×
Mobilā versija
Brīdinājums +28.2°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
17. aprīlis, 2018
Drukāt

Pret ienaidnieku “Nr. 1” ar visu spēku. Saruna ar ukraiņu vēsturniekiem (5)

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

Ukrainas 20. gadsimta vēsture ir vēl sarežģītāka nekā mūsu zemei. Ukraiņi nespēja noturēt savu 1918. gada neatkarību, bet tālākā cīņa par atgūšanu izvērtās ilga, šķietami bezcerīga un asiņaina, turklāt pašu cīnītāju rindās trūka vienotības. Vienotības trūkst arī mūsdienu Ukrainas ļaužu skatījumā uz savas valsts vēsturi, kaut Kijevas Tarasa Ševčenko Nacionālās Universitātes vēstures doktors ANDRIJS RUKASS un viņa dzīvesbiedre Ukrainas Drošības dienesta valsts arhīva darbiniece, vēstures doktore RUSLANA MARCEŅUKA teic, ka process virzās pozitīvā virzienā. Abi ukraiņu vēsturnieki pirms dažām nedēļām uzturējās Rīgā, kur piedalījās Kara muzejā rīkotajā starptautiskajā konferencē, veltītā nacionālās pretošanās kustības komunistiskajam un nacistiskajam okupāciju režīmiem Baltijas reģionā.

Latvija un Ukraina – abas Otrā pasaules kara beigās cerēja atgūt savu neatkarību. Latvijā šādi plāni bija Latvijas Centrālajai padomei un kureliešiem. Kā neatkarības iegūšanas ceļu tolaik redzēja Ukrainas Sacelšanās armija (UPA)?

R. Marceņuka: Ukraiņu pretošanās kustība ļoti bieži mainīja darbības taktiku. No sākuma tiešām bija orientācija uz rietumvalstu palīdzību, līdzīgi baltiešiem, bet pēc tam kļuva skaidrs, ka jārīkojas tikai pašiem. Bet tajos sarežģītajos apstākļos, kādos viņi atradās, vispār bija grūti saprast, kā rīkoties. Ja Baltijas valstīs cīņa notika pret padomju un nacistu okupāciju, tad Ukrainai vēl bija Polijas problēma. Grūtību bija ļoti daudz un visos līmeņos. Ja jautājat, kā šo cīņu uzlūkoja paši sacelšanās kustības dalībnieki, tad atcerēsimies, ka daži no viņiem nelegalizējās līdz pat PSRS sabrukumam. Pēdējā aktīvā UPA kauja notika 1960. gadā. Pēc tam bija vēl dažas sadursmes.

A. Rukass: Ukrainai bija vairākas neatkarīga valstiskuma līnijas. Ukrainas Tautas Republika neatkarību pasludināja 1918. gada 22. janvārī. Kad zaudējām 1918. – 1920. gada Atbrīvošanas karu un Ukrainas Republika kļuva virtuāla, tās valdība trimdā turpināja pastāvēt līdz 1992. gadam. Taču tā ir tikai viena neatkarības līnija. Stepana Banderas vadītā Ukraiņu Nacionālistu organizācija (OUN) neatbalstīja Ukrainas Tautas Republikas valdību, jo starpkaru laikā tās politiķi aktīvi sadarbojās ar Poliju. Nacionālistiem Polija bija viens no ukraiņu zemju okupantiem – ienaidnieks Nr. 1 vai Nr. 2, atkarībā no vietējiem apstākļiem. Protams, Otrā pasaules kara sākumā spēkā bija princips “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”, turklāt nacionālisti cerēja, ka Vācija un PSRS savstarpējās cīņās noasiņos un tas radīs izdevīgus priekšnosacījumus Ukrainas valsts pastāvēšanai. Kad 1941. gada 30. jūnijā OUN nacionālisti Ļvovā proklamēja neatkarīgo Ukrainu, viņi iedibināja it kā otro Ukrainas valstiskuma līniju. Tas bija “30. jūnija akts”. Tā kā OUN savas darbības nebija saskaņojusi ar vācu okupācijas varu un vācieši tādas nesaskaņošanas necieta, sākās represiju vilnis. Arestēja arī Banderu. Vēl jāatceras, ka 1941. gadā arī OUN nebija vienota un tajā pastāvēja vismaz divas frakcijas – Banderas un mērenākā Andrija Meļņika. Meļņika ļaudis bija gatavi sadarboties ar vācu okupācijas varu un to arī darīja, kamēr banderieši ieņēma bezkompromisa pozīciju. Radikālie banderieši bija jauni, kareivīgi. Iepriekšējo gadu pieredze viņiem nešķita svarīga. Ukraiņu Sacelšanās armija (UPA) pārstāvēja “30. jūnija” valstiskuma līniju. Oficiāli UPA nodibināja 1942. gada 14. oktobrī, lai arī kā organizēts militārs spēks tā parādījās tikai 1943. gada sākumā. Sākotnēji tās bija pašaizsardzības vienības ar mērķi aizsargāt atsevišķu reģionu iedzīvotājus no vācu okupācijas varas – no piespiedu sūtīšanas darbā, soda ekspedīcijām un ķīlnieku ņemšanas. Jāņem vērā, ka jau sāka parādīties padomju un poļu partizāni, kuru izturēšanās pret vietējiem ukraiņiem nebija īpaši laba. Tas ir tā sauktais “otrās cīņas” laiks.

