013
Drukāt

Jānis Vādons: Daudzi latvieši netic Latvijas un latviešu valodas nepieciešamībai

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Latvieši pamazām raušas ārā no bīstamā purva, ko īsi varētu dēvēt par “pēcpadomju sindromu”. Tam ir vismaz divas raksturīgas iezīmes. Sākumā – brīvības un tautiskā gara eiforija, kas izrādījās virspusēja un pašķidra, jo, šķietami pieveikuši ārējo ļaunumu, latvieši aizgūtnēm metās savas dzīves pamatus cementēt kapitālismā, t. i., atzina mantiskās attiecības par pirmo un galveno sabiedrības vērtību asi un pilnvērtīgas dzīves mērauklu. Turpinājumā – sabiedrības noslāņošanās, dažās dienās tapušu miljonāru “veiksmes stāsti”, garīguma un kultūras apātija, noliedzot arī valsti un tās nacionālo saturu kā vērtību. Tikai tagad, pēc vairākiem gadiem, sākam apjaust, ka sauklī “es mīlu šo zemi, nevis valsti” mēs noliedzam paši sevi.

Tamdēļ Egila Levita rosinātā Satversmes preambula ir nepieciešams nākamais solis, kas mūs ved laukā no purva, kurā esam bijuši tik ilgi, ka tas kļuvis ērts un pašsaprotams. Tik ērts, ka arvien vairāk latviešu piekrītoši māj ar galvu prasībai Dziesmu svētkos dziedāt krievu valodā, apšauba divvalodības draudīgumu un ir gatavi dažus “Saskaņas centra” piedāvātos materiālos ieguvumus celt krietni augstāk par vērtībām, kuras šī partija ne vien nepārstāv, bet gan atklāti, gan slēpti noliedz un apkaro.

Ar Satversmi mēs apliecinām, ka latvieši paši zina, izprot un īsteno tos mērķus, kāpēc Latvija kā valsts ir veidota un pastāv joprojām: latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšana, saglabāšana un attīstība. Un, starp citu, tikai tad seko materiālais mērķis – labklājība. Šādai mērķu secībai – un tai nāktos pievērst uzmanību! – ir dziļa un objektīva jēga. Globalizācijas un dažādu savienību veidošanās procesi, padarot valstu politiskās robežas par nosacītām un izplūdušām, liecina, ka pārticība diezin vai ir saistāma ar primārajiem valstiskuma mērķiem. Ļoti iespējams, ir rodams pārticībai daudz izdevīgāks veidojums nekā pašreizējā Latvijas valsts. Taču nemainīgi neapšaubāma ir patiesība, ka Latvijas robežas novelk un nosargā latviešu valoda un kultūra, kas faktiski bija un paliek pirmais un vienīgais valsts izveidošanas iemesls.

Preambulas veidošana esošajā situācijā noteikti nav nejauša. Tā runā par pašreizējo un turpmāko valsts saturu, un vēsture, kas caurauž preambulas tekstu, rāda šī satura nemainīgos pamatus. Dīvaini ir dažādie viedokļi, ko par preambulu izsaka latvieši, kuros runā tās pašas senās, neizdeldējamās bailes – sak, nieks, kā ar mums pašiem, bet vai mēs kādam nenodarām pāri, vai mūs pareizi sapratīs, vai mēs neesam pārāk strikti un viennozīmīgi savā gribā. Tiesa, tas jo skaidrāk pierāda preambulas vajadzību. Kad Latvija veidojās, bija grūti ticēt, ka izdosies šo mērķi sasniegt. Kad Latvija izcieta okupāciju, daudzi zaudēja ticību brīvības atgūšanai. Taču pašlaik ir parādījusies jauna neticības forma – daudzi latvieši netic Latvijas un latviešu valodas pastāvēšanas nepieciešamībai. Atvērtās robežas ir parādījušas jaunus ceļus uz labu dzīvi, svešās valodas, izrādās, var ātri apgūt vismaz sadzīviskā līmenī. Latviešu valoda un kultūra dažam kā kaitinošas iztukšotas kastes maisās pa priekšu piekrautajiem iepirkumu ratiņiem, kas tiek stumti uz… Jā, uz kurieni? Kas ir un uz kurieni iet latvietis bez savas valodas un piederības? Satversmes preambula ir atgādinājums, ka valsts, valoda un kultūra nav kārtējās preces, kuras varam patērēt vai izmest kā nederīgas, ja plauktā ieaugām pievilcīgākas, ērtākas, izdevīgākas. Un, es ceru, ar šo preambulu mēs varam arī apliecināt mūsu īpašās, pamatīgās un nemainīgās attiecības ar šo zemi un valodu, kurā vienīgajā mēs spējam saprasties vissīkākajās, mums vieniem vien zināmajās niansēs. Tiešām, visu par mums citi nekad nesapratīs. Bet mums pašiem ir jāsaprot.

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nedrīkst taču bērt pērles cūkām priekšā!

Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskā padomniece Kristīne Jaunzeme Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” izteica viedokli, ka Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas aicinājums Valsts prezidentam atcelt īpašo VDK likumu un nodot “čekas maisus” atklātībai ir bijis pārsteigums. Viņa atgādināja, ka VDK izpētes komisijai ir likumdevēja dots uzdevums līdz 2018. gada jūnijam sniegt rekomendācijas valdībai, kā un cik lielā mērā atvērt “čekas maisus”. K. Jaunzeme komisijas priekšlikumu atcelt likumu un vienkārši visu publiskot salīdzināja ar šo cilvēku vārdu izbēršanu uz ielas, lai visi varētu bradāt, bet, par laimi, tiesiskā valstī tā nevarot darīt. “Visu publiskot un iet ar revolucionāro pārliecību nevar, tad “čeka” turpinātu dzīvot,” sacīja Jaunzeme.

Vai jūs uztrauc atšķirīgi standarti pārtikas produktiem Latvijā un citviet Eiropā?
Draugiem Facebook Twitter Google+