Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
11. februāris, 2013
Drukāt

Prenclavu dzirnavu mantinieki

Foto - Sergejs AkuratersFoto - Sergejs Akuraters

Z/s “Otaņķi” atrodas Nīcas novada Otaņķu pagastā. Gabaliņu tālāk redzamas Kurzemē slavenās Prenclavu vējdzirnavas – tur tagad ir z/s “Prenclavi”. Dzirnavas cēlis tagadējās saimnieces Ilgas Prenclavas vīra vectēvs Johans Ernests Rūdolfs Prenclavs. Viņas māmuļai Maigai Otaņķei pāri deviņdesmit.

 

Tagad saimnieko Ilgas meita Pārsla ar dzīvesbiedru Arni Kupši un trim bērniem. Ar Raivi, kuram esot īpašs ķēriens lauku darbos, kaut arī beidzis RTU kā datorspeciālists. Ar Lauri, kurš studē RTU par automehāniķi un tagad nolēmis saimniecībā ierīkot tehnikas servisu. Ar meitu Aivu, kura drīz beigs vidusskolu.

 

Dzimtas pēcteču raksti

“Otaņķos” dzīvo četras paaudzes. Pārslas vecāsmātes atmiņas sniedzas triju paaudžu gājumā. Balta galva un gudras acis – viņa liek atcerēties gleznotāja Augusta Annusa lieliskos Lejaskursas sievu portretus: sirmums, kas visu pārdzīvojis, izturība, ko radījušas rūpes par dzimtu, laipnība, kas ļauj visu saprast, skarbs mīļums, kas neprasa atbildes…

Zinu, ka šajās mājās ik dienas cep maizi un ved uz Liepāju. Kad Ilga ceļ galdā tāsdienas cepumu, ar paldies vien ir par maz, kā lai izteic to mājas garu, kas dveš no sātīgā rieciena? Bet mans vaicājums pavisam ikdienišķs – kāpēc senāk ceptā rudzu maize bija daudz sātīgāka un garšīgāka?

Ilgas māmuļa savā mūžā izcepusi neapzināmi daudz apaļo Lejaskursas klaipu. Viņa stāsta: “Toreiz jau arī graudi bija citādi – rudzi nobrieda statiņos uz lauka, dabiski nogatavojās, caur kalti negāja, un vecajās dzirnavās maltie milti bija daudz vērtīgāki un deva to labo garšu. Kad graudu saberž starp dzirnakmeņiem, milts iznāk tumīgāks, mīkla valkanāka.”

Aha, tāpēc mazmeitas vīrs tā tīko palaist dzirnavas! Vai senāk ceptā maize atšķiras no tagadējās? Pārslas vecāmāte atceras: “Tāpat jau cepam, bet malums ir cits. Sāli un ķimenes neliekam klāt. Tagad maizei liek klāt drusku salduma, bet agrāk to nevajadzēja, jo bija tāda labība un tādas šķirnes – kad mīklu ieplaucēja, tā tāpat bija salda. Maizes krāsni kurināja ar egles malku. Krāsns bija jāuzpasē, ja par daudz sakurināta, garoza sacep par biezu. Un katrā mājā maize iznāk citāda.”

Te viss ir pamatīgs – cilvēki, ēkas un viņu darītie darbi. Ilga atceras vecvecāku stāstīto: “Šai pašā vietā bijusi vecā māja, kad pavasarī tā nojaukta, pa vasaru ēduši laukā un rudenī bijusi gatava tagadējā ēka, no Eglīša cepļa ķieģeļiem. Mājas sienās iebūvētas ventilācijas lūkas. Reizēm kāds prasa – vai te agrāk neesot bijis pasts vai cita pagasta iestāde? Nē! “Otaņķu” mājas piederēja manam vecvectēvam.”

Pārsla ir tirdzniecības darbiniece. Ilga beigusi Kazdangas tehnikumu kā zootehniķe. Viņa uzskaita: “Kas tad ir zemnieks – kam mājās lopi, jāapstrādā lauki un dārzi? Viņš ir zootehniķis, agronoms, dārznieks, ekonomists, kasieris, baņķieris, pavārs.”

