×
Mobilā versija
Brīdinājums +26°C
Vineta, Oļegs
Piektdiena, 17. augusts, 2018
30. janvāris, 2018
Drukāt

Pret atmiņas zudumiem jācīnās: Meita apkopojusi dubultaģenta Imanta Lešinska publikācijas (17)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ieva Lešinska

Imants Lešinskis (1931 – 1985) Latvijas 20. gadsimta vēsturē ir unikāla personība – padomju elites pārstāvis, Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) līdzstrādnieks, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs vadītājs, visbeidzot ANO sekretariāta Ņujorkā darbinieks un tajā pašā laikā divu kungu kalps – teju divdesmit gadu garumā padomju un ASV specdienestu dubultaģents, neapšaubāmi nacionāli noskaņots, galu galā 1978. gadā kopā ar otro sievu Rasmu un meitu Ievu palicis ASV. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka Imanta Lešinska loma aukstā kara procesos un Austrumu – Rietumu spiegu spēlēs joprojām nav apzināta un novērtēta. Diemžēl vismaz pārskatāmā nākotnē I. Lešinska darba specifikas dēļ skaidrības par viņa pagātni vairāk neradīsies. Pēc pārbēgšanas I. Lešinskis trimdas presē sāka publicēt nesaudzīgu, atmaskojošu rakstu sēriju par VDK un “kultkoma” darbību, nosaucot daudzus vārdus, kliedējot daudzas ilūzijas. “Tēvs pats to ēku uzbūvēja un pēc tam pats arī centās nojaukt,” tagad teic viņa meita, tulkotāja un žurnāliste IEVA LEŠINSKA. Viņas sakārtojumā un rediģējumā aizvadītā gada nogalē iznāca grāmata “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti”. Tajā apkopotas gan tēva publikācijas, gan sarakste un vairāku dokumentu tulkojumi. Ieva Lešinska sarunā neslēpj, ka jaunībā tēva pasaulē viņai daudz kas šķitis svešs: “Viņš teica: ja tev kāds uzdod pārāk daudz jautājumu, tad zini, ka tas ir VDK aģents. Bet tas jau nebija VDK aģents, bet puisis, kuru es tajā brīdī interesēju! Taču tēvs uz to visu raudzījās tikai no sava skatpunkta.” Gadiem ritot, izpratne par tēva domām un rīcību augusi, “kaut brīžiem no tā visa sāk reibt galva”.

 

Ņemot vērā to, kas bija jūsu tēvs, jūsu paveikto var uzskatīt par likteņa lemtu misiju, no kuras nevar izvairīties.

I. Lešinska: Jā, man bija svarīgi, lai šī grāmata iznāktu. Lai tēvs ieņemtu pieklājīgu vietu visā Latvijas vēstures kokteilī, jo viņam tas bija svarīgi. Un man nepatīk, ka cilvēki joprojām atsaucas uz “Kalpības gadiem” tādā formā, kādā tos noplūdināja, vai, kā lai to vispār nosauc, nozaga un ielika internetā. Tā nebija grāmata, bet vēl rediģējamu rakstu sērija. Tajā bija kļūdas, ko es šajā izdevumā izlaboju. Gadu gaitā bijuši vairāki cilvēki, kas gribējuši rakstus izdot grāmatā, taču negribēju padarīt savu tēvu par viņu īpašumu. Tēvs patiešām bija visnotaļ demokrātiski noskaņots cilvēks. Galēji nacionālistiskas aprindas viņam būtu svešas. Un tad mani uzrunāja Aleksandrs Kiršteins, kurš pārstāv izdevniecību “Domas spēks”. Mūsu politiskās pārliecības gan nesakrīt, bet es nolēmu: labi, sadalīsim – tēvs lai iet pie Kiršteina, bet es pati, kad uzrakstīšu memuārus, iešu pie kāda cita.