Bet šī cīņa nebija nekādi saistīta ar 1918. gada republikas trimdas valdību?

Nē. Tā skaitījās sevi sakompromitējusi, jo līdz 1939. gada septembrim sadarbojās ar Poliju. Kad Varšavā ienāca vācieši, 1918. gada republikas ukraiņu politiķus internēja. Vācieši viņus stingri kontrolēja, taču nearestēja. Piemēram, Ukrainas Tautas Republikas valsts prezidents emigrācijā Andrijs Ļivickis praktiski visu karu nosēdēja Varšavā – vācieši viņam aizliedza to pamest. Banderieši viņu un viņa piekritējus sauca par “renegātiem” un “poļu aģentiem”. Jaunajai nacionālistu paaudzei viņi bija nodevēji. Tā vēlējās iet savu ceļu apvienotas Ukrainas valsts dibināšanā un nodibināja UPA. Arī vecāka gadagājuma aktīvisti ar agrāko laiku “bagāžu” pievienojās UPA, taču viņi nekad neieņēma vadošos posteņus, kas kaut kā varētu ietekmēt kustības politiku un ideoloģiju.

Taču kā ukraiņi iedomājās neatkarības atjaunošanas scenāriju kara beigās? Piemēram, Latvijā gaidīja “angļus un amerikāņus”.

Pie mums tāpat. Vācieši tika uzskatīti par “pagaidu ienaidniekiem”. Nacionālistu politiskajai un militārajai vadība 1943. gadā bija pilnīgi skaidrs, ka Vācija karu zaudēs. Tāpēc nepieciešams jau laikus pievērst Ukrainai Rietumu sabiedroto uzmanību, taupīt spēkus, pēc iespējas mazāk karot ar vāciešiem un gaidīt, kad atnāks “ienaidnieks Nr. 1”. Un pret “ienaidnieku Nr. 1” karot no visa spēka. Plāns bija palaist garām padomju armijas frontes vienības, jo kāda jēga cīnīties pret tankiem un artilēriju. Bet, kad frontes daļas aizies tālāk uz Poliju, atnāks milicija un visādi aktīvisti, lūk, tad jāparāda, kurš šajā zemē saimnieks, un jādara viss, lai padomju vara Ukrainā nenostiprinātos. Bet, ja nostiprināsies, lai visu laiku jūtas kā aplenkumā. Paralēli jāsazinās ar rietumvalstīm. UPA visi ticēja, ka pēc Vācijas sakāves sāksies bijušo sabiedroto “civilizāciju sadursme”. 40. gadu beigās gan kļuva skaidrs, ka gaidas nepiepildīsies. Tad sākās Korejas karš un atkal visi cerēja, ka tas izvērsīsies ASV un PSRS sadursmē. Atkal nekas nenotika! Šie apstākļi iedragāja UPA kaujinieku morāli. Bet dažus gluži pretēji…

