Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
16. novembris, 2015
Drukāt

Pret Latviju jūtu vienīgi mīlestību. Saruna ar Gunti Eniņu

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Guntis Eniņš: "Mans rosinājums un aicinājums brīnišķīgās Latvijas 100 gadu jubilejai ir kā sapnis: iedzīvināt latviskās ainavas glābšanu un dižkoku atbrīvošanas kustību!"

“Izdevums “Nezināmā Latvija” ir mana labākā grāmata,” atzīst slavenākais Latvijas dabas retumu pētnieks Guntis Eniņš. Lappusi pa lappusei viņš rāda peldošas salas, resnāko kadiķi, dižāko kļavu Eiropā, vislielāko alu Baltijā, dziļāko ezeru, burvju rakstus klintīs, kas būtu jāuzņem UNESCO mantojumā. Par savu grāmatu mēneša beigās Liepas kultūras namā Guntis Eniņš saņems Eduarda Veidenbauma prēmiju. Apgāda “Lauku Avīze” izdotā grāmata patīk arī lasītājiem – tā vairākus mēnešus turas Latvijas grāmatnīcās visvairāk pirkto grāmatu sarakstā.

– Vai radīt grāmatu ir tikpat interesanti kā līst pa alu vai apkampt dižozolu?

G. Eniņš: – Tās ir dažādas pakāpes, kas jāsasniedz. Pirmā – kad tu esi ceļotājs un dabas baudītājs. Vēlāk ceļotājs izaug par pētnieku, kad pati ekspedīcija aizņem pāris dienas, bet gatavošanās un pēc tam materiālu apstrādāšana divreiz vairāk. Un trešā pakāpe – rak­stīt rakstu, tas ir augstākais punkts. Tur ir savs grūtums. Alā līšana notiek it kā vienā plaknē, bet rakstīšana laiktelpā. Ceru, ka nākamo grāmatu spēšu uzrakstīt labāk. Esmu sapratis – rakstīt ir tāpat kā ceļot, tas ir pētniecības process.

– Jūsu grāmatas un publikācijas presē būtībā ir nebeidzama atzīšanās mīlestībā Latvijai. Kā kļuvāt par patriotu?

– Ir tik daudz romānu, kur cilvēks vai nojūk prātā iemīļotās dēļ. Jā, pret Latviju jūtu vienīgi mīlestību. Piedzimu Rīgā, bet uzaugu pie mātes māsas. Viņa jūsmoja par Kārli Ulmani. Stāstīja savu sapni, kādu 30. gadu beigās redzējusi – Ulmanis laiviņā augstu gaisā runā un pēkšņi nokrīt lejā. Bet galvenais bija apkārtne, kādā uzaugu – Vidzemes augstiene, pirmatnība, skaistums… Tā klīšana un skatīšanās platām acīm. Domāju, ka latviešiem dzimtās zemes mīlestība nāk no vienatnes pie Dabas. Man ir kļavas lapa, man ir koki, vējš, pļavu ziedi – bezgalīgi brīnumaina sabiedrība.

– Meklējot un pētot retus dabas objektus, sastapāt arī daudz Latvijas cilvēku. Ko esat atklājis mūsos?

– Ja sākam meklēt latviešu buramvārdos, kā var otram uzlaist utis, peles un žurkas… Jā, sliktās īpašības mums ir, bet tās nav biedējošākas kā citām tautām. Nevaru arī pateikt, ka mēs būtu īpaši labāki. Pārāki esam ar to, ka neesam tīkojuši iekarot citas zemes. Bet to zemi, kas mums ir, esam turējuši kā dārgumu. Un vēl citus saudzējuši, Latvijā patvērumu raduši vecticībnieki, čigāni, ebreji.

Reiz satiku ģimeni, kas, atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā, bija tikuši atpakaļ savā mājā. Meita stāstīja, ka māju savām rokām cēlis tēvs, smagā darbā savilktiem locekļiem, un par čaklumu un strādīgumu viņu izsūtīja uz Sibīriju. Jā, tās ir latviešu īpašības – ārkārtīgais strādīgums, čaklums, centīgums un dabas mīlestība.

Es pirmais pateicu – Latvijā ir skaistākā pauguraiņu un līdzenumu ainava Eiropā. To radījis latvieša raksturs. Kāpēc ir dižkoki? Tāpēc, ka tos cienīja, godāja. Tomēr ir vēl kāds moments. Mana devīze – patiesību un vienīgi patiesību! Tā ir neērta, bet tad es ar pierādījumiem varu pastāvēt par to, ko saku. Zemes ruļļi rāda, ka daudzi dižkoki bijuši uz baronu zemes. Piemēram, Valdemārpils elku liepa. Kokam ir tikai divsimt gadu, tā liepa ir jaunāka par muižu, vai tad baronu dur­vju priekšā mūsu senči nāca elku dievus pielūgt? Tas pats ar Kaives ozolu. Tas atradās Kaives muižnieka zemē. Bet Kaives ozols nebija viens, kad 1972. gadā pie tā pirmo reizi piegāju, skatos – reku, vēl viens diž­ozols, vēl viens! Līdzīgi Ozolmuižā, biju mēms – dižie piecmetrīgie izmētāti pa tīrumiem! Jā, baltvācu muižnieki godāja dižkokus gluži kā mēs tagad.