 

Pārsteidzoši, ka šāda grāmata iznākusi ar tik ilgu aizķeršanos. Plašāka sabiedrība par “Kalpības gadiem” jau nemaz nebija tik labi informēta. Manuprāt, ja tos izdotu pirms kādiem 15 gadiem, mēs tagad arī uz “čekas maisiem” citādi skatītos, jo tur jau tie daļēji ir!

Taisnība ir, bet es ilgu laiku nebiju tam visam īsti gatava. Negribu to vārdu lietot, taču neviena tiešām cienījama izdevniecība nekad mūžā nav mani par “Kalpības gadu” izdošanu uzrunājusi. Tas ir ļoti svarīgi, ka tēvs pret personu vārdu nosaukšanu savos rakstos neizturējās bez-atbildīgi. Ar vārdiem viņš nemētājās. Bieži vien teikuši, ka Lešinskis jau “tur” neko “tādu” neatklāj. Jā, bet viņš pateica to, ko zināja. Liela daļa grāmatā minēto cilvēku jau miruši, bet tas, ka viņi vēlāk nebija un vēl dzīvie arī tagad nav gatavi nekādā veidā atklāt savu pagātni… Nu, es to nekad neesmu sapratusi un līdz šai dienai nesaprotu. Es zinu viņu argumentus, bet tīri cilvēciski man grūti viņus saprast. Tas ir kaut kāds kolektīvs viņu sindroms! Nesen izlasīju, ko saka dzejniece Māra Zālīte. Viņa ļoti aizstāv tādus cilvēkus kā Jānis Peters, Imants Ziedonis un viņiem līdzīgos. Ja viņus raksturošot kā “stukačus”, tad tas būšot noziedzīgi pret pašu tautu un tā tālāk. Tie taču esot gaišākie prāti, kas tik daudz darījuši tautas labā! Bet lieta tāda, ka, manuprāt, šādiem cilvēkiem vajadzētu piemist arī valstiskai domāšanai. Ja tev tiešām tāda piemīt un rūp valsts, tad ziedo to savu ego uz valsts altāra! Viņiem patiešām būtu jāsaprot, kas jādara, lai valsts kļūtu garīgi vesela! Nedomāju, ka pēc “maisu” atvēršanas sāktos milzu ažiotāža, un, ja arī sāktos, tā ātri norimtu. Man šķiet, cilvēki ir gatavi piedot. Visu taču var saprast – skaidrs, ka cilvēki toreiz domāja, ka režīms pastāvēs mūžīgi, ka tas ir kā klints un katram jāatrod veids, kā uz tās dzīvot. Bet, ja tagad to visu laiku slēpj, ja neviens “neko neatceras”… Tad tas jau ir slimīgi. Un mēs tikai varam turpināt baumot.

Mani izbrīnīja Rakstnieku savienības norobežošanās no Jāņa Rokpeļņa atzīšanās. Vai viņiem un patiesībā arī Mākslinieku savienībai, kuras pārstāvjus jūsu tēvs grāmatā piemin, tiešām nevajadzētu nākt klajā ar kādu principiālu pagātnes novērtējumu?

Es arī esmu Rakstnieku savienības biedre un esmu lasījusi daudz komentāru šajā sakarā. Nu neliekas, ka tas būtu Rakstnieku savienības uzdevums. Tā nav organizācijas lieta, jo organizācijā ir dažnedažādi biedri ar dažnedažādiem viedokļiem. Izslēgt Rokpelni? Tas ir “sviests”! Bet uzskatu, ka Rakstnieku savienība varētu vērsties “uz iekšu”, pie saviem biedriem ar aicinājumu sekot Rokpeļņa piemēram. Konkrētus biedrus pamudināt, jā, tas būtu jēdzīgi.

 

Tā es to arī biju domājis. Inteliģence brīžiem gaužas, ka netiek vairs uzskatīta par tautas ceļa rādītāju, bet kā uzticēties ceļa rādītājiem, kas paši nezina, kurp iet?

