Gunārs Priede
Gunārs Priede
Foto: Gunārs Janaitis, fotoreprodukcijas Arturs Nīmanis

Gunārs Priede no kases gabalu autora līdz kulta rakstniekam, no atstumtā līdz ļaužu mīlulim 11

“Nemācēja melot”, “godīgs un taisnīgs”, “savrups vienpatis”, “ko citi ar bļaušanu, viņš – ar klusinātiem pustoņiem”, “galvenais, lai ir jēga”, “varēja kļūt šerps un tiešs” – laikabiedru izteikumi par dramaturgu Gunāru Priedi, kuru pelnīti dēvē par jaunas ēras aizsācēju latviešu dramaturģijā. 17. martā Meistaram apritētu 90.

Reklāma
Reklāma

Jauna ēra, jauns laikmets

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154
Lasīt citas ziņas

Cilvēka kodolā jābūt saasinātai taisnīguma izjūtai, lai rakstītu patiesību, riskējot ar darbu, sabiedrisko stāvokli, veselību, ar to, ka daudziem nepatiks un sekos pretdarbība. Tos, kuri elastīgi klausa varai un naudai, sumina, ceļ godā, dāvā ziedus, kamēr sava ceļa gājēji dabū pa kaklu, viņus aizliedz, izstumj, aizlīmē muti. Tajā pašā laikā – tauta, cilvēki ir gudrāki, redz dziļāk un tālāk, viņu mīlestību un draudzību nevar ne atņemt, ne viltot. Gunārs Priede izdzīvoja pilnu emociju spektru – no kases gabalu autora līdz kulta rakstniekam, no atstumtā līdz ļaužu mīlulim. Viņu nīda varas aprindas, toties augstu novērtēja un mīlēja lasītāji, skatītāji, arhitekti, folkloristi, amatierteātru dalībnieki, kultūvēsturnieki un novadpētnieki.

“Priedi nevajag saukt par disidentu, viņš ir pretstāvētājs. Katrā darbības periodā viņam ir kāds darbs, kas cenšas paplašināt robežas – ko drīkst, ko nedrīkst, par kādu sabiedrībā aktuālu tēmu runāt. Tas ir svarīgāk,” saka pētniece Ieva Struka, Gunāra Priedes Kopoto rakstu autore.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šodien literatūras vietnēs un referātos par Gunāru Priedi lasāmi apaļi teikumi: “.. apvērsums latviešu (padomju) dramaturģijā”, “lugu varoņi nebija uzskatu paudēji par sabiedrisko iekārtu, bet laikabiedri, lielākoties jaunieši, ar problēmām, vietas meklējumiem dzīvē, attiecībām, (..) bez frāžainības, skaļuma, ar smalku tēlu psiholoģisko zīmējumu”, “pirmo reizi latviešu pēckara dramaturģijā (..) ar niansētu zemtekstu noklusējumu, vienkāršo, skaidro dzīves patiesību, cilvēku attiecību trauslo pasauli”. Bet kā bija aiz skaistajiem vārdiem?

No rīta pamodās slavens

Lai sarakstītu pussimts lugu, laiskoties nav laika. Priedem ir 24 gadi, kad top pirmā – “Zeva templis Olimpijā”. Pēc tās nāk “Jaunākā brāļa vasara” (1955), kas zibenīgi kļūst par teātra kases gabalu un izpārdotās zālēs tiek nospēlēta vairāk nekā 150 reižu. Vai tāpēc, ka galveno – Uģa Daugavieša – lomu atveido jaunais, skaistais, talantīgais Eduards Pāvuls, bet režisors ir spurainais, lecīgais Pēteris Pētersons? Vai tāpēc, ka stāsts ir par īstiem, dzīviem cilvēkiem, kuri runā īstā, dzīvā valodā, nevis literāri pareizos, sterilos teikumos? Nepilnus desmit gadus pēc kara, kad savienībā māksla citē ideoloģiskus saukļus, kāds atļaujas vienkāršos vārdos atgādināt, ka cilvēkiem ir cilvēku problēmas, ka viņiem sāp, viņi cieš un ne vienmēr ir laimīgi…

Skatītāju mīlestība mudina – strauji top nākamās lugas “Lai arī rudens” (1956), “Normunda meitene” (1958, šo iestudē Smiļģis), “Pozitīvais tēls” (1959), “Vikas pirmā balle” (1960) u. c. Izveidojas kodols – savs režisors, savi aktieri. Izrāžu skaits simtos, pēc biļetēm garumgaras rindas.

