Kultūra
Māksla

Pretstrāva 20. gs. otrās puses mākslas norisēm0


Skats no izstādes. Priekšplānā Borisa Lurjē (1924–2008) darbs “Mīlas sērija: sasaistītais uz sarkana fona”. Ap 1963. Audekls. Fotoemulsija, akrils. Borisa Lurjē Mākslas fonda kolekcija, Ņujorka.
Skats no izstādes. Priekšplānā Borisa Lurjē (1924–2008) darbs “Mīlas sērija: sasaistītais uz sarkana fona”. Ap 1963. Audekls. Fotoemulsija, akrils. Borisa Lurjē Mākslas fonda kolekcija, Ņujorka.
Foto: Timurs Subhankulovs

Mākslas muzejā “Rīgas birža” šobrīd apskatāma “NO!art” jeb antimākslas strāvojuma pārstāvju un tā centrālā personāža, kādreiz Rīgas ebreja Borisa Lurjē (1924–2008) darbu izstāde. Ignorējot riebumu, kas var būt pirmā reakcija, vērojot Lurjē darbus ar pornogrāfiskiem attēliem vai holokausta līķu kalniem, viņa mākslas prakse sniedz unikālu pieredzi un atklāj laikmetu, kurā pasaule piedzīvoja dramatiskas pārmaiņas no kara līdz aukstajam karam un kapitālisma pārņemtai sabiedrībai.

Otrā pasaules kara notikumi un globālā sabiedrība pēc 1945. gada ar vēlmi pārvarēt traumas un aizmirst šausmas iezīmē būtisku fonu nesakarībām, par ko savā mākslā runāja Boriss Lurjē un viņa līdzbiedri “NO!art” kustībā.

Pēckara pirmajās divās dekādēs ekonomika un līdz ar to sociālās, politiskās un kultūras norises straujiem tempiem uzņēma apgriezienus, veidojoties tai patēriņa sabiedrībai, ko tik labi pazīstam šodien.

Rietumu pasaule plaukstoša kapitālisma eiforijā centās atgūties no kara vardarbības, slepkavībām un briesmām, kas pavisam nesen bijušas tās vistiešākā realitāte, ieslīgstot galējībās un banalizējot vardarbību.

Kā pretreakcija šādam sabiedrības uzņemtajam kursam un īpaši mākslai, ko tā pārstāv, 1959. gadā Ņujorkā izveidojās “NO!art” kustība, kas aktīvi centās atgādināt par neseno cilvēces pieredzi, aktualizējot tābrīža kontekstā seksismu, diskrimināciju, imperiālismu, antisemītismu, kā arī mākslas tirgus mehānismus, sākot ar lielajām institūcijām līdz komerciālām galerijām, kas deva priekšroku mākslai, kas reprezentē patērētājsabiedrību un tās vēlmes.

60. gadu Ņujorkas mākslas scēna un tās elites pārstāvētā estētika ir “NO!art” “ienaidnieks”, uzsverot, ka mākslai ir jābūt sociāli un politiski aktīvai, noraidot tādus postulātus kā tobrīd ietekmīgā mākslas kritiķa Klementa Grīnberga apgalvojums, ka politiska māksla nav nepieciešama. Noartistu centieni pēckara pirmajās dekādēs Ņujorkas mākslas telpā ir izaicinoši un novatoriski, piesakot atšķirīgas mākslas formas, kas attālinātos no iepriekšējiem modernisma centieniem un popārta saukļiem, cenšoties definēt mākslu, kas runātu par laikmeta duālo dabu.

Pagrieziena punkts – Rīga

Šobrīd apskatāmā noartistu izstāde piedāvā krāšņu šo aktivitāšu spektru, spoži ir mākslinieku vārdi, kas pārstāvēti ekspozīcijā – to vidū Volfs Fostels, Sems Gudmens, Jajo Kusama un citi. Šī noteikti ir unikāla iespēja plašākā vērienā Rīgā iepazīties ar kustību kā svarīgu pretstrāvu 20. gs. otrās puses mākslas norišu kontekstā.