Inteliģences uzskatīšana par avangardu jau vispār ir tāda padomju laiku konstrukcija. Tie laiki ir pagājuši. Jā, pastāv publiskie intelektuāļi, viedokļu veidotāji. Viena lieta, kas Rakstnieku savienības iekšējā sarakstē gan ir izskanējusi: ka mēs jau esam tie, kas patiesībā visvairāk un visatklātāk par to runājuši, bet tagad sanākšot, ka esam tie lielākie kolaboracionisti, un ko tad mākslinieki, komponisti!? Bet man tiešām nav zināms, kāda ir mākslinieku un komponistu attieksme pret šīm lietām.

No otras puses, cilvēki, kas nosaukti “Kalpības gados”, bija vai vēlāk nonāca augstos amatos kompartijā un režīma struktūrās. Līdz ar to viņus no parasto ziņotāju “čekas maisiem” izņēma. Tātad viņi sabiedrībai var teikt, ko grib, jo dokumentāli pretējo pierādīt nebūs iespējams.

Nav runa par pieķeršanu pie rokas, bet par sirdsapziņu. Nesen dzirdēju par vienu gadījumu, kad cilvēks bijis gatavs atklāties, taču, pārliecinājies, ka maisos nekā nav, apklusa. Tas man tiešām ir grūti saprotams. Bet vēlos uzsvērt, ka manai paaudzei izšķirošie bija 80. gadi. Es tajā laikā te nebiju, es biju ASV, tāpēc negribu izlikties “svēta”. 70. gados, kad studēju Latvijas Valsts universitātes svešvalodniekos, man neviens neko nepiedāvāja. Bija vienreiz tāds aizplīvurots teksts: “Ziniet, biedrene Lešinska, mums ir arī tādi studenti, kas jau brauc uz Oksfordu…” Bet es biju tik nedisciplinēta studente, ka nekādi nevēlējos mainīt savu dzīvesveidu. Tēvs mani arī nekur neiesaistīja, un paldies viņam par to. Savos rakstos viņš atklāja, kā šī iesaistīšana notiek. Taču tā bija katra izvēle. Es dažam labam pazīstamam dzejniekam esmu teikusi: bet varēja taču arī nerakstīt, nepublicēties! Kā Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica. Viņi taču neaizgāja bojā, toties saglabāja morālo tīrību.

 

Cilvēkiem gribējās karjeru…

Patiesībā jau tēvs ne tik daudz pārmeta Latvijas latviešiem. Kas viņam patiešām derdzās, bija “trimdīši”, kuri brauca uz Latviju par Kultūras sakaru komitejas naudu un uzdzēra uz “padomju Latvijas kārtējo gadskārtu”. Tie viņam riebās, tāpat kā visādi vācu kreisie. Tos viņš uzskatīja vienkārši par cilvēkiem ar sajātām smadzenēm. Kad tēvs vēl bija dzīvs, man viņa uzskatos daudz kas šķita pārspīlēts, man nepatika tonis, kādā viņš runāja. Drīz pēc mūsu pārbēgšanas uz Ameriku ar izrādēm atbrauca Kārlis Sebris un Elza Radziņa. Tēvs visu laiku “ņēmās” par viņiem abiem. Es tur tiešām nesaskatīju nekādu ļaunumu. Bet viņam bija svarīgi, ka Sebrim un Radziņai par braucienu būs jāraksta atskaites VDK. Ja tie cilvēki to zināja, tad vienkārši apmierināja savas vajadzības pēc atzinības, pēc ārzemēm. Es atkal tolaik domāju: tu pats esi gadiem izbraukājies pa ārzemēm, ar kādām tiesībām tu viņus nosodi? Tagad saprotu, ka šie cilvēki taču apzinājās, kam kalpo. Sebris un Radziņa jau vairs neko nepateiks, bet ir pietiekami daudz tādu, kas vēl varētu. Viņiem vajadzētu kaut uzrakstīt ko tādu, kas izlasāms pēc viņu aiziešanas.