Aizliegums

Priede raksta – dziļāk un skaudrāk. Top “Trīspadsmitā” (“Nāc uz manām trepēm spēlēties!”; 1966) – par karjeras kompromisu ar sirdsapziņu (un Čaklais uzraksta leģendāro “Dziesma nav par krekliem…”). Top “Smaržo sēnes” (1967) – stāsts par čekistu Zariņu un sociālisma ideju divkosību. Un izrādās, ka režīmam ļoooti nepatīk, ja kāds atļaujas kritizēt ideoloģiski pareizo socreālismu, runāt par nebūšanām – privātām, kukurūzīgām vai nomenklatūriskām. Par ideālu nesaderību ar dzīves realitāti. Pavisam slikti, ja aizskar svētumu – kara, pēckara “patiesības”, proti, “runājam vienu, darām otru”, atklājot partijisko ierēdņu divkosību, skaudību un asiņaino tieksmi iznīcināt ikvienu, kas atļaujas domāt pats. Staļins ir miris, bet viņa gars joprojām dzīvo.

Un tieši Priede ir tas, kurš par savu “idejisko aplamību” un brīvdomību “atraujas pēc pilnas programmas” – četrus gadus viņu nepublicē, neiestudē, izēd no Kinematogrāfistu savienības sekretāra posteņa, vairākkārt apspriež Rakstnieku savienības sēdēs. Šis ir laiks, par kuru Priede dienasgrāmatā raksta: “to nevarēs aizmirst”. Protams, nevarēs – gan “draugus un kolēģus”, kuri, agrāk kā tauriņi apkārt virpuļojuši, izšķirošā brīdī aiziet uz kino frančus skatīties, gan tos (Ziedonis, Pētersons), kuri riskē ar savu nākotni, aizstāvot un apgalvojot, ka “Sēnes” nav opozicionāra diversija, tikai “radoša neveiksme”, gan tos, kuri negribot cieš līdz ar Priedi, izlidojot no darba Konservatorijā un Kultūras ministrijā, kā Lūcija Ņefedova un Ina Zaķe.

Reklāma
Reklāma

Visi saprot – šī bijusi maiga pātadziņa, ja neklausīs, var gadīties… Un izdara secinājumus. Daži, pie sevis paironizējuši, tāpat kā lugas varoņi, nolemj “nekaitināt vecākos un augstākos”, lai nebojātu karjeru. Apkārt izveidojas vakuums – tie, kas klanījušies krēsliem, nogaida, lai saprastu, kurp pūtīs vējš, kādu pozīciju ieņemt, kā runāt… Tālaika izjūtas raksturo skaudrs ieraksts dienasgrāmatā: “Agrāk Gunāros dzīvoklis bija pilns ar teātriniekiem un literātiem, tagad – arhitekti atnākuši, bet no māksliniekiem nav neviena.”

Tomēr ir, kas nenodod. No partijas centrālkomitejas zvana un brīdina, lai Priede precīzi ievēro ceļu satiksmes noteikumus, lai neskrien pāri ielai pie sarkanās vai nevietā. Lai “astei” nebūtu pat formāla iemesla saukt milici, rakstīt protokolu, sūtīt to izskatīšanai partkomā un attiecīgi – pieprasīt izslēgšanu no Rakstnieku savienības (neliels paskaidrojums – tolaik RS biedra karte garantēja zināmu neaizskaramību) un varbūt pat ko ļaunāku.