– Šovasar Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis jums pasniedza LZA Atzinības rakstu, bet akadēmiķis Jānis Stradiņš suminājumā jūsu devumu pielīdzināja veselu institūtu veikumam. Ko no savas darbības uzskatāt par visvērtīgāko?

– Apturēju dižkoku spridzināšanu. Padomju laikā katru gadu meliorācijas institūts uzspridzināja vairāk par tūkstoti dižkoku, ja tas būtu turpinājies… 1977. gada vasarā unikālajā ainavā starp Ķeipeni un Taurupi ieraudzīju gandrīz simt dižos. Lai tos uzmērītu, paies pāris mēnešu – nu, jā, šogad nesanāks, citu gadu, nodomāju. Vēlā rudenī ar Imantu Ziedoni braucām tur garām un ieraudzījām šausminošu skatu – diž­ozoliem kājas gaisā, milzeņu stumbri jau savilkti mežā. Tur stāvēs desmitiem gadu, jo ozolu koksne taču nepūst. Uzrakstīju “Padomju Jaunatnē”. Bet mans niknais raksts redaktora vietniekam Pāpiņam bija tikai pusbēda. Tolaik apsprieda jauno PSRS konstitūciju, un ievadraksta pirmajās rindās bija kļūda “Visas tautas apspiešanas rezultātā tika pieņemta jaunā konstitūcija”. Un par to “tautas apspiešanu” Pāpiņu atlaida.

– Rundāles pils direktors Imants Lancmanis ir paziņojis, ka pēc trim gadiem dosies pensijā un tālab gatavo sava veikuma turpinātājus. Vai jūs audzināt sava darba pēctečus?

– Viņi izaug paši, lien alās braši. Ar ko iesaistīju jauniešus? Ar alām, ar adrenalīnu, avantūrām, brīnumiem. Pazemes ezerus atklāju 1984. gadā, lielākos pazemes labirintus Latvijā – 1986. gadā. Kolīdz izziņoju, ka vajadzīgi palīgi, racēju netrūka, pieteicās gan sirmi kungi, gan jaunekļi. Tur izpaudās patriotisms. No Blusu alas Siguldā divās dienās izmetām 50 kubikmetrus zemes. Kad vietējais saimnieks mani aicināja pārnakšņot, jaunekļi teica – kāda gan atšķirība, alās vienmēr ir tumšs – un turpināja rakt arī naktī. Tā ir tā enerģija, kas bija iekonservēta un pārvērtās zemes patriotiskā mīlestībā. Viena daļa dabas aizstāvju demonstrējās, bet mēs tikai rakām.

Mani zīmīgākie mācekļi – Ansis Opmanis, Sandis Laime, Reinis Vavers, Aigars Liepiņš, Edmunds Cepurītis, Andris Grīnbergs, Juris Saļinskis, Guntis Apsītis, Sarmīte Stiebre un citi. Viņi ir tik godprātīgi, pašaizliedzīgi atdod sevi Latvijai, dabas retumu apzināšanai, glābšanai, pētīšanai. Māris Zeltiņš tagad saziņā ar elektriskajiem tīkliem un Dabas aizsardzības pārvaldi cīnās, lai, apkopjot elektrisko līniju joslas un veidojot jaunas līnijas, tiktu ievērota dižkoku aizsardzība, vajadzības gadījumā mainītu elektrolīnijas virzienu vai ievietotu kabeļus.

– Kā klājas jūsu īstajiem pēctečiem – bērniem, mazbērniem? Vai visiem izdevies dzīvot un strādāt Latvijā?

– Divi mazbērni ir Vācijā un viens Anglijā. Četri Latvijā. Nav laba attiecība. Nav… Tas man prieku nerada. Vai mazbērni pārbrauks mājās? Tur ir pārāk labi.

– Vācijā gan vairs nav pārāk labi. Kā patvēruma meklētāji no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas var ietekmēt mūs?

– Tā ir pasaules jaunāko laiku vēsturē nebijusi tāda veida briesmīgākā traģēdija. Bēgļu plūsma pieaug ­ģeometriskā progresijā. Diemžēl Eiropa nezina, kā rīkoties. Kā tāda veca preilene mānās, raustās un drebelējas un cīnās ar sekām, neko nedarot, lai savlaicīgi apkarotu cēloņus un bēgļu plūsmas sākumu.

Protams, tie, kuri nav karavīri un laimes meklētāji iecerētā paradīzē, bet īsteni nelaimīgi cilvēki ar bērniem, ir jāuzņem un jāglābj.

Šodienas lielās nelaimes tālais sākums meklējams arī vāciešu izlaidībā. Lai pašiem nebūtu jādara prastie apkopšanas darbi, viņi aicināja turku viesstrādniekus.