Vai dzirnavu atjaunošana ir bizness? Bet varbūt senču gars dod svētību dzimtas darbam, lai pēcteči varētu skatīt to ienesīgo lauku rūpalu, kas Latvijai devis tik daudz ievērojamu cilvēku? Melderu ģimenes spēja dot izglītību bērniem. Gleznotājs Vilhelms Purvītis, ģenerālis Ludvigs Bolšteins, ekonomists Edgars Dunsdorfs, rakstniece Aina Zemdega, komponists Jānis Norvilis, aktieris Herberts Zommers ir tikai daži no viņiem, kas apliecina tautsaimniecības uzplaukuma ciešo saistību ar tautas kultūras attīstību. Lūk, arī šodien par to gādā zemnieks!

 

Ko iespēj vidēja 
zemnieksaimniecība
Dzirnavas4_SA_11

Z/s “Prenclavi” ir graudkopības saimniecība ar 70 ha zemes, kas Pārslas ģimenei ar visām 1885. gadā celtajām dzirnavām ir mantojumā. Bet maizi cep z/s “Otaņķi”, kur ir vecās dzimtas mājas ar 120 hektāriem – visa ģimene te nodarbojas ar lopkopību, tur astoņas slaucamās govis. Ilga sien sierus, sagatavo tirgus preci, te daļēji “ražo” arī konditorejas gardumus. Liepājā saimniecībai sava kafejnīca un veikaliņš. Vēl divās tirdzniecības vietās reizē ar maizi, sieru, biezpienu piedāvā abu saimnieču ceptās plātsmaizes, cepumus un pīrādziņus, pašu audzētās saknes, dārzeņus un kartupeļus. No 2008. gada saimniecības rūpalam ir mājražotāju sertifikāts.

Ilga saka: “Mums ir visi sertifikāti un atļaujas – pienam, maizei, konditorejai –, esam izgājuši ar papīriem tādu pašu ceļu kā lielie pārtikas uzņēmumi!

Kad visi sāka braukt prom uz ārzemēm – pie Jaunliepājas skārņiem lielākoties palika dzīvot pensionāri. Tad atradām Vecliepājā, Dzērves ielā, kafejnīcu – nu esam tur pusotru gadu. Sākām ar mājās ceptu maizi un cepumiem, bet kafejnīcā agrāk bijusi virtuve – tai vietā ierīkojām savējo ceptuvi. Tur cep raušus, kliņģerus, plātsmaizes. Mūsu veikalā, kafejnīcā un ceptuvē strādā meitenes gan no Liepājas, gan no Nīcas. Es pa māju, Pārsla pa Liepāju, viņa dara visu, kārto visu darba lietas – sagādē, grāmatvedībā un, kā tagad saka, ir mārketinga vadītāja un menedžeris.”

Tagad “Otaņķiem” tirgū ir pārdevējas, bet, kamēr nebija ceptuves Liepājā, visu tirgojušas saimnieces pašas. Kā govis izslauktas, tā prom uz tirgu.

 

Lielākās Kurzemē 
ar sešiem spārniem

Pēc Prenclavu dzirnavu cēlēja un īpašnieka amatu pārņēmis viņa dēls Alfrēds, pēc tam Pār­slas tēvs Herberts. Tagad mantotais īpašums atgūstas. Pārsla domīgi nosaka – tā dzimtas sajūta, vēlēšanās īpašumu uzturēt jau ir iekšā…

Arnis Kupšis atjaunojis dzirnavas to tagadējā izskatā, vēl pirms četriem gadiem maluši tur maizes miltus, bet pašlaik dzirnavas ir remontā.