Reizē ar “Sēņu” aizliegumu uz divdesmit gadiem plauktā nogulst Rolanda Kalniņa filma “Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi”; 1967), kuras scenārijs tapis pēc Priedes jauniešiem kaitīgās “Trīspadsmitās” un kas tagad iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Vai Gunārs Priede pārdzīvo? Protams. Ikdienā kluss un mierīgs, visu caur sevi laizdams un, pretēji Pētersonam, arī paturēdams, pa kripatai grauj trauslo veselību, līdz 45 gados iedzīvojas infarktā. Tas liek piebremzēt. Labi, ka ir pienākumi Rakstnieku savienībā un pasniedzēja darbs topošajiem celtniekiem un būvniekiem. Labi, ka ir dienasgrāmata. Labi, ka ir ģimene.

Dienasgrāmata

Kurzemnieks ar lībiešu asinīm – rāms, smaidīgs un labdabīgs, “varēja kļūt šerps un nešpetns, bet ārēju spēku ietekmē – pat ciets un ass,” dramaturgu tādu atceras Valdis Rūmnieks. Priedes mūža nogalē abi bieži runājušies par laiku, varu un cilvēkiem. Dziļš introverts būdams, Priede daudz ko uzņem sāpīgāk, lēnāk, atturīgāk, palikdams pie savas taisnības, pat ja draugiem jāteic asi vārdi par dzeršanu vai konjunktūrisku locīšanos.

Dienasgrāmatu viņš raksta no studiju laika sākuma (1947) līdz 1994. gadam, tad kādu brīdi ne, atsākot pēdējos gados. Vārdu veiklības treniņš kļūst par apzinātu nepieciešamību fiksēt laiku un notikumus. Lai neaizmirstas. Apzinādamies, ka prombūtnes laikā mājā var ielauzties un pierakstus izlasīt, Priede atsevišķus tekstus “nošifrējis”. Ieva Struka teic – joprojām esot vietas, ko nezinātājs nesaprot. “To nevarēs aizmirst…” Vai tas attiecas uz aizturēšanu un pratināšanu Stūra mājā vai kādu sarunu? “Katrā ziņā Priedes dienasgrāmata ir nenovērtējama laika liecība – tur ir gan Vecrīgas glābšana, gan radošās peripetijas, gan tieši un neglaimojoši raksturotas dažu kolēģu izdarības, arvien paskaidrojot, kāpēc tā domā pats un ko saka citi.”

Priedes dienasgrāmatā ir daudz sāpīgas vilšanās – par pielāgošanos un kažoka mešanu, par to, ka metēji ir skaļākie runātāji, bet kaislīgākie komunisti kļuvuši par pārliecinātiem Tautas frontes biedriem. Arī par astoņdesmito gadu sastingumu, Atmodu un deviņdesmito mežonīgo kapitālismu ar caurajiem makiem un tukšajiem teātriem…

Apziņas robežas laužot

Gunārs Priede teātrī atgriezās – ar panākumiem un skatītāju mīlestību. Septiņdesmitajos – “Zilā”, “Žagatas dziesma”, “Ugunskurs lejā pie stacijas”, “Aivaru gaidot” vēl skan pustoņos, bet astoņdesmito darbos “Saniknotā slieka”, “Sniegotie kalni”, “Pārventas Hetēra” jau dzeļ skarba ironija. Gaisā vēdī perestroika, kabinetos tup partokrāti, bet Priede atkal runā par slidenām tēmām. Lugā “Centrifūga” (1984) – Kurzemes katls, vācieši un krievi zem viena jumta, izsūtījums un bēgļu gaitas, cilvēku īstā daba, kas atsedzas tikai brīžos, kad izšķiras “būt vai nebūt”, izdzīvošanas cena, cilvēcība pāri tautībām, maziskums, kurā ļautiņi apmaldās kā trijās priedēs…

Pēc dažiem gadiem literatūrā un dramaturģijā lieliem soļiem ienāks “jaunie un dusmīgie”, runājot skaļi un atklāti, pabīdot sāņus iepriekšējo paaudzi. “Ikvienas jaunas mākslinieku paaudzes uzdevums – apgāzt iepriekšējo, darīt citādi, pārkāpt sev, sasniegt nākamo līmeni. Ja tas nenotiek, mākslas darbi zaudē rezonansi. Deviņdesmitajos Priedes pustoņiem īsti vairs nebija vietas. Taču tagad – labi, ka viņa lugas atkal tiek celtas gaismā; caur tām mēs redzam laiku, sabiedrības un inteliģences noskaņojumu,” saka Ieva Struka.

