Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. oktobris, 2013
Drukāt

Jānis Vādons: Daudzi latvieši netic Latvijas un latviešu valodas nepieciešamībai

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Latvieši pamazām raušas ārā no bīstamā purva, ko īsi varētu dēvēt par “pēcpadomju sindromu”. Tam ir vismaz divas raksturīgas iezīmes. Sākumā – brīvības un tautiskā gara eiforija, kas izrādījās virspusēja un pašķidra, jo, šķietami pieveikuši ārējo ļaunumu, latvieši aizgūtnēm metās savas dzīves pamatus cementēt kapitālismā, t. i., atzina mantiskās attiecības par pirmo un galveno sabiedrības vērtību asi un pilnvērtīgas dzīves mērauklu. Turpinājumā – sabiedrības noslāņošanās, dažās dienās tapušu miljonāru “veiksmes stāsti”, garīguma un kultūras apātija, noliedzot arī valsti un tās nacionālo saturu kā vērtību. Tikai tagad, pēc vairākiem gadiem, sākam apjaust, ka sauklī “es mīlu šo zemi, nevis valsti” mēs noliedzam paši sevi.

Tamdēļ Egila Levita rosinātā Satversmes preambula ir nepieciešams nākamais solis, kas mūs ved laukā no purva, kurā esam bijuši tik ilgi, ka tas kļuvis ērts un pašsaprotams. Tik ērts, ka arvien vairāk latviešu piekrītoši māj ar galvu prasībai Dziesmu svētkos dziedāt krievu valodā, apšauba divvalodības draudīgumu un ir gatavi dažus “Saskaņas centra” piedāvātos materiālos ieguvumus celt krietni augstāk par vērtībām, kuras šī partija ne vien nepārstāv, bet gan atklāti, gan slēpti noliedz un apkaro.

Ar Satversmi mēs apliecinām, ka latvieši paši zina, izprot un īsteno tos mērķus, kāpēc Latvija kā valsts ir veidota un pastāv joprojām: latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšana, saglabāšana un attīstība. Un, starp citu, tikai tad seko materiālais mērķis – labklājība. Šādai mērķu secībai – un tai nāktos pievērst uzmanību! – ir dziļa un objektīva jēga. Globalizācijas un dažādu savienību veidošanās procesi, padarot valstu politiskās robežas par nosacītām un izplūdušām, liecina, ka pārticība diezin vai ir saistāma ar primārajiem valstiskuma mērķiem. Ļoti iespējams, ir rodams pārticībai daudz izdevīgāks veidojums nekā pašreizējā Latvijas valsts. Taču nemainīgi neapšaubāma ir patiesība, ka Latvijas robežas novelk un nosargā latviešu valoda un kultūra, kas faktiski bija un paliek pirmais un vienīgais valsts izveidošanas iemesls.

Preambulas veidošana esošajā situācijā noteikti nav nejauša. Tā runā par pašreizējo un turpmāko valsts saturu, un vēsture, kas caurauž preambulas tekstu, rāda šī satura nemainīgos pamatus. Dīvaini ir dažādie viedokļi, ko par preambulu izsaka latvieši, kuros runā tās pašas senās, neizdeldējamās bailes – sak, nieks, kā ar mums pašiem, bet vai mēs kādam nenodarām pāri, vai mūs pareizi sapratīs, vai mēs neesam pārāk strikti un viennozīmīgi savā gribā. Tiesa, tas jo skaidrāk pierāda preambulas vajadzību. Kad Latvija veidojās, bija grūti ticēt, ka izdosies šo mērķi sasniegt. Kad Latvija izcieta okupāciju, daudzi zaudēja ticību brīvības atgūšanai. Taču pašlaik ir parādījusies jauna neticības forma – daudzi latvieši netic Latvijas un latviešu valodas pastāvēšanas nepieciešamībai. Atvērtās robežas ir parādījušas jaunus ceļus uz labu dzīvi, svešās valodas, izrādās, var ātri apgūt vismaz sadzīviskā līmenī. Latviešu valoda un kultūra dažam kā kaitinošas iztukšotas kastes maisās pa priekšu piekrautajiem iepirkumu ratiņiem, kas tiek stumti uz… Jā, uz kurieni? Kas ir un uz kurieni iet latvietis bez savas valodas un piederības? Satversmes preambula ir atgādinājums, ka valsts, valoda un kultūra nav kārtējās preces, kuras varam patērēt vai izmest kā nederīgas, ja plauktā ieaugām pievilcīgākas, ērtākas, izdevīgākas. Un, es ceru, ar šo preambulu mēs varam arī apliecināt mūsu īpašās, pamatīgās un nemainīgās attiecības ar šo zemi un valodu, kurā vienīgajā mēs spējam saprasties vissīkākajās, mums vieniem vien zināmajās niansēs. Tiešām, visu par mums citi nekad nesapratīs. Bet mums pašiem ir jāsaprot.

Pievienot komentāru

Agris Liepiņš: Pedagogiem jāuzņemas atbildība (1)Izmaiņas Izglītības likumā, kas paredz nekavējoties atlaist no darba skolotājus, kuri ir nelojāli Latvijas valstij, izraisījušas protesta vētru daudzu skolotāju vārdā runājošu amatpersonu vidū.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Nu lābi, lābi, varu arī šoreiz es samaksāt…

Veselības rēķini – no aizsardzības budžeta

Valdība vakar atbalstījusi 2,81 miljona eiro pārdali no Aizsardzības ministrijas (AM) budžeta, lai segtu rēķinus par Latvijas iedzīvotāju saņemto veselības aprūpi ārzemēs un segtu līdzekļu deficītu fenilketonūrijas un citu ģenētiski determinētu slimību korekcijas preparātu apmaksai. No AM budžeta programmas “Valsts aizsardzības politikas realizācija” uz Veselības ministriju tiek pārdalīti 341 018 eiro, bet no programmas “Militārpersonu pensiju fonds” tiek pārdalīti 2,36 miljoni eiro. Tā kā Veselības ministrija ir ieplānojusi rēķinu apmaksai novirzīt vēl arī citus līdzekļus, piemēram, no ietaupītajiem līdzekļiem par laboratoriskajiem izmeklējumiem, tad ar piešķirtajiem līdzekļiem no Aizsardzības ministrijas budžeta pietiekot, lai segtu šogad radušos rēķinus.

Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (12)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat politiķu piemēru, pašiem kūtri iesaistoties zemessardzē?
Draugiem Facebook Twitter Google+