Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

Pret ko iebilst Valsts prezidents?

Foto - LETAFoto - LETA

Valsts prezidents Andris Bērziņš nav parakstījis, bet nosūtījis atkārtotai izskatīšanai Saeimas pieņemtos grozījumus likumā “Par tautas nobalsošanu un likuma ierosināšanu”. Gandarītas par šo lēmumu var būt “Saskaņas centra” un Zaļo un zemnieku savienības frakcijas, kas prezidentu uz šādu soli mudināja.

 

Arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš savulaik izteicies, ka Saeima, kas pieņems šādu likumu, pelnījusi, lai to atlaiž. Bet jācer, ka šajā gadījumā A. Bērziņš nav vienkārši pakļāvies politiskajam spiedienam.

Kā saprotams no vēstules Saeimai, Valsts prezidents visumā piekrīt, ka referenduma kampaņai nepieciešams stingrāks likuma regulējums, līdzīgi kā tas jau tagad ir pirms parlamenta un pašvaldību vēlēšanām. Tāpat ideju par likumprojekta iesniegšanai nepieciešamo parakstu skaita palielināšanu (šobrīd likumu ierosinātājiem jāiesniedz tikai 10 000 parakstu, bet tālāk to vākšanu jau organizē Centrālā vēlēšanu komisija) viņš vērtē kā pamatotu un nepieciešamu. “Tas vērtējams kā solis pareizā virzienā, jo mazākums par valsts budžeta līdzekļiem nedrīkstētu diktēt vairākumam dienaskārtību referendumos.” Tieši tā! Bet kas tad valsts augstākajai amatpersonai nepatīk?

Te iet vaļā juridiska rakstura prātojumi, nonākot pat līdz domai, ka varbūt jāmaina Satver­smes 78. pants, kas nosaka, ka tiesības ierosināt likumu ir vienai desmitajai daļai vēlētāju (kas šobrīd ir mazliet vairāk nekā 150 tūkstoši pilsoņu). Tāpat prezidents izsaka aizdomas, ka liela skaita parakstu savākšana prasīs “būtisku finansiālu ieguldījumu, kas tikai palielinās naudas varu politikā un atņems sabiedrībai iespējas pašai aktivizēties un būt aktīvai”.

Cik lielam skaitam pilsoņu, viņaprāt, jādod šādas tiesības? To gan A. Bērziņš nesaka (kādā intervijā viņš gan minējis, ka tie varētu būt pieci procenti balsstiesīgo, tātad apmēram 75 000, jo tik liela esot Saeimas vēlēšanu barjera partijām).

 

Prezidents atbalsta “saudzējošākus risinājumus”, ka parakstus turpmāk varēs apstiprināt ne tikai pie zvērināta notāra un bariņtiesās, bet arī citās pašvaldību iestādēs, kā arī elektroniskā veidā – internetā. Taču viņu neapmierina, ka likumā šī iespēja tikai “vispārīgi ieskicēta”, bet tālāk to uzdots risināt Ministru kabinetam.

 

Tas neesot labi no likumdošanas prakses viedokļa. Tātad pirms šie “saudzējošie risinājumi” stājušies spēkā, arī likumprojektu iesniegšanai nepieciešamo parakstu skaitu nevar palielināt. Prezidents it kā mudina Saeimu rīkoties ātrāk, jo pieņemtie grozījumi paredzēja, ka reāli tie sāktu darboties tikai 2015. gada 1. janvārī. Un šajā ziņā viņam ir taisnība, tomēr tieši prezidenta uzstādījumi ievelk šo jautājumu atpakaļ juridiskās diskusijās un dažādos sagatavošanās darbos.

No juridiskā viedokļa Valsts prezidenta argumentiem, protams, var piekrist, bet politiski tas ir atpakaļsolis. Šī nostāja ļauj atviegloti uzelpot gan pilsonības “nulles varianta” tīkotājiem, gan tiem, kas referendumus bija iecerējuši izmantot savām politiskajām vajadzībām, veidojot desmit tūkstošu pilsoņu “mobilos pulkus”, kas būtu gatavi parakstīties zem jebkuras provokatīvas iniciatīvas. Viņiem joprojām nekas netraucē to darīt. Taču Rīgas pils bremzējošā nostāja varētu būt arī iemesls atgriezties pie citas idejas – noteikt to jautājumu loku, par kuriem referendumi Latvijā nav rīkojami (valsts neatkarība, valsts valoda, pilsonība u. tml.). Valstiski būtu pat vērtīgāk nekā procedūras jautājumi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+