Deviņdesmitajos Priede raksta salīdzinoši maz. Publicēšanai tiek sagatavota atmiņu dienasgrāmata “Mans 1984. gads” (iznāk 2000. gadā – viņš to piedzīvo). Priedem sāp Jaunatnes teātra zaudējums. Iestudējumu maz – Dailē “Mēļš frotē dvielis”, Valmierā – “Jāņi slimnīcā”. Laiks kopumā nav labvēlīgs – līdztekus radošo paaudžu nomaņai – prozaiskas lietas: valstī pārmaiņas, krīze, naudas reforma, eksistenciālas grūtības, cīņa par izdzīvošanu, aktieri bez algas, izrādes pustukšās zālēs par ziedojumiem, dramaturgiem samaksāt nevar, nosūtīt draugiem uz ārzemēm grāmatu nozīmē palikt bez mēneša ienākumiem – kāds vēl teātris?!

Valdis Rūmnieks atceras – deviņdesmito pirmā puse bijusi smaga, jau tā klusais Priede vēl vairāk ierāvies sevī. “Drusku gandarīts un novērtēts viņš beidzot sajutās, kad Kultūrkapitāla fonds viņam vienam no pirmajiem piešķīra mūža stipendiju, bet valsts – Trīszvaigžņu ordeni.”

Mīlestība, ģimene un dzīve piecos sējumos

Noturēties līdzsvarā arī tad, kad grūti, un emocionāli nesabrukt Gunāram Priedem palīdzēja ģimene, arhitektūras kursabiedri un Celtniecības tehnikuma kolēģi.

Dzimtas stāsts veidojies savdabīgi – dzimis rīdzinieka Reinholda un kurzemnieces Lūcijas Priežu ģimenē, Gunārs ir vecākais no trīs brāļiem. Vidējais, Visvaldis, pāragri aiziet no dzīves, viņam ir divi dēli. Arī jaunākajam brālim Pēterim divi bērni – Mārtiņš un Anna. Gunāra jaunības mīlestība Dzidra Lakstiņa (Bļodone) aiz pārpratuma apprecas ar citu, bet izšķiras. Dzīve atkal saved kopā ar Gunāru, viņš uzceļ māju līdzās viņējai, un Dzidras puikas Pēteri un Mārtiņu pieņem kā savējos. Vēl divus audžubērnus Priede iegūst, paņemot zem spārna Lielvārdē kaimiņos mītošos jauniešus Aivaru un Līgu Zirnīšus, kuri vēlāk pārnāk uz Rīgu un rūpējas par dramaturgu līdz mūža galam. Tukšajos deviņdesmitajos, kad Aivars ir viens no pirmajiem Latvijas IT speciālistiem, tas ir ārkārtīgi būtiski, jo ļauj visiem kopā izdzīvot. Tik neparastā modelī Gunārs Priede iegūst kuplu ģimeni – audžubērnus, sešus mazbērnus un nu jau viņam būtu pulciņš mazmazbērnu.

Ieva Struka 15 gadu skrupulozā darbā pētījusi Priedes daiļradi, publicistiku, 185 dienasgrāmatas un laikabiedru atmiņas, visu apkopojot piecos milzīgos sējumos “Gunāra Priedes dzīve un darbi”.

Tur ir gan daiļo skatītāju nopūtas, gan nojausmas par maigajām jūtām no rakstošo kolēģu puses – 60. gadu otrajā pusē dziļi jūtošā literāte Regīna Ezera uzraksta 25 romantiskas vēstules Priedem. Skaistas mīlestības vēstules, kas… paliek nenosūtītas, tikai pēc daudziem gadiem viņas meita tās iekļauj grāmatā. Kāpēc tā? Jo Gunārs Priede pēc pirmās un vienīgās saņemtās vēstules īsi atbildējis — labāk rakstīsim katrs savus literāros darbus, ne vēstules viens otram. Vēstuļu grāmatai dots nosaukums “…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”.

