Latvijā
Sabiedrība

“Priecājamies, ka esam kopā un gaisma atgriežas.” Saruna ar Billes tēlotāju un viņas mammu0


Rūta ar brāli Artūru un mammu Baibu Īvāni-Kronbergu pēc koncerta Jelgavā.
Rūta ar brāli Artūru un mammu Baibu Īvāni-Kronbergu pēc koncerta Jelgavā.
Foto: Juris Zēbergs

“Vēlu priecīgus Ziemassvētkus, laimīgu jauno gadu un daudz pārsteigumu un dāvanu Ziemassvētkos!” teic Rūta Kronberga – galvenās lomas tēlotāja filmā “Bille” – kad sarunā lūdzu ko novēlēt gan saviem klasesbiedriem, gan visiem pārējiem filmas skatītājiem.

Režisores Ināras Kolmanes veidotā spēlfilma “Bille” šogad ieguva nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākā filma. Tā uzņemta pēc Vizmas Belševicas darba motīviem. Kinolente tapusi programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” ietvaros.

Vienpadsmitgadīgā Rūta šoruden Rīgā arī piedalījās “Lielā Kristapa” balvas pasniegšanas ceremonijā, jo bija arī viena no četrām pretendentēm labākās aktrises nominācijā. Par iespaidiem viņa teic: “Man patika, ka filmu nominēja galvenajai balvai un ka “Bille” to arī ieguva. Nekad iepriekš nebiju bijusi “Lielajā Kristapā” un uzzināju diezgan daudz jauna.”

Rūtai pašai patīk piedzīvojumi un pārsteigumi. Taču ne pārāk patīk tas, ka daudzi skolasbiedri Jelgavas 3. sākumskolā viņu tagad sauc par Billi… Pirms svētkiem devos uz Jelgavu tikties ar Rūtu un viņas ģimeni.

“Tas kadrs man patika!”

Režisore Ināra Kolmane ar Billes atveidotāju Rūtu Kronbergu filmas tapšanas laikā. Uz jautājumu, kā atrasta galvenās lomas atveidotāja, režisore intervijā stāstījusi, ka bijusi ļoti nopietna atlase, no pēdējām uz provēm izraudzītajām 100 meitenēm režisore sākusi izvēlēties pati, un jau no pirmā acu uzmetiena Rūta viņu ļoti piesaistījusi. “Lielas acis un tāds dziļš skatiens. Runājoties viņa nesteidzās, atbildēja citādi, nebija ļoti droša, bet pietiekami atturīga. Viņas zīmējumi atšķīrās. Var būt, ka vizuāli es biju iedomājusies citādu meiteni, bet iekšēji man bija sajūta, ka šis ir īstais bērns. Ulmaņlaikiem raksturīgais par poniju dēvētais matu griezums filmēšanās laikā gan Rūtai nepatika. Kā kamera apstājās, tā roka pie pieres un “čolka” slīpi,” žurnālistiem stāstījusi I. Kolmane.
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

Trešās Adventes koncertā “Zvaigžņu stunda”, kur jaunie vijoles un alta studijas “Vijolīte” mūziķi Jelgavas Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzeja zālē uzbūra klausītājiem svētku noskaņu, Rūta spēlēja gan Ziemassvētku dzies­miņu, gan citas melodijas.

Viņas mamma Baiba Īvāne-Kronberga priekšnesumu starplaikos stāstīja par zvaigznēm. Pēc koncerta aprunājāmies arī par Ziemassvētku tradīcijām, dāvanām un Rūtas atziņām pēc filmēšanās.

Rūta teic, ka būtu vēlējusies, lai filmā “Bille” ir vēl vairāk epizožu: “Jo, kad izlasīju grāmatu, ieraudzīju vēl vairāk, ko varētu parādīt. Bet filma jau tāpat ir gara un nevarētu visu uzfilmēt.”

Ko Rūta domā par to, kāda bijusi Billes dzīve? “Man bija diezgan žēl Billes. Žēl Billes bija arī daudziem bērniem, kas skatījās šo filmu.” Rūtas brālītis Artūrs, kam tagad pieci gadi, kinoteātrī filmas laikā aizmidzis, bet pēc tam teicis, ka tā bijusi diezgan skumīga.

Vai Rūtai bija viegli iejusties laikā, kad ļoti daudz kas atšķīrās no šodienas sadzīves? Viņa atminas: “Mani diezgan pārsteidza tā laika ikdienas priekšmeti, kas filmā bija rekvizīti. Bija liels pārsteigums, ka senos laikos tādus izmantoja. Piemēram, bija grozi, kur likt ikdienas lietas.

Iepriekš nekad nebiju redzējusi tādus skolas solus kā filmēšanās laikā.

Vairs neatceros, vai tie likās neērti vai ērti, bet – dīvaini. Visvairāk no filmēšanas palicis prātā veikals, kurā atradās visādas maizes un konfektes un daudz senlaicīgu lietu. Tas kadrs man patika!”

Mūzika, māksla, Jaunsardze

Baiba stāsta, ka meita lasīt iemācījusies jau četru gadu vecumā, un kopš tā laika grāmatu pasaule Rūtu aizrāvusi. Meitene mācās arī gleznot mākslas studijā, apmeklē Jaunsardzes nodarbības.

Rūtai patīk gan tādas nopietnas grāmatas kā “Bille”, gan piedzīvojumu grāmatas, piemēram, “Bagātību sala”, gan Luīzes Pastores “Mākslas detektīvu” sērija. Jaunsardzē viņa iestājusies šogad un tur izmēģinājusi dažādu mezglu siešanu un mācījusies šaut ar gaismas lodēm.