R. M.: Sākās centieni iesaistīt pretošanās kustībā pēc iespējas vairāk ļaužu, jo kļuva skaidrs, ka UPA tā brīža sastāvā viena pati nevarēs cīņu pavilkt. Vēl viena lieta, ka pretošanās ritēja tikai Rietumukrainā, bet ne visā Ukrainas teritorijā. Mēģinājumi izplatīt kustību tālāk bija. Tika radītas tā sauktās “pārgājiena grupas”, kas aizgāja līdz Donbasam, Krimai, valsts dienvidiem. Viņi aģitēja, izlīmēja proklamācijas. Čekas 40. – 50. gadu dokumentos bieži piemin studentu arestus par “OUN aģitāciju”. Tādu studentu no Volīnijas un citiem rietumu apgabaliem bija ļoti daudz. Partizānus atbalstīja arī vietējie iedzīvotāji. Interesants fakts, ka pretošanās kustību īpaši aktīvi atbalstīja saimnieciski attīstītajos reģionos. Tur nacionālais noskaņojums bija spēcīgāks. Kolektivizācija, protams, grāva pretošanās kustības ekonomisko pamatu. Otra lieta bija totālā iedzīvotāju uzskaite un pasportizācija, kas ļāva kontrolēt, ar ko katrs nodarbojas, un iesaukt padomju armijā.

A. R.: Civilizētām metodēm UPA uzvarēt nebija iespējams. Padomju vara to varēja, tikai ignorējot jebkādu likumību un morāles normas – rīkojot publiskus nāvessodus, deportējot simtiem tūkstošu iedzīvotāju, nežēlīgi izcērtot mežus Karpatos un citur, lai partizāniem nebūtu kur patverties. Viena no metodēm bija izplatīt melnajā tirgū viltotas, saindētas zāles. Tas ir dokumentāri pierādīts fakts. Ideja bija, ka zāles pa aplinkus ceļiem nonāks UPA pagrīdes hospitāļos. Vēl bija tā sauktās “leģendētās grupas” – čekisti, kas pārģērbās par partizāniem un mēģināja rīkoties nacionālistu vārdā. Pret civiliedzīvotājiem varas iestādes vērsa iebiedēšanu un teroru. Ruslanas ģimene tam ir lielisks piemērs – viņas vecvectēvam kopā ar sievu un divām meitām piesprieda 25 gadus soda nometnēs. Par to, ka viņa sētā partizāni bija iekārtojuši slēptuvi. Viņam ar to nebija nekāda sakara, jo vienkārši atnāca bruņoti vīri un pateica: “Mēs pie tevis iekārtosim bunkuru.” Interesanti, ka tajā pašā laikā partizānu sakarniekiem no tā paša ciema, tātad jau aktīviem kustības dalībniekiem, piesprieda 6 – 10 gadus. To darīja ar nodomu, lai iebiedētu potenciālos atbalstītājus un atturētu no palīdzības sniegšanas partizāniem. Ap 1949./1950. gadu UPA vadība pieņēma lēmumu pakāpeniski atteikties no aktīvas cīņas metodēm. Doma bija nepieļaut nevajadzīgus upurus, pēc iespējas iekonservēt savus ļaudis, legalizēties, iefiltrēties padomju varas orgānos un reizē aģitēt un mēģināt graut sistēmu no iekšpuses.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Ukraiņi varoņi izraka melno jūru, bet latvieši baltijas jūru atdeva krieviem.

  2. Pilniga ES un NATO Valsts Latvijas Neatkariba bus atguta tikai pec okupacijas seku likvidesanas un piektas kolonas iznicinasanu.

  3. Ko tad vinji nepastaastiija,kaa UPA slakteeja polju sievietes un beernus?
    Zinot UPA zveeriibas,jaapriecaajas,ka UPA liidz Baltijai taa ar nenonaaca!

  4. Ja Latvija ir tikusi galā ar pārvācošanu (vācu valodu maz kas lieto), tad no pārkrievošanas netiekam vaļā.

Draugiem Facebook Twitter Google+