Raksti glabā arī paša dramaturga atmiņas par romantiskajām jūtām pret igauņu meiteni Lehti, ar kuru viņš iepazīstas Starptautiskajā jaunatnes un studentu festivālā Vīnē 1957. gadā un kura vēlāk kļūst par bērnu grāmatu autori Lehti Heinsalu. Un, protams, sirsnīgās attiecības ar tiem savējiem, kuri pēc gadiem teiks “Priede bija mans dramaturgs!” (aktrise Dina Kuple), un dziļdziļu pateicību savai ģimenei.

Klusā renesanse

Gunāra Priedes darbi šodien atgriežas teātros. Tāds laiks? Atkal jārunā starp rindām, pustoņos?

Oļgerts Kroders Valmierā un Dzidra Bļodone Lielvārdes muzejā iestudē “Smaržo sēnes”, Kultūras akadēmijas beidzēji Māras Ķimeles vadībā “Pārventas hetēru”, Mihails Kublinskis un Toms Treinis Nacionālajā – “Zilo”, Lauris Gundars JRT – “Jaunākā brāļa vasaru”, Toms Auniņš Austrumu robežā – “Cēzaru”, Ģirts Ēcis JRT – “Saniknoto slieku”, Mārtiņš Eihe – trīs Priedes lugas Liepājā, bet 2015. gadā Valmierā – liktenīgo dubultās morāles precedentu “Smaržo sēnes”. Zilos ķitelīšos tērptās masas vēstījums ir tik skaudrs, ka Silvija Radzobe raksta: “Pirms 50 gadiem uzrakstītā luga beidzot piedzīvojusi īsto piedzimšanu”, bet Līvija Dūmiņa rezumē: “Pagātne dzīvo šodienā, jo jautājums, cik liela šodien brīvas domas telpa, kantaina vai apaļa, nešķiet absurds vai nelaikā un nevietā uzdots.”Režisors Mārtiņš Eihe uz jautājumu – kāpēc “Sēnes”?, atbild: “Tāpēc, ka tie džeki, kas bija pie varas tad, ir pie varas arī tagad. Nekas nav mainījies. Jaunā paaudze mācās, kā jākārto lietas. Kas vēl sliktāk – visu nosaka nauda. Toreiz tā nebija izšķiroša, bet šodien kļuvusi par cenzūru – tas nenesīs peļņu, tātad to nevajag!”

Priede aiziet Mūžībā 2000. gada 22. decembrī savā Rīgas mājā, apbedīts Lielvārdes kapos.

Zīmīgi ir Imanta Ziedoņa atvadvārdi: “Daudzas lugas vēl līdz šai dienai palikušas režisoriski neatminētas. Tā mēdz būt ar smalko līniju. Paraupjas ir mūsu prasības, un mūsu gribēšanas mākslā allažiņ grib visas līnijas redzamāki, smagāki vilktas. Negribas teikt, ka smalkā līnija ar Gunāra aiziešanu ir pārtrūkusi. Neviena Dieva dota skaņa nebeidzas. Ne viņam, ne mums, nedz dzīvajai pasaulei, kuras dēļ tā skanējusi. Mēs dzīvosim viņa virstoņos un apakštoņos, kurus ne vienmēr savā laikā ar īsto smalkumu uztvērām.”

Par atsaucību materiāla tapšanā pateicos teātra zinātniecei Ievai Strukai, rakstniekam Valdim Rūmniekam, režisoram Mārtiņam Eihem.

Uzziņa:

Gunārs Priede (17.03.1928. – 22.12.2000.)

Dramaturgs

Latvietis. Dzimis Rīgā, valsts ierēdņa ģimenē.

Beidzis Rīgas Čiekurkalna 10. pamatskolu (1942), Ventspils 1. vidusskolu (1947), LVU Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1953).

Vairāk nekā 40 lugu autors

Kinoscenāriji

“Kārkli pelēkie zied” (1961)

“Nekur vairs nav jāiet” (1963)

“Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi”) (1967)

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.