Dzirnavas1_SA_11Katrā vārdā jūtams, ka Arnim dzirnavas ir gan rūpju bērns, gan sirdslieta un darbs. Viņš stāsta: “Visvairāk jau pašu mājās maize cepta pārmaiņu laikos. Pat cepeškrāsnīs. Kā tad bez dzirnavām? Mūsējās ir lielākās Latvijā pēc spārnu skaita. Kāpēc seši? Tie dod lielāku jaudu. Tās vējdzirnavas, kam četri spārni, griež vienu vai divus dzirnakmeņus. Ar sešiem spārniem – četrus akmeņus. Kad uznāca vējš, malēju sabrauca daudz, pajūgi rindā stāvēja, bet, ja nu vējš pierima, malēji mājās nebrauca, gaidīja, kamēr atkal varēs malt. Ja vējš mazs, tad spārnus iezēģelē – tas ir, ievelk tajos audeklu – atkarībā no vēja stipruma un no tā, cik akmeņu grib palaist. Atkarībā no vēja stipruma iezēģelēja divus, četrus vai visus sešus spārnus. Nekad neiegrieza pretī vējam, jo pēc tam, ja gribēja apturēt, tos vairs nevarēja izgriezt ārā.”

Veci vīri atceroties: reiz, kad spārni nav bijuši nobremzēti, sacēlies vējš – tie griezušies tādā ātrumā, ka otrajā stāvā vairs pašus spārnus nav varējuši redzēt. Uztraukušies, ka aizdegsies, jo koks beržas pret koku. Beigās ar to lielo ātrumu nolūzis viens spārns, izjucis līdzsvars un spārni paši apstājušies.

Vēsture esot tāda – pirmās uzceltas dzirnavas, kur saimnieki arī dzīvojuši, jo māja būvēta pēc tam. Ilga atceras radu teikto: “Kad māja būvēta, rēķināts tā, lai katram bērnam būtu istaba, bet bērnu viņam bijis piecpadsmit.”

Arnis: “Kad dzirnavas cēla, darbs apmaksāts no Vācijas, bet strādājuši vietējie meistari un viņiem par darbu nemaksājuši. Kad dzirnavas bijušas gatavas, tad gan pusgadu vai gadu viņi drīkstējuši bez rindas un par brīvu malt. Toreiz viens gaņģis malis maizes miltus, trīs pārējie – lopbarībai. Ja malējs pasūtījis rupjāku malumu, tad samazināja apgriezienu skaitu un dzirnakmeņu atstarpi.”

Saimnieks drusku gremžas, ka dzirnavu remontu kavējot no Pērkones atvestā 1828. gada klētiņa. Tā vēl pa pusei uzstādīta. Bet dzirnavu atjaunošanu atbalsta kultūras pieminekļu aizsardzības inspektores. Tika uzrakstīts projekts materiālu iegādei un iesniegts Valsts kultūrkapitāla fondam, kas piešķīris nelielu finansējumu. Tagad jāatjauno dzirnavu šķindeļu segums.

Visi darbgaldi, kas vajadzīgi dzirnavu atjaunošanai, saimnieka paša taisīti. Bet pašas dzirnavas – pilnas ar stāstiem. No Arņa uzzinu, kā krievu un vācu laikos slēpuši miltus: “Aizsēja miltu maisu ciet un dīķī iekšā. Miltiem nekas nekait, maisa iekšpusē rodas tāda kā miltu garoza.”

… Ir tāda sajūta, ka te viss runā: vecie mūri, visi trīs stāvi, kas būvēti stipri uz laiku laikiem, milzīgiem baļķiem, malēju izdeldētām priežu dēļu grīdām, pamatīgām iekārtām. Sija nodun, kad tai piesit. Dēlis ērcīgi iečīkstas. Vējā iedzinkstas lukturis. Un tā neiznīdējamā graudu dvaka, no aizlaikiem nākusi!

Kopš pagājušā gada vasaras sezonā Prenclavu dzirnavas uzņem apmeklētājus.

Dzirnavu saimnieks stāsta – bijis ap 200 cilvēku, bet šogad uz vasaru pieteikušies jau piecdesmit seši.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+