Vislabākais risinājums varētu būt tāds, ka tie bagātie latvieši, citu kauninātāji par sabiedrības nejūtību un vienaldzību pret cietušajiem kā, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, paši varētu rādīt pirmo piemēru un savos lielajos, bagātajos dzīvokļos uzņemt vairākas bēgļu ģimenes, tad gan šie cilvēki ātri iemācīsies latviešu valodu un patiesi iekļausies mūsu sabiedrībā.

Ja kāds satraucas, ka Latvijas valdība 2% budžeta veltīs aizsardzībai, tad tas vairs nav latvietis. Tagad bilde ir skaidra – jāsargā austrumu robeža (un tur nekādas naudas nebūtu par daudz), lai tai neveļas pāri, un tikai pēc tam varam pārskatīt savu taupīgo dzīvi. Varbūt kādi vecie eiropieši vēl nāks glābties pie mums.

– Esat pabijis arī Saeimas un Rīgas domes deputāta ādā. Vai tur iespējams ko labu izdarīt vai labāk līst alās?

– Saeimā ir iemontēts nevarības mehānisms – dari šo vai to, nepanāksi it neko.

– Vai tad to nevar lauzt?

– Kā? Pagaidām nevienam tas neizdodas. Saeimas nevarības mehānisms balstās uz naudas dieva spēkiem un varu. Bet Rīgas domē blēdības ir labāk saskatāmas, un tur man izdevās izglābt no apbūves 1,4 ha Biķernieku meža un Ēbeļmuižas parku.

– Atmoda sākās ar diž­ozolu un Daugavas glābšanu. Ja atkal reiz vajadzēs mosties, ko vajadzētu glābt?

– Tagad vajadzētu sākt glābt Latvijas dabu no vides aizsardzības algotajiem darbiniekiem. Jau vārds “vide” man šķiet stulbīgi nenosakāms jēdziens, gluži kā pelēks okeāns bez krastiem. Un viņu darbošanās vēl jo vairāk. Latvija aizaug ar drūmiem krūmiem bebru slīkšņās un mežacūku mežonīgos rakumos. Ainaviskie lauki – tīrumi, pļavas un noras pārvēršas nesakarīgos džungļos. Lai ainavu un dižkokus glābtu, tos vajadzētu atbrīvot. Bet vides ierēdņi to neatļauj. Apmēram puse Latvijas dižkoku atrodas šādā posta procesā. Esmu vērtējis un izsvēris, ka mūsu dižkoku lielvalstī varētu būt kādi 30 – 50 tūkstoši vēl neapzinātu dižkoku un citu kategoriju aizsargājamo koku.

Mans rosinājums un aicinājums brīnišķīgās Latvijas 100 gadu jubilejai ir kā sapnis: iedzīvināt latviskās ainavas glābšanu un dižkoku atbrīvošanas kustību! Tas nozīmē pārvarēt vides ierēdņu birokrātijas sīvumu un likumdevēju gļēvumu… Es iedomājos šādu skatu: visā Latvijā dabas draugi un labestīgi cilvēki svētku reizēs un arī citās dienās dodas atbrīvot kokos, krūmos iežņaugtos, agrāk brīvībā uzaugušos dižkokus. Un katrā vietiņā atkal paveras maza latviskās ainavas daļa. Un visi nāk palīgā. Neviens neliek šķēršļus saprātam un skaistumam. Un šīs mazās skaistuma šūnas vairojas un summējas kā latviskās ainavas atdzimšanas josta, kas pāri visai Latvijai jozta. Un atrodas arī mazliet līdzekļu un ziedojumu, atmostas prieks skaistuma izjūtās un lepnuma apziņā par savu zemi, un rodas labais vilkmes spēks un noplok antivilkmes caurvējš uz Īrijas sēnēm, Vācijas peļņu.

Kopā nāksim un sāksim Latviju savākt!

– Vai Latvijas dabā ir vēl kas neatklāts?

– Vai, dieviņ!… Jau rakstu otro grāmatu!

– Jūsu vēlējums valsts svētkos…

– Meklē Latviju lielajā pasaulē un lūdzies, lai Dievs to pasaudzē, lai bērni to nezaudē!

 

Fakti

Guntis Eniņš nodibinājis un vada atklāto sabiedrības fondu “Dabas retumu krātuve”. Tā ir vislielākā datubāze par 14 000 Latvijas aizsargājamo koku, 2020 kultūrvēsturiskajiem akmeņiem, 533 alām, 2540 avotiem, 5000 reto augu atradnēm u.c. dabas pieminekļiem.

Kopš 1971. gada pēta Latvijas dabas pieminekļus, apzinājis un aprakstījis vairāk nekā 2000 dižkoku, 1000 publikāciju un vairāku grāmatu autors.

Lielākie dabas atklājumi – divi pilskalni, leduskritumi, 22 alas, pazemes ezeri, garākie alu labirinti, klinšu zīmes.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+