Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Pret manipulācijām ar prātiem 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Shutterstock

Rietumos parasti uztver ar nepatiku dažāda veida ierobežojumus, it īpaši, ja tie skar vārda brīvību. Bet pastāv arī atskārta, ka vārda brīvībai un demokrātijai kopumā radies jauns apdraudējums un ka masīva dezinformācija jāuztver kā ierocis, kura lietošana ir nosodāma un nav atstājama bez (juridiskām) sekām.

Tagad Francijā notiek diskusijas sakarā ar kultūras ministres Fransuāzas Nīsenas vadībā sagatavoto likumprojektu “par informācijas drošību un uzticamību”, ko drīzumā sāks apspriest parlamenta apakšpalātā jeb Nacionālajā asamblejā. Tas tika izstrādāts Emanuela Makrona ierosmē un, ja tā drīkst sacīt, balstoties uz viņa personisko pieredzi valsts prezidenta vēlēšanu kampaņā, ko caurstrāvoja viltus ziņas un kiberuzbrukumi. Gluži kā ASV un vēl citur. Tāpēc viņš gada sākumā uzsvēra nepieciešamību pilnveidot Francijas audiovizuālo mediju uzraudzības padomes – CSA un kompetento tiesībsargājošo iestāžu juridisko arsenālu. Turklāt svarīgi to iedarbināt jau līdz nākamā gada Eiroparlamenta vēlēšanām. Likumprojekts, protams, izpelnās arī ne mazumu kritikas, un grūti pareģot konkrēto gala versiju, taču divi galvenie mērķi paliks nemainīgi.

Pirmais attiecas uz informāciju sociālajos tīklos (“Facebook”, “YouTube” u. c.) un īpaši uz t. s. sponsorēto saturu, kas pakļaujams, kā sacījis Makrons, “skaidriem noteikumiem”. Proti, visam, kas ar to saistīts, jābūt caurskatāmam. Sabiedrība šādu prasību kopumā atbalsta, jo pastāv ne tikai tiesības informāciju izplatīt, bet arī informācijas patērētāju tiesības uzzināt tās izcelsmi, tostarp apmaksāto materiālu autorību un finansētājus. Lai panāktu atklātību, gan vajadzīga platformu īpašnieku atsaucība, un varbūt labi, ka pēdējā laika skandalozie notikumi spiež “Facebook” un pārējos tīmekļa varenos drusku vairāk sadarboties ar dažādu valstu ieinteresētajām iestādēm… Likumprojekta izstrādātāju otrs pamatmērķis ir ārvalstu valdību finansētu vai “ietekmē esošu” mediju stingrāka kontrole un ātra sankciju piemērošana, ja tiks konstatēti pārkāpumi. Īpaši uzraudzīs vēlēšanu kampaņu periodus. Piemēram, destabilizācijas tieksmēs pieķertam televīzijas kanālam varētu anulēt vai iesaldēt licenci laika posmā, kas aptver piecas nedēļas pirms balsojuma datuma. Tādējādi starp rindām ir dots mājiens Kremļa propagandas resursam “RT” un tam piesaistītajai multimediju platformai “Sputņik”. Kura, kā zinām, arī Latvijā vēsta “operatīvi un patiesi par notikumiem valstī un pasaulē”.

Briseles aprindās Makrona iecerētais likumprojekts pārlieku sajūsmu neraisa, tomēr Elizejas pils acīmredzot nebija noskaņota gaidīt, kamēr Eiropas Komisijas apstiprinātā ekspertu grupa izsēdēs “ES līmeņa stratēģiju”.

Labāk vēlu nekā nekad, tomēr tāda bija jāievieš jau vakar vai aizvakar. Nu jau vairākas valstis – pat Merkeles Vācija – veikušas grozījumus tiesību aktos un citus atbilstošus pasākumus, lai pielāgotos tagadējiem hibrīdkara apstākļiem. Grūti pateikt, ciktāl tos ir ņēmuši un ņem vērā Latvijas likumdevēji, bet skaidrs, ka līdz 6. oktobrim viss no Austrumu puses “operatīvi un patiesi” piegādātais velsies pār mums pastiprinātā režīmā. Pārsvarā pateicoties mūsmāju kabeļoperatoriem, kuriem NEPLP izsniedz retranslācijas atļaujas un apraides biznesa priekus neliedz. Tātad turpinām vērtēt Kremļa kanālu pienesumu kā žurnālistikas produktu vai reizēm kā propagandu, kam jāliek pretī publikā ieaudzināta medijprasme un kritiska spriestspēja.

Lai gan patiesībai tuvākas būtu citas mērauklas un šo kanālu satura pielīdzināšana specoperācijai (pēc analoģijas ar Krievijas bruņotajos spēkos izveidoto “informācijas operāciju karaspēku”). Vai nav dīvaini – mēs saprotam, kāpēc Rietumu galvaspilsētas, tostarp Rīga, izraida Krievijas diplomātus, pa burzmu arī samērā nekaitīgus, jo tas ir zināms vēstījums un šajā gadījumā Londonai pausts atbalsts, bet neliekam nekādus apgrūtinājumus vai nopietnus juridiskus šķēršļus bīstamām manipulācijām ar ļaužu prātiem Latvijas telpā. Runa nav par aizliegumiem. Drīzāk par valstisku nostāju un īstenotās politikas uzticamību.

LA.lv