 

VDK darbības pētnieks Indulis Zālīte atzīmē, ka visiem grupā uz ārzemēm aizbraukušajiem nemaz nav bijis jāziņo. Pieticis, ja katrs ceturtais to darīja…

Nu tad runāsim par to atklāti – kurš rakstīja, kurš nerakstīja! Grāmatā ir mana intervija ar dzejnieku Pēteru Zirnīti. Viņš mierīgi runāja par šīm lietām. Diemžēl arī viņa vairs nav. 1998. gada rudenī es Zirnīti intervēju nevis viņa paša sakarā, bet vācot materiālus par Jāni Peteru, ar kuru man bija jāgatavo intervija. Tas ar viņu arī bija īpašs gadījums… Ja visiem iestājas pilnīgs atmiņas zudums, tad brīžiem rodas aizdomas, ka viņi joprojām netic, ka šī valsts noturēsies, un baidās, ka dabūs maksāt par savu atklātību. Negribas tā domāt, bet tā varētu būt.

 

Cilvēkiem, kas, iespējams, sadarbojās ar VDK, bieži tomēr ir lieli nopelni latviešu kultūrā. Kā sabiedrībai tikt galā ar šo pretrunīgo mantojumu?

Katram ar to jātiek galā pašam. Mēs jau vēl neesam lāgā tikuši galā ar Otro pasaules karu. Vēl to mēs neesam “sagremojuši”! Un tagad vēl klāt nāk viss pēckara posms! Nav jau jārunā tikai par čeku, jārunā arī par “ceku” (kompartijas vadību. – Aut.). Jārunā par visu, kas ar mums tajā laikā noticis. Kamēr tas netiks izdarīts, to izmantos mūsu ienaidnieki, tie cilvēki, kam nav svarīga mūsu valsts pastāvēšana. Es personīgi nevaru iedomāties prātot, vai mums tādu neatkarīgu Latviju vajag vai nevajag. “Un vispār tie padomju laiki nemaz nebija tik slikti.” Tas ir kaut kāds ārprāts! Un tāpēc ir jāatgādina, kādi tad tie laiki bija.

 

Bet vai mums vajadzētu citādi raudzīties uz šo cilvēku gleznām, dzeju?

Tad varbūt vērts šo dzeju pārlasīt vēlreiz. Vai es Rokpelni tagad lasu citādi? Nu nelasu citādi!

 

Jūsu tēvam bija negatīva attieksme pret trimdinieku braukšanu ciemos uz Latvijas PSR, kā arī uz zinātnieku un kultūras ļaužu vizītēm Rietumos. Tagad gan uzskata, ka šī apmaiņa veicinājusi atmodu…

Nu nezinu, vai tā veicināja atmodu, bet cilvēkiem karmu gan saķēpāja. Tēvs jau bija par to, lai brauc uz Latviju, tikai ne par Kultūras sakaru komitejas naudu. Lai nepiedalās komitejas pasākumos! Protams, par visām šīm lietām būtu gribējies ar tēvu izrunāties, taču tajā laikā mums bija “aktuālā dzīve” un dažādi konflikti. Ne viņam, ne man tas laiks bija viegls. Tēvs par daudzām lietām vienkārši nerunāja. Viņam tiešām bija slepeno dienestu aģenta mentalitāte. Pēc pārbēgšanas viņam nevarēju piedot, ka viņš mani uzskatīja par vājāko posmu mūsu trīs cilvēku ķēdē, ka es varētu neizturēt spiedienu un doties uz PSRS vēstniecību, lai brauktu atpakaļ uz Latviju. Viņš mani slikti pazina. Bet spiediens par braukšanu atpakaļ bija nemitīgs! Katrā mammas vēstulē bija “tev nekas nedraud, brauc atpakaļ”. Mammu jau arī “žmiedza”, bet, protams, viņas sirds lūza, ka vienīgais bērns pazudis. Savukārt tēvs emocionālo daļu absolūti neņēma vērā. Viņš man vairākas reizes atkārtoja: “Tava māte ir latviešu nacionāliste, tavai mātei jāsaprot, ka tev te ir labāk.” Tā bija liela “putra”, taču man ne reizi nenāca prātā darīt ko tādu.

