Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. augusts, 2015
Drukāt

Pret artrītu – ar spītību un ambīcijām. Ances Annas Šternbergas spēka stāsts, veseļojoties netradicionāli (2)

Foto - Marta PurmaleFoto - Marta Purmale
Vizītkarte

Ance Anna Šternberga

21 gads

Studē Naturopātiskās medicīnas koledžā Londonā, būs naturopātiskā uztura terapeite.

Grāmatas Topi vesels autore.

Veselīga dzīves un uztura bloga www.topivesels.lv veidotāja, publicē receptes arī dažādos žurnālos Latvijā.

Mīļākais ēdiens: krāsnī sautēti dārzeņi.

Vaļasprieki: pašattīstība, veselīga ēdiena gatavošana, fotografēšana, grāmatas par pozitīvo domāšanu, patīk klausīties džezu un reizēm doties padejot, jāšana ar zirgiem.

Smaga slimība cilvēkus bieži noliek izvēles priekšā – samierināties ar ārsta verdiktu vai cīnīties pret to. Šāda izvēle 14 gadu vecumā bija jāizdara Ancei Annai Šternbergai, kura nolēma meklēt izeju no šķietami bezcerīgas situācijas. Viņa pati saka: slimība atnāk ar vēstījumu, ka cilvēkam kaut kas savā dzīvē jāmaina. Ance izvēlējās nepadoties. Ceļā uz veselību bija arī emocionāli un fiziski grūti brīži, taču, ejot pa to un aizraujoties ar veselīga uztura ideju, viņa nokļuva Londonā, kur šogad absolvēs naturopātiskā uztura terapeita programmu Naturopātiskās medicīnas koledžā.

Izvēle pavērusi jaunajai sievietei iespējas, kas tīņa gados nebūtu pat prātā ienākušas, – ir uzrakstīta pirmā grāmata Topi vesels, viņa vada kulinārijas kursus un domā par privātpraksi. Savu pasaules redzējumu un pārliecību Ance gatava atklāt arī 36,6 °C lasītājiem.

Septiņi gadi līdz veselībai

Pirms man atklāja reimatoīdo artrītu, biju aktīvs bērns, metos iekšā visur, kur varēju, – peldēju, dejoju, snovoju. Ar laiku sāku manīt, ka mani līdzgājēji un biedri var izdarīt vairāk, bieži biju nogurusi.

Jūtot diskomfortu ceļgalos, meklēju atbildes pie ārstiem, taču neviens nevarēja pateikt, kāpēc man sāp. Dakteri mierināja – no sāpēm izaugsi. Kādu dienu aizgāju uz profilaktisku apskati pie savas zobārstes, un viņa brīnījās, kāpēc nevaru pietiekami plaši atvērt muti. Tiešā ceļā nosūtīja pie žokļu ķirurga. Rentgenuzņēmumos pamanīja pārmaiņas žokļa locītavās. Slimnīcā pāris nedēļās tika veikti dažādi izmeklējumi. Tad paziņoja diagnozi. Izjūtas bija briesmīgas. Vēlējos būt uz kalna, būt snovborda trenere, jo nesen biju izcīnījusi zelta medaļu slopestaila (tramplīnu un slaidu) disciplīnā, bet ārsti teica, ka vairs nevarēšu sportot. Mana pasaule tajā brīdī sabruka, jo nevarēju iedomāties sevi nesportojam. Turklāt man laiku pa laikam slimnīcā vajadzēšot apārstēties.

Slimnīcā divas nedēļas biju palātā kopā ar 15 citām meitenēm, kurām bija tāda pati diagnoze. Dažām slimība bija atklāta pirms vairākiem gadiem. Viņas rādīja attēlus, kuros redzamas sejas pirms medikamentu lietošanas. Nevienu no viņām es nespēju pazīt! Tas bija pēdējais piliens šajā skumju jūrā. Bez sporta, regulāri slimnīcā – tādai vajadzētu izskatīties manai dzīvei, ja es sekotu ārstu ieteikumiem. Sapratu, ka nevarēšu būt virsotnē, bet man bija augstas ambīcijas. Nepatīk, ja apgalvo, ka kaut ko nevarēšu. Mums biežāk jādzird, ka mēs varam. Manī bija spītība, jo biju taču mazais līderītis. Vēl esot slimnīcā, nolēmu, ka jātiek ārā no situācijas, vispirms laukā no slimnīcas! Jau tad man un ģimenei bija skaidrs, ka meklēsim citu ceļu.

Toreiz vēlējos nodarboties ar snovbordu, bet nākotnē sevi redzēju kā interjera dizaineri. Tomēr slimība mainīja manas intereses un dzīves uztveri, kā arī profesijas izvēli. Atskatoties secinu, ka viss, kas notiek, ir uz labu, lai gan sākumā tā nešķiet. Līdzīgi kā Prāta vētras un Gustavo dziesmā Tur kaut kam ir jābūt, kur arī izskan šie vārdi. Ceļš līdz veselībai man prasīja septiņus gadus.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Malacis meitēns! Ja lasa vai saprot krievu valodu, iesaku Youtūbā paklausīties krievu profesorus Ņeumivakinu un Ogulovu. Viņu padomi var nopietni palīdzēt. Bet LA vēlos uzteikt par šādas izveseļošanās pieredzes popularizēšanu! Tas daudzus iedvesmo arī pašiem meklēt materiālus un censties kaut ko darīt savas veselības labā.

  2. tas ir labi,ka ir ģimene,kas balsta,bet pasaule un slimības ir sarežģītākas kā liekas jaunībā,protams mēs esam tie,kp mēs ēdam,bet šobrīd pat eko saimniecības nav pilnīgi brīvas no ķīmijas,jo tā ir arī gaisā,lauksaimniecības tehnikā,un koledža jau ir vidējā speciālā macību iestāde ar nosacītu iespēju mācības turpināt augstskolā 2.kursā

Draugiem Facebook Twitter Google+