Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. jūnijs, 2012
Drukāt

Pretrunīgi vērtētais vēstures entuziasts Igors Vārpa par sevi un vēsturi


varpa_igors_spruude_11

Pie Igora Vārpas izskatījās tā, kā biju iedomājies – Ķengaraga daudzstāvu ēkas dzīvokļa nelielās istabas sienas aizņem grāmatu plaukti ar dažādos laikos izdotiem sējumiem par vēstures tematiku. Pie loga galds ar datoru. Te top Vārpas grāmatas. Bet visam pa vidu pinas siāmiete Minka.


Pensionētajam pilotam un vairāku vēsturei veltītu grāmatu autoram Igoram Vārpam ir jau 80, un pārvietošanās grūtību dēļ viņš vairākus gadus neiziet no mājas, taču labi, ka ir telefons un dators, kas nodrošina informācijas apriti un saziņu ar izdevējiem.

Par Vārpu spriež dažādi. Diplomētie vēsturnieki viņu lāgā neieredz, pārmet kļūdas un citu autoru grāmatu fragmentu pārrakstīšanu savējās, citiem vārdiem sakot, kompilēšanu. Lasītāji un izdevēji gan tik kategoriski noskaņoti nav un vēstures entuziasta Vārpas darbus labprāt pieņem. Pēdējos deviņos gados viņam iznākušas četras pamatīga biezuma grāmatas: ”Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga” (2003), “Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem” (2006), ”Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga” (2009), ”Ceļš uz Latvijas valsti (1914 – 1922)” (2012). Patlaban izdošanai tiek gatavota piektā – ”Trešā atmoda un pēcatmodas vilšanās” – ar atmodas gadu fotogrāfijām, paša autora uzņemtām. Redzot, ka plauktā pa rokai stāv pirms dažiem gadiem iznākušie Lato Lapsas, Sandra Metuzāla un Kristīnes Jančevskas ”Mūsu vēstures” sējumi, pajautāju, vai tik tie neveidos jaunā darba mugurkaulu? ”Izmantoju visu iespējamo – presi, internetu,” atsaka Vārpa. Sev raidīto vēsturnieku kritiku viņš nepieņem, uzskatot, ka nesaskaņas ceļas dēļ uzskatu nesakritības un diplomēto vēsturnieku bailēm no konkurences. Vārpa tāpat noraida pārmetumus, ka viņš neizmantojot arhīvu materiālus un tātad nevarot pateikt nekā jauna:

 

”Es pats pa arhīviem tiešām neesmu rakņājies, taču arhīvu materiāli izmantoti ir. Emigrācijā esošie latvieši man ir sūtījuši dokumentu kopijas. Ir atslepenoti čekas dokumenti, kurus man sagādāja advokāts Aleksandrs Ogurcovs, kas vāca materiālus Maskavā.” Dokumentus devis arī nu jau mirušais padomju partizānu komandieris Vilis Samsons.

 

Uz jautājumu, vai pašreizējais vēsturnieku sniegums neapmierina tik ļoti, ka pašam jāķeras pie grāmatu rakstīšanas par daudzkārt iztirzātiem tematiem, Vārpa atbild, ka neapmierinot vis. Mūsdienu vēsturnieki faktus gan nekropļojot, toties daudz ko noklusējot. Piemēram, neproporcionāli maz tiekot atspoguļotas sarkanarmijā karojušo latviešu gaitas. ”Manas grāmatas nav zinātnisks darbs, kas ir nelasāms, jo pie katras rindiņas ir atsauce,” viņš strikti nosaka. Savas grāmatas Vārpa redz kā populārzinātniskus darbus informācijas iegūšanai. Turklāt grāmatu beigās ir izmantotās literatūras saraksts, tāpēc sacīt, ka tiek zagts citu autoru darbs, arī gluži nevar. Par savu darbību Vārpa runā līdzībās, atgādinot, ka ritenis izgudrošanas sākumā bijis ar stūriem, kas vēlāk nogludināti, līdz malas kļuvušas apaļas.

 