 

Jūsu tēvs 1956. gadā pabeidza elitāro Maskavas Starptautisko attiecību institūtu, bet jau četrus gadus vēlāk bija gatavs Romā pārbēgt uz Rietumiem; izšķīrās palikt un gandrīz 20 gadus darboties kā dubultaģents. Fantastiski, kā viņš spēja neatklāts ilgus gadus uzturēt sakarus ar ASV slepenajiem dienestiem? No Rīgas!

Tur ir daudz kas ļoti mistisks. Rādās, ka šie noslēpumi nekad netiks atklāti. Fakts ir tāds, ka tēvs bija pietiekami nozīmīgs Rietumiem, lai tie viņu dažādos veidos sargātu. Nesen Minhenē runāju ar vienu slepeno dienestu vēsturnieku un pajautāju: vai mana meita, kas tagad ir pusaudze, kādreiz varētu tikt klāt visām šīm lietām? Un viņš teica: nē, tas ir aizzīmogots uz mūžiem, jo neviens slepenais dienests nevēlas, lai kas tāds nāktu atklātībā. Domājot par grāmatu, es vienam no CIP cilvēkiem, ar kuru mums agrāk bija ciešas attiecības, pirms vairākiem gadiem vēstulē jautāju, vai mēs varētu parunāt par šīm lietām. Viņš teica: tev un man 30 gadi ir ilgs laiks, taču slepenajiem dienestiem tas nav nekas. Viņš nevarēja un nevarēs par to runāt.

 

Varbūt Lešinskis Latvijā nebija viens?

Kaut kāda stipra aizmugure viņam bija, bet izskatās, viņš to bija izveidojis nevis šeit, bet Maskavā. Mēs nesekmīgi cenšamies noskaidrot, kurš tad bija tas cilvēks, kas viņu ieteica darbam no PSRS ANO sekretariātā Ņujorkā un pēc tam vēl “uzlika ķepu”, kad Latvijas PSR VDK kaut kas sāka šķist aizdomīgi un tā kavējās viņu izlaist. Katrā ziņā, kad pirmo reizi dzirdēju par tēva gatavošanos iziet uz pārbēgšanu, plāns bija, ka viņi abi ar otro sievu Rasmu pēc divu gadu nostrādāšanas ANO vēl atbrauks uz Latviju it kā atvaļinājumā, savāks kādas fotogrāfijas un dokumentus. Bet tad bija sazvanīšanās ar Ivaru Ķezberu Latvijā. Tēvs viņam jautāja, kāpēc mani tik ilgi nav laiduši ārā no Latvijas uz mēnesi ciemos. Es nevaru ne izstāstīt, cik reižu toreiz biju staigājusi pa visādām “komitejām”, līdz pati veicu dažas pārdrošas darbības un aizbraucu uz Maskavu noskaidrot, kāpēc mani nelaiž. Ķezbers tēvam bija pateicis: “Kad atbrauksi uz Latviju, pastāstīšu.” Tēvs to uztvēra kā signālu, ka draud kas slikts un jārīkojas. Kamēr mani sūtīja skatīties stulbas amerikāņu filmas, izrādījās, ka Rasma mājās jau kārtoja mantas…

 

Ja jūsu tēvs būtu uzrakstījis otro grāmatu, ko bija iecerējis, viņš kļūtu par latviešu “Viktoru Suvorovu”?

