Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Prezidents “pavilksies”? 8

Foto – Edijs Pālens/LETA

No Zilupes līdz Ventai atbalsojas jezga ap “oligarhu lietu”, to vērojot, liekas, ka taisnība ir senajam romiešu teicienam – tautai jādod maize un izpriecas. Visu cieņu žurnālistiem, kuri nopublicēja “Rīdzenes” sarunu ierakstus, tādējādi ļaujot lieku reizi pārliecināties par valdošās elites izsmalcināto politisko kultūru, bet līdztekus nedaudz uzjautrinoši ir vērot vienpusējo sašutuma vētru. Patiesajam un spontānajam niknumam par oligarhu visatļautību trūkst racionāla līdzsvara – skaudrās atziņas, ka nedz Šlesers, nedz Lembergs vai Šķēle nejauši pie varas nenokļuva. Tauta viņus ievēlēja. Mēs paši ar savām rociņām iemetām biļetenus vēlēšanu urnās un par viņiem nobalsojām. To vajadzētu apzināties, un kaut nelielu daļu kauna uzņemties arī vēlētājiem. Kāda vācu rakstnieka stāstā, kurā attēloti nacistu valdīšanas pēdējie mirkļi, ir ļoti tēlaina epizode. Tukšajā gaļas veikalā virs skārda letes pie āķa, uz kura miesnieks miera laikā uzkāra cūkas šķiņķi, pakāries stāsta varonis ar plāksnīti uz krūtīm – es balsoju “par”!

Fakts, ka par “oligarhu lietas” komisijas vadītāju izvēlēta Sudrabas kundze, ir veiksme. Neatceros nevienu agrāk nodibinātu parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kuras darbs būtu vainagojies ar jēgpilnu rezultātu. Ne velti tautā folklorizējies ir teiciens – ja gribi kādu lietu novest līdz bezjēdzīgam absurdam un beigu galā “norakt”, nodibini parlamentārās izmeklēšanas komisiju! Ja deputātu savīkšķītajai komisijai kā aklai vistai mieža grauds gadījās vienoties par ko jēdzīgu, tad nolemtajam tāpat nebija nekāda svara – parlamentārā komisija nav nedz tiesa, nedz prokuratūra, deputātu teiktajam ir vienīgi publicitātes raksturs. Toties Ingunas Sudrabas ievēlēšana priekšsēža amatā nodrošina šova turpināšanos! Uz to ilgi nebija jāgaida. Jau pirmajos izteikumos Sudrabas kundze demonstrēja kabarē mākslinieka trika cienīgu vārdu spēli – “Rīdzenes” shēmotāji, iespējams, nav nekādi ciniski savtīga labuma meklētāji, no ministru un deputātu augstumiem līdz grāvraču leksikai viņi nolaidās viena cēla mērķa labā – lai izprovocētu sarunu biedrus, lai tie “pavilktos” un atklātu citkārt tik rūpīgi slēpto.

Parlamentārās komisijas vadītāja nosaka toni, tāpēc sekotāji viņas stilam uzradās pāris dienu laikā. Ventspils mērs Aivars Lembergs nosūtījis vēstuli mūsu Valsts prezidentam Vējoņa kungam, prasot, vai un par kādām tā sauktajām “oligarhu sarunām” viņam jāsniedz sabiedrībai skaidrojums. Lemberga rīcībā neesot tādas informācijas, kāda acīmredzot pieejama prezidentam, tāpēc viņš padevīgi lūdz tālajā piejūras pilsētā mītošo “nezinīti” apgaismot. Šovs var turpināties, mēs visi būsim ieinteresēti skatītāji un kauninātāji. Un, ja kas, tad tā nav muļķīša tēlošana, Ventspils mērs, pieredzējis politiķis būdams, iespējams, tikai provocē prezidentu, lai viņš “pavilktos”.

Tomēr viena lieta jauc visu jauko noskaņu. Gan to politiķu vidū, kuri gatavojas godprātīgi izmeklēt “oligarhu lietu”, gan to deputātu vidū, kuri solās ar pieri skriet melu un liekulības mūrī, skaidri jaušamas bažas par ko citu. Cik droši tiek sargāts valsts noslēpuma plīvurs, kurš iedrošinājās pārkāpt valsts noslēpuma glabāšanas striktos noteikumus? Publiski tiek apgalvots, ka tādējādi var noplūdināt jebkuru, pat ar valsts militāro sfēru saistītu informāciju, ko sargāt mums uzticējuši mūsu stratēģiskie sabiedrotie, bet rūpes laikam ir par ko citu. Kurā mirklī sabiedrībā uzpeldēs nākamais politikāņu skandāls? Ko vēl vēlētāji uzzinās par valsts izzagšanas mēģinājumiem? Nākamgad taču Saeimas vēlēšanas, valsts simtgades pasākumi un daudz citu notikumu, kuros būtu vēlams ierasties ar nenosmulētu mundieri.

LA.lv