Egils Līcītis: Pret izpārdošanu jeb Valdība velkama pie kauna staba, ja nerīkojas 3
Ja kāds Cūkmens grib nozāģēt ozolu, daudzreiz esam bijuši liecinieki, kā sašūmējas zaļās Latvijas aizstāvji, viņu trokšņošana pamodina snaudošās iestādes, un tā ir zīme, ka vismaz dabas aizsardzības likumi mūsu valstī ir iedarbināmi. Turpretī jautājumā par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu pat tais reizēs, kad notiek mūsu nacionālo dārgumu izpostīšana, ierēdņu acu vāki paliek aizkrituši ciet un vaļā neveras. Sauc tu, sabiedrība, cik saukdama! Tā iepriekšējā Saeimā daži deputāti bija atraduši objektu, ar ko aizrauties, un vēlējās novērst Ķemeru sanatorijas, “baltā kuģa”, lejupslīdi, bet tam nebija nekādas valdības atsaucības. Kolhozus likvidējot, rīkoja ballītes “Lai put!”, un tāpat arhitektūras pieminekļi, tautai svarīgas celtnes, lai iet uz bojāeju vai izpārdošanu forsētā veidā. Grūti iedomāties civilizētu valsti, kur amatpersonas vēsā mierā noskatītos, kā, teiksim, Eifeļa torni vai Raudu mūri noved līdz sabrukšanai, un tikpat grūti saprast, no kā šeit ceļas attieksme pret kultūrceltnēm kā Mozambikā. Cilvēki sauc Ķemeru sanatoriju par nācijas simbolam pielīdzināmu ēku, tā oficiāli ir gan “kultūrvēsturisks piemineklis”, gan “valsts nozīmes” objekts, kūrorts un potenciāli jaudīga ārstniecības iestāde, ar ko Latvija varētu tāli lepoties. Lietuvā sanatoriju dziednieciskie kompleksi ļoti sekmīgi ir saglabāti, atjaunoti, strādā un pelna, cilvēki ar valsts atbalstu Druskininkos vai Palangā atgūst veselību – kaimiņvalstī kurortoloģijas nozare bijusi nodota labā kopšanā un tiek atbildīgi pārvaldīta. Kādreizējā godība un mantība nav aizvazāta velns zina kādās rokās.
Mums kā parasti aizbildinās, ka nav naudas. Jautā – a kam tas būtu jādara? Trīc un dreb, ja ar parakstu jāuzņemas atbildība un jāveicina attiecīgas darbības. Klausījos radio diskusiju par Stūra māju – vēl vienu “pieminekli” ar sabiedriski vēsturisku nozīmi. Lai piemiņas vietai neuzliktu šleperatslēgu, lai ekskursantus vadātu pa KGB namu, dabūjama pat budžeta nauda, bet, redz, neesot koncepcijas! Ierēdņi norobežojas ar “tas uz mūsu ministriju neattiecas”, itin kā runa būtu par “vēsturiskā” pirmā Rīgā atvērtā seksšopa uzturēšanu. Viņiem ir politiski uzstādījumi: 1) nauda jātaupa, jāskaita katrs santīms, 2) labāk nedarīt nekā darīt, 3) nav valsts īpašumā paliekošas vērtības, nav problēmas. Droši vien arī matu skaldītāju darba grupās un parlamentārās izmeklēšanas komisijās sapulcētie nemierīgi trinas un uzmet aci pulkstenim – ehē, alus bārs tepat aiz stūra jau nav vaļā?
Laikmetīgās mākslas muzeju būvēšot privātie, ES naudu piesaistīšot Rīgas veco fabriku restaurācijai, Ķemeros investēšot krievu viesnīcnieks, Valsts banku iztirgos ģeopolitiski pareizam kapitālam – mūsu nogaidītāji politiķi atšuvušies no lielām problēmām. Laimdota sasit plaukstas, cik jauki, Klaipēdā uzbūvējuši gāzes termināli, žēl, ka mēs neko neesam izdarījuši energoneatkarībai! Tāda vara bijusi – tranzītpasažieri uz īsu termiņu. Vēlētāji gan – ne visi dzimuši tramvajā. Viņiem nepatīk, ka vilcina lēmumus, atliek lietas, paslauka zem skapja problēmas. Daudzkārt uzsvērts, ka nevar dzīvot kā purvainē, ir nepieciešami praktiski darbi. Valsts jādara stiprāka, nevis viss jāizpārdod par sviestmaizi. Ja kliba valdība uz to nav spējīga, celsim pieminekli – kauna stabu.
