Juris Lorencs
Juris Lorencs
Juris Lorencs

Juris Lorencs: Kāpēc būtu žēl, ja Āboltiņa nekļūtu par premjeri 22

Skatoties uz Latvijas politisko skatuvi šodien, nāk prātā Vācija. Tur pilnīgi neiedomājama būtu situācija, kurā viens no valdības koalīcijas partneriem (šobrīd sociāldemokrāti) pateiktu kristīgajiem demokrātiem: “Koalīcijā ar jums esam gatavi iet, bet tā Merkele gan mums neder. Dodiet citu premjeru!”

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

Tas notiktu ne vien politisko tradīciju, bet arī sausa aprēķina dēļ. Ja viss izdodas – “mēs bijām klāt”. Ja neizdodas – “darījām, ko varējām, nu bet tas premjers…”.

Patiesībā Latvijas jaunāko laiku vēsturē daudzus Ministru kabinetus vadījis tieši kādas partijas līderis. Vispirms tas bija “Latvijas ceļa” priekšsēdētājs Valdis Birkavs (1993 – 1994). Pēc piecu gadu pārtraukuma iestājās posms (1999 – 2004), kad valdības vadīja tikai partiju līderi – Andris Šķēle (Tautas partija), An­dris Bērziņš (“Latvijas ceļš”), Einars Repše (“Jaunais laiks”) un Indulis Emsis (Zaļā partija). Aigars Kalvītis par Tautas partijas priekšsēdētāju kļuva 2006. gadā, šajā laikā jau atrodoties valdības vadītāja amatā. Savukārt viņu 2007. gadā nomainīja LPP/”LC” līdzpriekšsēdētājs Ivars Godmanis, kura valdība noturējās līdz 2009. gada pavasarim. Nākamie premjeri – Valdis Dombrovskis un Laimdota Straujuma – vairs nav bijuši savas partijas “Vienotība” formālie līderi. Kāpēc Latvijā šāda nekonsekvence? Gadījumā, ja sabiedrības politiskajā kultūrā nav iecementēta neformāla prasība, ka partijas līderim jābūt ne tikai premjera amata kandidātam un pēc uzvaras parlamenta vēlēšanās par tādu arī jākļūst, paveras iespējas spēlei ar visai necaurredzamiem noteikumiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sava loma te ir daudziem faktoriem. Piemēram – kanditāta personīgās īpašības. Daži politiķi varbūt labi jūtas Saeimas kuluāros, bet nav spējīgi novadīt Ministru kabineta sēdi. Savukārt sabiedrība pieprasa līderi, kas ir ne tikai gudrs un prātīgs, bet arī harismātisks, “neaptraipīts” un labi izskatās televīzijā. Divu miljonu valstī tādus atrast nav viegli, resursu trūkums politikā vērojams daudzviet Eiropā. Vēl viena problēma – spītīga nevēlēšanās būt “apdalītiem”. Jo Saeimas priekšsēdētājs jau ir “jūsējais”, savukārt Valsts prezidents jums slēpti simpatizē… Tieši šādos apstākļos no burvju mākslinieka (šajā gadījumā Valsts prezidenta) cilindra izlien bezpartijiskie premjeri.

Patiesībā man būtu mazliet žēl, ja Solvita Āboltiņa patlaban nekļūtu par premjeri. Iespējams, ka kritikas lavīna, kas pēdējos mēnešos pelnīti un nepelnīti gāzusies pār viņas galvu, liktu saņemties un patiešām izdarīt kaut ko vērtīgu Latvijas labā. Viņai vienkārši vairs nebūtu citas iespējas kā vien spelēt uz visu banku.