Droši vien. Drīz pēc tam, kad spērām savu soli un palikām ASV, viņš jau runāja par to grāmatu. Ar latviešu lietām viņš vispār netaisījās neko darīt. Viņš gribēja iekļauties amerikāņu apritē. Bet tad tomēr kaut kas viņu pamudināja vispirms sākt rakstīt “Kalpības gadus”. Taču tas nebija galvenais, ko viņš vēlējās darīt. Viņš Amerikā gribēja veidot akadēmiska vēsturnieka karjeru. Vēsture viņu vienmēr bija interesējusi. Kaut kādas aizķeršanās dēļ tēvs neaizstāvēja disertāciju par Pievolgas vāciešu deportācijām, taču viņš to uzrakstīja un tā ir. To grādu Kolorādo universitātē viņš principā būtu dabūjis. Viņš diezgan daudz braukāja uz Eiropu, labi zinot, ka tur var būt bīstami, bet ar to arī viss īsti nav skaidrs. Viņš it kā brauca uz vēsturnieku konferencēm, bet skaidrs, ka viņu tur sargāja. CIP visu saskaņoja ar Vācijas slepeno dienestu. Tos pavedienus varētu šķetināt vēl un vēl, taču trūkst konkrētas informācijas. Tur var tikai kaut ko tā apkārt apjaust. Skaidrs, ka viņš diezgan daudz informācijas deva angļu un zviedru slepenajiem dienestiem, tad kāpēc ne vāciešiem?

 

Vai jūsu rīcībā ir kādi materiāli, kas ļautu turpināt šo tematu?

Materiāla ir daudz, taču tas viss ir kaut kā “apkārt”. Var tikai mēģināt garus izsaukt (smejas). CIP pēc tēva nāves savāca daudz viņa papīru. Bija lietas, kas viņus neinteresēja, bet savāca kalendārus, piezīmju grāmatiņas, tamlīdzīgas lietas. Domāju, vai nevajadzētu tomēr reiz viņiem uzrakstīt un painteresēties, vai nevar kaut ko no tā atgūt?

Pievienot komentāru

Komentāri (17)

  1. Vai Radziņai un Sebrim pašiem bija tiesības izvēlēties braucienu, lai „apmierinātu savas vajadzības pēc atzinības”? Ne jau aktieriem pieprasītās, Lešinska dēvētās „atskaites VDK”, noteica viņu ierindošanu intervējamās piedēvētajā „nodevēju rangā”.
    Abiem māksliniekiem ik brīdi līdzās bija īstie „uzraugi”, kas uzmanīja ik soli, ik pateiktu vārdu, un tas bija galvenais kritērijs viņu turpmākajā karjerā. Braucēju „atskaites” vēl neviens nav redzējis, bet Lešinska jau gatava māksliniekiem pierakstīt domu, ka viņi, lūk, „apzinājās, kam viņi kalpo”!!! Absurds!
    Tikpat absurdi ir apgalvojumi par Ziedoni un Peteru, kuru „ziņojumus” VDK tāpat Lešinska nav ne redzējusi, ne lasījusi.
    Intervējamā uzvedas līdzīgi kādai trollei Skaistlei Jātaļniecei, kura Latvijas avīzē apgalvo, ka „Ulmanis pats sevi ar tautas asinīm ir tā nošķaidījis, ka to pārspēt nav iespējams”.
    Bet kur pierādījumi?

  2. Atklātība, skaidri vārdi un uzvārdi, pilnas epizodes – to vēlamies!
    Pasaku stāstus dažādi vietējie dīkdieņi sastāstīs!