Vienvasar, piedaloties mammas māsas Karlīnas Īvānes rīkotajā vijoļnieku nometnē, izdomāja – mācīsies spēlēt vijoli. Karlīna vada studiju “Vijolīte” Salaspilī, un tas nozīmē, ka reizi nedēļā mammai Rūta jāved uz Salaspili. Taču moderno tehnoloģiju laikmetā pedagogs ar skolēnu var sazināties skaipā, un arī tā Karlīna palīdz radiniecei apgūt vijoles spēli.

Ģederta Eliasa muzejā “Vijolīte” audzēkņu koncertu rīkoja jau trešo gadu, jo pirmajā koncertā visiem šī zāle un laipnā uzņemšana muzejā tā iepatikusies, ka izlemts – koncertam jā­kļūst par tradīciju!

Skatītāju vidū par dzimtas meiteņu veikumu priecājās arī Dainis Īvāns.

“Vectētiņu Daini sastopu, kad “Vijolītei” ir kādi koncerti, un vēl es viņu sastopu, kad braucu ciemos uz laukiem,” pastāsta Latvijas Tautas frontes kādreizējā vadītāja Daiņa Īvāna mazmeita Rūta.

Īstais Ziemassvētku prieks

Ko Rūtai gribētos saņemt kā Ziemassvētku dāvanu? “Man patīk pārsteigumi,” viņa attrauc. Un atminas, ka reiz dāvanā saņēmusi molbertu un eļļas krāsas un vēl opis – tēta tētis Ēriks – uzdāvinājis teleskopu. (Baiba piemetina, ka vīratēvs Ēriks Kronbergs, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors, parasti rosina mazbērnus kaut ko vairāk uzzināt.)

Pašas Rūtas dāvanas mīļajiem jau sasaiņotas. To ir diezgan daudz, jo apdāvinās mammu, tēti un brāli, brālēnus un māsīcas, tantes. Bet kas atrodams sainīšos, viņa nestāsta, jo tas jāuzzina tikai Ziemassvētkos. Vien piemetina: “Brālis arī ņēma paraugu no manis un arī saiņoja dāvanas, es viņam palīdzēju.”

Mamma teic, ka meita ir ļoti patstāvīga: “Vienu dienu redzu – pārrodas mājās ar maisiņiem un iesaiņojamo papīru; bija iekrājusi no kabatas naudas, lai sagādātu dāvanas.”

Baiba stāsta, Ziemassvētku vakaru parasti pavada kopā ar dzīvesbiedra Kristapa radiem, bet nākamajā dienā tiekas ar savu dzimtu: “Maniem brāļiem, māsai un vecākiem Ziemassvētki ir viena no tām retajām reizēm (vēl arī 18. novembris), kad mēs visi sanākam kopā, jo katrs dzīvo savā Latvijas galā. Dzimtas kopā būšana mums ir galvenais Ziemassvētku notikums.”

Tiek pasniegtas dāvanas, taču Baiba saka, ka pieaugušo apdāvināšanās ar katru gadu notiek mazāk: “Bērni, protams, tiek iepriecināti, taču nekādu Ziemassvētku iepirkšanās trakumu un drudzi mēs nemīlam.

Taču ar bērniem runājam par to, kas ir tā dāvanas vērtība un vai vajag saņemt visu to, ko esi izsapņojis.

Satiekamies, padziedam, kādreiz uzspēlējam mazu teātri, ejam rotaļās. Dažkārt vienkārši sēžam pie galda un sarunājamies, nevis caur tehnoloģijām, bet aci pret aci. Un priecājamies, ka gaisma atgriežas.”

“Jātiecas uz pilnību”

Vaicāju, ko Baiba domā par nākotni, kādai jābūt Latvijai, kurā laimīgi pieaugs Rūta, Artūrs un citi bērni.

“Tas galvenais, par ko es ļoti daudz domāju simtgades sakarā un valsts svētku un brīvības sakarā: mums katru dienu ir jādreb par savu brīvību.
Saistītie raksti

Tas nav nekāds pats par sevi dots lielums. Tajā brīdī, kad sapratīsim – mūsu valsts ir kaut kas tik vērtīgs un dārgs, ka mums katram pašam par to ir jārūpējas, apjautīsim – ja gribam labāku sabiedrību, katram pašam ir jākļūst labākam, jātiecas uz pilnību. Mēs dzīvojam ārkārtīgi labā situācijā, labā valstī. Tas nenozīmē, ka nav trūkumu, kritikas. Man šķiet, ka tik labi, kā mēs dzīvojam ar savu Latviju, ar kultūru, mākslu, visu, kas mums ir dots, dzīvo reti kur citur pasaulē. Es tiešām domāju, ka ļoti daudz ir mūsu pašu spēkos”.

Ko Rūtas mamma vēl “LA” lasītājiem un visiem Latvijas cilvēkiem Ziemassvētkos?

“Katrs pats sirds dziļumos zina, kas viņam ir nepieciešams vai par ko viņam vajadzētu padomāt,” spriež Baiba. Viņa ikdienā pagūst daudz – vada Jelgavas pilsētas bibliotēkas informācijas nodaļu, studē doktorantūrā. Tāpēc domā, ka varbūt ļoti daudziem ir aktuāls tas, kas svarīgs pašai: “Vēlu kādreiz apstāties tajā lielajā dzīves skrējienā un saprast: šis mirklis ir īss, un ne vienmēr rutīna un nebeidzamie darbi ir vienīgā dzīves sastāvdaļa.”

LA.lv