Vācieši bija godīgāki

Vēsture Igoram Vārpam interesējusi kopš jaunības, no tā arī sakrātās grāmatu grēdas, kas vairojušās visa mūža garumā un puse no kurām jau esot iztirgota vai atdāvināta citiem. Mans sarunu biedrs lepojas, ka civilās aviācijas pilota gaitu sākumā pēc lidskolas beigšanas Rjazaņas apgabala Sasovo 1953. gadā vēl paspējis palidot ar div-plāksni ”Po-2”. Tā esot pēdējā lidmašīna, kurā vēl varēts izjust lidošanas romantiku, jo kabīne vaļēja, visu var redzēt un just. Vēlāk lidošana kļuvusi ”kā pie datora – sēdi un tikai pogas spaidi”. Pēc Sasovo beigšanas atbildīgais vietējais čekists strādāt Latvijā liedzis, kaut biogrāfija bijusi ”ideāla” – tēvs dzelzceļnieks, māte sētniece. Bet tāda nu izrādījusies turienes prakse: no Sasovo uz Latviju nav laists neviens latviešu lidotājs, kamēr citās Krievijas lidskolās beidzējiem šķēršļi neesot likti. Vārpa spriež, ka turienes čekisti acīmredzot bijuši liberālāk noskaņoti. Tā sanācis, ka pilota karjera aizsākta Dienvidkrievijā un dzimtenē varēts atgriezties tikai tad, kad čekisti bijuši droši, ka šis pārlidot uz ārzemēm negrasās. Latvijā vadāti mediķi: ”Varēju virs Daugavas palidot, dakterim parādīt: lūk, te ir Staburags.”

Igoram Vārpam par daudzām lietām Latvijas vēsturē un tagadnē ir savs viedoklis, kam ne vienmēr spēju piekrist.

 

Viņa ieskatā, runājot par 1940. gada Latvijas okupāciju, pienāktos uzsvērt, ka tā bijusi nevardarbīga. Vārpa tāpat pieder tiem, kas uzskata, ka Latvijas valsts dibināta ne 1918. gada 18. novembrī, bet gan agrāk, 1917. gada beigās, kad vairākas attiecīgas deklarācijas pieņēma Latviešu pagaidu nacionālā padome.

 

Vārpa gan tūdaļ piebilst, ka nav pret 18. novembra tradīciju, kas jau tautā iegājusies. Viņš atzīst, ka neizprot, pēc viņa domām, notiekošo leģionāru idealizēšanu un padarīšanu par Latvijas brīvības cīnītājiem. Hitlers latviešiem taču nevienā brīdī neesot solījis atjaunot valstiskumu. ”Krievi gan kara laikā spēlēja ”Dievs, svētī Latviju!” un daudz ko vēl solīja. Bet pēc tam par sarkanbaltsarkano karogu sūtīja uz gulagu! Sanāk, ka vācieši kaut kur bija godīgāki,” spriež Vārpa. Viņaprāt, nav pareizi visus tos, kas nebija nacionālie partizāni, bet kara laikā darbojās pret vāciešiem, saukt par ”sarkanajiem partizāniem”. Jā, ”sarkanie” esot bijuši Latvijas teritorijā no PSRS iesūtītie kaujinieki, taču ”sarkanajiem” nevar pieskaitīt bijušos leģionārus un pat vācu dezertierus, kuri pēc kureliešu sagrāves Kurzemē pievienojās padomju partizānu vienībām. ”Tas vārds ir iegājies nepareizi. Tur mežā iebēga arī ar Dzelzs krustiem apbalvoti. Ko, tad viņi tur pēkšņi kļuva par boļševikiem?” neizpratnē ir Vārpa. Viņš tāpēc izvēloties lietot ”pretnacistiskie partizāni”.

 

Atbalsta meklējumos

Faktiski katra Vārpas grāmata iznākusi savā izdevniecībā un katrai nācies meklēt citus sponsorus vai lūkot kā citādi risināt ar drukāšanas finansēšanu saistītās problēmas. Gadījušās domstarpības arī traktējumu dēļ. ”Latviešu karavīram zem kāškrusta karoga” atrast atbalstu samērā viegli izdevies Aizsardzības ministrijā, bet grāmatai par latviešiem, kas karojuši zem Krievijas impērijas un PSRS karogiem, finansējums bijis jāmeklē citur – pie Aivara Lemberga un Alfrēda Rubika. Pēdējais ”iedeva 2000 dolāru aploksnītē”. Igors Vārpa neslēpj, ka grāmatas iznākšana sniedz morālu gandarījumu, kaut arī ne katrreiz izdevēji izdarot pa prātam. Piemēram, Vārpam īsti netīk, ka šogad ”Jumavā” iznākušā ”Ceļa uz Latvijas valsti” ilustrācijās kā pirmais nez kādēļ likts liels Vācijas ķeizara Vilhelma II foto, bet nav atradusies vieta ne Kārļa Ulmaņa, ne Jāņa Čakstes, ne Jorģa Zemitāna vai citu brīvības cīņu vadītāju portretiem.

”Neesmu nevienā partijā, nevienā biedrībā, nevienā reliģijā. Uz visu raugos skeptiski,” sarunas beigās teic Vārpa. Kompartijas biedrs gan savulaik esot bijis, taču, ja gribēja par pilotu strādāt, citādi nemaz nav varēts.

 

Pievienot komentāru

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (5)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+