  3. Vakara pasaciņa maziem bērniem. Ar cerību, ka noticēs.

  4. Milzis cilvēkēdājs. Atbildēt

    To kas ir Jānis Peters nejauši uzzināju 1980 gadu sākumā 15 gadu vecumā , divatā ar klases biedru atbraucām no laukiem un Rīgu , Petera tuvs radinieks. Bija jānodod radiniekam Rīgā kāds steidzams sūtījums. Klases biedrs nekad nebija bijis Rīgā viņš mani kā reiz Rīgas centra puiku pierunāja līdz kā ceļvedi. Adresē kurā bija jānogādā sūtījums netikām iekšā , jaunā projekta mājas slēgta kāpņu telpā kaut kur Skonto stadiona rajonā. Čalītis manāmi sastresojās , laikam sūtījumā bija kas tiešām svarīgs. Tad viņš atcerējās blociņā esot adrese un telefons kur radinieku varot meklēt tikai īpašos gadījumos. Man par lielu brīnumu adrese izradījās stūra mājā ieeja tieši no stūra , aiz stikla durvīm iekšējais telefons. Iegājām piezvanījām , sarunāja tikšanos pēc 10min, sūtījumu atdevām pašam adresātam netālu uz ielas stūra. Man kā tīnim tas bija kolosāls šoks. Fināls bija pavisam grandiozs , kad nekādu šaubu vairs nepalika. Atgriezāmies savas lauku skolas internātā kur klases biedru jau gaidīja vecāki , mani sagaidīja direktore ar vārdiem ka skolā vairs mācīties nevarēšu , bet varot atgriezties Rīgā iepriekšējā skolā , pārāk gudrs esot.

  5. Jā,vajag uzzināt savu seņču vēsturi.Es arī cenšos to darīt.Nezinu kur meklēt sava opapa materiālus,par dienēšanu Latvijas strēlnieku goda sardzē pie Brīvības pieminekļa.Reinis Ozols.Arī interesants stāsts-viņš iepazinās ar manu vecmāti-Fon Assmus Zentu-vācieti,pēc godasardzes beigšanās viņi satikās…………………..

  6. Ievai gods un paldies par šo grāmatu Tēvam! Šodien intresanta un svarīga vēsture !

  7. “Tēvs pats to ēku uzbūvēja un pēc tam pats arī centās nojaukt,” tagad teic viņa meita,….
    Lauzt – tas nav celt. Jau 90. gadu sākumā visus tos “atgriezējus” Rietumu pasaulē brīdināja sociologs A.Zinovjevs, kurš 21u gadu pavadīja emigrācijā:” No šķūņa atliekām debesskrāpi neuzcelt. Jums iznāks vēl viens šķūnis, tikai sliktākas kvalitātes.” Un te mēs esam ar savu “4.maija hibrīdu” (I.Poikāns) – depopulāciju, deindustralizāciju, debilizāciju, parādiem, korupciju, AIDS, narkotikām u.c. Rietumu pasaules nelabumiem. Par ko sajūsmā ir Lesinsk-Gerber kundz? McDonalds bieži apmeklējot jau tas atmiņas zudums rodas.

  8. vai viss bija slikti? Atbildēt

    Modes lieta tagad nomelnot padomju laikus, lai nebūtu jāsalīdzina VISS kā bija toreiz un kā ir tagad. Ja jau toreiz bija tik slikti un tagad brīvajā Latvijā tik labi, tad kāpēc cilvēki ir spiesti pamest Latviju, kur nu ir tiesiskums pazudis? Kāds var saņemt 19 000 EUR pensiju mēnesī, tiesā pierāda, ka māja ir kuģis, bērnu izmet no autobusa svešā vietā un neviens neliekas zinis, nabaga bijušiem premjeriem jāpārdod savas uzceltās pilis, jo kļuvis par dārgu uzturēt… Jā, šādas problēmas tais briesmīgajos padomju laikos nebija.

    • Dumjš esat vai provokators? Parasts strādnieks sovdepijā saņēma kapeikas, par personīgu mājas uzcelšanu vispār varēja nesapņot, jebkuru bērnu vai pieaugušo varēja ietupināt lāģerī par 3 labības vārpu paņemšanu no kolhoza lauka.