Gan jāatzīmē, ka pirmā sava veida iepazīšanās klātienē ar Borisa Lurjē mākslu un tās konceptiem bija 2017. gada izskaņā izstādē “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze” (kuratori Diāna Fransena, Kaspars Vanags, Zane Zanjančkauska), kad arī plašāk izskanēja Lurjē dzīvesstāsts un traģiski būtiskā viņa biogrāfijas ass, kas saistīta ar Rīgu.

Tomēr, diskutējot par ekspozīciju, kas šobrīd aplūkojama muzejā, svarīgi piezīmēt, ka izstādes eksponāti nāk no Borisa Lurjē mākslas fonda kolekcijas, kas kopš mākslinieka nāves uztur viņa darbu krājumu, apkopojot kolekcijā arī “NO!art” virziena māksliniekus. Fonds ar vērienu veido izstādes visā pasaulē, popularizējot Lurjē mantojumu, kā arī viņa pārstāvētās kustības māksliniekus, un tā izstāžu dzīve ir patiesi aktīva.

Šis apstāklis arī iezīmē vienu no Rīgas izstādes pamatproblēmām, proti, vairums kolekcijas darbu šobrīd atrodas citās fonda izstādēs, attiecīgi darbu atlase izstādei “Rīgas biržā” tika veikta no tā, kas pieejams.

Iespējams, to būtu lieki uzsvērt, tomēr, ja ņemam vērā unikālo iespēju izstāstīt Borisa Lurjē un viņa domubiedru stāstu Rīgā, kas mākslinieka biogrāfijā ir ne tikai īpašs fakts, bet patiesībā pagrieziena punkts, kā arī aktualizē daudzus 20. gs. vidus lokālās vēstures slāņus, tad izstādi varētu uztvert arī par izniekotu iespēju, lai cik skarbi tas arī izklausītos.

Plašāku un daudznozīmīgāku interpretāciju trūkums

It kā pārvarot šo šķērsli, izstādes kuratore Ivonna Veiherte par pamatvielu tās kopējā naratīvā izvēlējusies “NO!art” rašanās vēsturi un tos kontekstus, kas stimulē kustības pārstāvēto mākslu un aso kritiku sabiedrībai un mākslas pasaulei, uzsverot Borisa Lurjē holokausta pieredzi, kas noteikusi viņa mākslas principus.

Šādā griezumā izstāde iet visnotaļ drošu ceļu, korekti pārstāstot vēstures epizodes, kas saistās ar kustības veidošanos, un sniedzot ziņas par māksliniekiem, kas tās ietvaros darbojās.

Informācija, ar ko tiek operēts, ir pārbaudīti un mākslas annālēs ierakstīti fakti, izstādes gadījumā nemeklējot plašākas un daudznozīmīgākas interpretācijas, kas, iespējams, būtu ļāvis izvairīties no tādiem apgalvojumiem kā “mākslinieks kā brīdinātājs ir tikai aizkustinošs Dons Kihots” (no kuratora teksta izstādes ekspozīcijā).

Tomēr kā “sānsolis” izstādi papildina Boses zālē veidota ekspozīcija ar noartistu laikabiedriem tobrīdējā Padomju Savienībā – nonkonformistiem Visvaldi Ziediņu, Vincu Kisarausku un Andresu Toltu. Ekspozīcijas daļa iezīmē paralēlo vēsturi tām aktualitātēm, kas noritēja aiz dzelzs priekškara.

Tomēr centieni iezīmēt norises vienotā mākslas un sociālo norišu kartē plašāk netiek izvērsti. Laikmets, kuru izsaka Lurjē biogrāfija un “NO!art” centieni, ir ārkārtīgi samezglots, tādēļ, pārcilājot šīs vēstures epizodes un ne tikai, atkārtojot līdz šim jau pieņemtos tās naratīvus, būtu iespēja veidot jaunus skatījumus, kas ir aktuāli lokālās vēstures un pasaules kontekstā.

Žēl, ka kuratore pie šī punkta arī apstājusies, un rodas sajūta, ka apzināti distancējusies, piemēram, no tām Latvijas vēstures lappusēm, kurās holokausts ir viens no brutālākajiem noziegumiem pret cilvēku, kura tiešs liecinieks šeit, Rīgā, bija Boriss Lurjē.

Galerijas nosaukums
LA.lv