Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
20. augusts, 2013
Drukāt

Prīcojīs vasala – tu sovā zemē


Foto - Sergejs AkuratersFoto - Sergejs Akuraters

Dzejniece, prozaiķe, žurnāliste un redaktore Eva Mārtuža (1954) dzimusi Gaigalavas ciema Poļorkas sādžā, beigusi Pļaviņu vidusskolu, LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu un Maskavas M. Gorkija Literatūras institūta neklātienes aspirantūru (1989); svaigi iegūts humanitāro zinātņu maģistra grāds teoloģijā un reliģiju zinātnē, “Erasmus” programmas ietvaros absolvējusi Tībingenes universitātes ev. lut. Teoloģijas fakultāti.


 

Strādājusi Latvijas TV redakcijā (1978 – 1999), veidojot literatūrai veltītus raidījumus, vadījusi kultūras nodaļu laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa” (1992 – 1995), kopš 2000. gada – laikrakstā, bet kopš 2005. gada – izdevniecībā “Lauku Avīze”. Kopš 1988. gada – Rakstnieku savienības biedre. Laikā starp 1980. un 1989. gadu ar E. Mārtužas vārdu tika publicēti viņas radinieces, politiski represētās dzejnieces Broņislavas Martuževas dzejoļu krājumi “Balta puķe ezerā” (1981) un “Rakstītāja” (1987). Triju dzejas krājumu un deviņu romānu autore. Publicējusies arī ar pseidonīmiem Digna Eira un Ieva Bondere.

– Kā tev, studējot Vācijā, visvairāk pietrūka no Latvijas?

– Man nepietrūka itin nekā, bija ļoti daudz labestības, viss bija ļoti komfortabli sakārtots, lai varētu tikai mācīties un baudīt dzīvi. Bet tomēr es vēlos atpakaļ, jo te ir mani bērni un esmu cilvēks, kam vislabāk ir savā mežā, savā pilsētā, savā valstī.

– Kā teoloģijas studijas ietekmējušas tavu attieksmi pret ticību?

– Tās nav mainījušas manu pārliecību par to, ka mēs neesam tikai no zemes ņemti, – tās tikai nostiprinājušas garīgo piederību citai, ne tikai materiālajai zemes pasaulei. Vienīgais, ko iemāca fakultātē, – uz to skatīties racionāli, nenonākot atkarībā pašam no sevis vai no kāda vienpusīga uzskata. Jebkuras zināšanas atbrīvo no vienpusības un fanātisma.

– Kura dzejnieka darbus mēdz pārlasīt?

– Kārli Skalbi un Omaru Haijamu – latviešu dzejas virsotne ar dziļo dvēseli no vienas puses, Austrumu paradoksi, daudzus no kuriem kurus esam pieņēmuši kā savējos, – no otras.

 

Kad mašīnai ceļa bedrē nolūza ritenis, es klusēju – nava mans auto

Kad prezīšu ciemu reizē bloķēja ceļus, es klusēju – tāda ir dzīve

Kad slavina varavīksnes krāsas karogā, es klusēju – es neesmu homolesba

 

Kad pie Minkabineta protestē latvieši, es apmetu līkumu – jo esmu vesela

 

Kad rakstnieki neķītri piesmēja rakstniekus, es klusēju – raksta tikai slimie

Kad atjaunoja cenzūru televīzijā, es klusēju – es tur vairs nestrādāju

Kad apvainoja latviešus, es klusēju – izlikos iebraucēja

 

Kad atcēla obligāto karadienestu, es klusēju – ES mūs izpestīs

Kad, man neprasot, otro reizi samazināja algu, es klusēju – bada maizei vēl pietika

 

Kad, man neprasot, trešo reizi samazināja algu, es klusēju – ceļa naudai vēl pietika

Kad pirms vēlēšanām Rīgā masveidā deklarējas krievi, es klusēju – jo strādāju Īrijā

 

xxx

 

Dzar vasala! Ād vasala! Prīcojīs vasala – tu sovā zemē.

Man dīķa dieviņš ūdens valgmi dod, lauž sēņu dieviņš baraviku,

prieka pārpilnībā antonovka zaru nolauzusi pilnu āboliem,

zied zilās kurpītes un tu, mans mīļais, pirti kur.

Tur satekam kā dārzenīšu dieviņi, kā rāmi tupenīši rozā.

Mēs ilgi briedām, ilgi augām, mēs vasali, mēs visi vienuviet –

Latagolla zemes grozā.

 

***

Ir piepildījies nolēmums:

Pēc Pēterdienas putni klus.

Tos neklausīties kopā mums.

 

Griež saule dienai sānu.

Es krēslas ēnai labo rādu,

kas piederēja mums.

 

Ar ērkšķiem aizaug ietie ceļi,

reiz zaļo mauru pēdo senču veļi.

Zem kājām viss, kas bija mums.

 

Vai dievi vainīgi vai liktens –

vairs Lielā dienā nava lemts

traukt augšup lejup kopā mums.

 

Prieks bēdas, laimes lidojums

Kopš pusnakts sita, paliek jums.

Ar mums nu pildīts debesjums.

 

***

Grib tauriņš skriet man līdzi

Tikt lampas mēlē

Dzen rasas lāse vīli

Šķeļ rūti, pazūd spraugā

Ceļ augstā godā tos,

Kas senču māju pūdina

 

Logs skumjas spēlē tīši

Ar slēptu tīksmi raudina

Mūs dzīvajos, lai ticam

Ka Laima kapu pielīgusi

Gan taurenim, gan liesmai

 

Nav tukšs mans nams

Vēl logiem rāmji turas

Vēl tauriņš stiklā buras

Pūt viltus sveci nost

Lai lido dzirkstīdams

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+