  9. Par to inteliģences lomu dažādos laikos. Padomju laikos vara balstījās uz ideoloģiskas platformas un nomenklatūrai bija vajadzīgi ideoloģijas slavinātāji, un tādus ar dažādu glaimu un priekšrocību palīdzību ieguva inteliģences aprindās. Toties mūsdienās pie varas esošiem ideoloģiju aizstāj nauda un inteliģence tiem vairs nav vajadzīga, tāpēc inteliģence tagad raud un žēlojas par savu pamestību un nevienam nevajadzību…

  10. KGB zinaja daudz ,bet ne visu . Tika kultivets mits par savu visvarenibu . Tapec launuma imperija tik viegli sabruka.

  11. Tik daudz jautājumu Atbildēt

    Klausījos radio Ievas Lešinskas sarunu ar G.Godiņu. G.Godiņš nolasīja savu dzejoli, droši vien labu dzejoli. Vai tam vajadzēja liecināt par viņa drosmi tajos laikos? Varēja jau arī izvēlēties kādu citu autoru…
    E.Eglāja Kristsone kādā citā intervijā atzina, ka ziņojumu saturs viņai neesot zināms, jo tas neesot pieejams. Man sāp to cilvēku piemiņa, kuri ir zem zemes, un, kuri nevar atbildēt, kādas bija viņu atskaites, vai tajās bija nodevība.
    Bet mani aizskar šodienas literāti (piemēram L.Langa), kuri tik kaismīgi iestājas par lustrāciju, bet nekautrējās Panorāmā aizstāvēt ekspezidenta A.Bērziņa (bijušā KP funcionāra) ievēlēšanu uz otro termiņu. Vai tikai tāpēc, ka viņa paspārnē latviešu literatūras fonds tika dibināts? Jā, kas ar to fondu nu noticis? Ļoti patētisku runu fonda dibināšanā teica E.Raups, kaut nenoliegšu, ka viņa jautājumi A.Jundzem J.Rokpeļņa atzīšanās lietā bija diezgan būtiski. Rakstnieku Savienības vadītājs vada NRA kultūras nodaļu, ne tā? Un viņu taču ievēlat Jūs paši.
    P.S. Šajās dienā no mums atvadījās A.Freimanis. Viņš klusi un nemanāmi paveica savu. 2017.gada nogalē iznāca viņa grāmata “Katls”, arī par čekas maisu tēmu tajā. Spēcīgs vēstures vērtējums.
    Nevienu recenziju nevarēju sameklēt. Kāpēc?

  12. gordonels, laventels- plušķi Atbildēt

    žīdfašisteļu aģente?

  13. gordonels, laventels- plušķio Atbildēt

    žīdfašisteļu aģente?

  14. Nu nav kaut kas īsti tīrs šajā intervijā…

  15. ………….Tad varbūt vērts šo dzeju pārlasīt vēlreiz. Vai es Rokpelni tagad lasu citādi? Nu nelasu citādi!
    ……
    Vai nezini instrukciju? Stukačam Miķelim bija jāaizrauj vājos galvā cilvēciņus ar peršām, jāiekaro viņu uzticība un tad jāpēta viņus un jāstučī …, jāziņo, jāizseko, jāstučī….un jāparakstās par naudas saņemšanu saskaņā ar instrukciju.
    Čekista meita tēlo nezinīti!

  16. “Tas ir kaut kāds ārprāts! Un tāpēc ir jāatgādina, kādi tad tie laiki bija.”
    Lešinskai un visiem lešinskas faniem ir pamats sajūsmināties un lepoties par paveikto pēc 1991.g.
    6.kolonas sākto darbiņu 1962.g. ( Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009), 5.kolona ir tur veiksmīgi turpinājusi un turpina īstenot:” Sākot ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 23 tūkstošiem cilvēku, radio „Baltkom” ēterā paudis Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.

Draugiem Facebook Twitter Google+