Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. oktobris, 2012
Drukāt

Priekam par jaunajiem zemniekiem nav seguma 


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Modris un Sarmīte Vilsoni saimnieko Augstkalnes pagasta “Ausekļos”. Pieci dēli, trīs no viņiem lauksaimnieki – diviem vecākajiem savas zemnieku saimniecības – Kārlis un Indra otro gadu saimnieko Ukru pagastā, Arvis ar Ilutu jau četrus gadus Augstkalnes pagasta “Lielmaikaišos”, kas atrodas netālu no vecāku mājām. Viens dēls ārzemēs.

 

Kā jaunos piesaistīt Latvijas zemei? Par to saruna ar Modri un Sarmīti.

 

– Jums ir trīs dēli, kas pievērsušies lauksaimniecībai: Kārlis mācās laukkopību Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Ulvis – lauku īpašuma apsaimniekotāja specialitāti Priekuļu un Jāņmuižas valsts tehnikumā, Arvis ieguvis pirmā līmeņa augstāko izglītību Malnavas koledžā – uzņēmējdarbība lauksaimniecībā. Vai ir mierīgs prāts, ka viņi turpinās jūsu darbu, paliks laukos?

Sarmīte: – Vai šodien ir cita iespēja? Laukos jau citur darba nav. Indrai un Ilutai darbs ir Jelgavā. Zēni redzējuši, kā strādājām mēs, skolas gados viņi palīdzēja lauku darbos reizē ar mums. Es nezinu, vai viņi uz visiem laikiem paliks laukos, ja atbalsts jaunajiem zemniekiem būs tikpat svārstīgs kā pašlaik. No malas varbūt kādam šķiet – redz, cik viņiem labi, bet es tā nedomāju, nav pārliecības, ka tiek gādāts, lai jauni cilvēki gribētu saimniekot laukos…

– Vai “Ausekļi” ar laiku tiks dēliem?

Modris: – Gadi taču skrien tik ātri – nākamgad man pašam būs piecdesmit, akadēmiju beidzu pirms 25 gadiem. Ja pienāk sešdesmit, jābūt brīvam no kredītiem un jārod gandarījums par padarīto.

Jā, “Ausekļi” būs kādam no viņiem. Bet nedāvināsim, būs jāizpērk. Dēli arī to atzīst, jo – dāvinātam nav tik dziļas vērtības kā tam, kas iegūts ar darbu. Neviens no puikām nekad nav prasījis naudu, viņi strādā paši.

Lai kļūtu par agronomu, jābūt aicinājumam – tā ir izjūta, sapratne par to, ko kam vajag, jo to no grāmatas nevar uzzināt. Jāredz, kas kurā lauka vietā vajadzīgs, ko zeme tur prasa. Kad augs sauc, tad jābūt klāt. Ekonomikas izdzīvošanas pamatprincipi ir ļoti vienkārši – tikai jādara, bet ar prātu. Daudzi iznieko savas zināšanas un prātu mazvērtīgās lietās.

– Jūs esat liela agronomu dzimta?

Modris: – Jā, tēvs ar mammu, brālis Ivars, tēva brālis Jānis Vilsons Nīcā, viņa dēls Guntis. Mani krustvecāki Dace un Jānis Griezīši Dunalkā, viņu meita Iveta un viņas vīrs Jurijs, viņu dēls Mārtiņš.

Pats svarīgākais – lauksaimnieks ir pats par visu atbildīgs – neviens tev nevar norādīt, ko un kā darīt. Tiklīdz esi iesaistīts kaut kādos blakusdarbos, tu zaudē kaut ko no sevis. Septiņpadsmit gadus mēs nekur nebraucām, tikai strādājām, tagad varam to atļauties. Tētis mums nedrīkstēja un nevarēja palīdzēt (Kārlis Vilsons, bijušais kolhoza “Silaine” priekšsēdētājs. – Red.).

Vienalga, reizēm sadrūmināja kāds nicīgs teiciens – tiem jau viss no gaisa krīt! Strādājām tā, ka bieži paēdām reizi dienā, un, kad tev kāds tā pasaka, gribas teikt – nu atnāc, vienu dienu pastrādā manā vietā! Sākumā bija tik daudz nezināmā, kaut arī ar akadēmijas diplomu. Būdams agronoms, maz ko sapratu no tehnikas, tas viss jāizpēta, jāuzzina, jāsaprot, kā labāk kuru reizi rīkoties. Ar Zemkopības ministrijas atbalstu beidzu agronomu kursus privātā koledžā Somijā.

– 1998. gadā ar 300 ha zemes jums bija 11 darbinieki. Kā tagad?

Modris: – Jau gadus sešus algotais darbaspēks samazinājies līdz trim, un, cik vien var, mēģinām iztikt paši ar saviem spēkiem.

Ar piensaimniecību vairs nenodarbojamies. Kad piena cena bija tikai 8 sant./kg un “Zemgales piens” ilgstoši vispār nemaksāja – tās bija lietas, kas pirmkārt mums lika atteikties no piensaimniecības. Turklāt visu laiku lielajiem piena ražotājiem bija priekšrocības salīdzinājumā ar mazākajiem, par 4 sant./kg lielāka cena, tā nedrīkstēja būt – ja man ir laba piena kvalitāte, kāpēc?

Vēl jau “Zemgales piens” vismaz reizi mēnesī noteica nestandarta piena cenu, neko nevarēja izdarīt, tā bija sistēma. Strādājām vaiga sviedros, cēlāmies četros no rīta, bērni vēl mācījās, lauka darbi bija jāpadara – es nevarēju pieņemt šo negodīgumu.

– Neizturējāt līdz “Latvijas pienam”…

– Taisnību sakot, esmu apmierināts ar to, ka tā izdarīju. Tagad esmu brīvāks, progresīvāks viena līmeņa, vienas nozares attīstībā. Grūti sadalīt abas nozares – govis prasīja darbu vismaz līdz divpadsmitiem, vieniem dienā, citi kaimiņi desmitos gāja uz lauka, es vēl pa kūti. Rēķināju, ka nedēļā viena diena pazuda lauku darbiem.

Sarmīte: – Kad bija tā zemā – 8 sant./kg – cena pienam, sākām to pārstrādāt paši – taisījām krējumu, biezpienu, sējām sierus un tirgojām.

– Abas nozares kļuva par smagu?

Sarmīte: – Nevis par smagu, bet lopkopība ir pārāk darbietilpīga, mums 2009. gadā bija ap 35 slaucamajām govīm. Bet mazāk darba jau nav kļuvis, vienīgais labums, ka Modris vairāk var pievērsties augkopībai. Klāt nākusi projektu rakstīšana.

Ja dēli būtu teikuši – mēs ņemam lopkopību, tad tā nozare vēl būtu paturēta. Bet piespiest viņus uz to nevarējām. Tagad gan Arvim ir daži gaļas lopi. Nevaru apgalvot, ka bērni jūtas laimīgi, bet dzīve piespēlē izvēli – vai nu palikt te, vai meklēt citur. Ja citur nekas nav atrasts, tad paliek.

– Vai dēli lauku darbu izvēlējušies tikai tāpēc, ka nav citu iespēju – jūsu Dāvis pagaidām pelnās Norvēģijā – vai viņiem tas tomēr patīk?

Modris: – Domāju, ka patīk…

Sarmīte: – Tagad viņiem gribas savu dzīvi. Mēs saimniecību esam iekopuši 25 gados. No daudz kā jāatsakās, ja tu māki atteikties un ar to sadzīvot, tad jā – bet tas nenāk uzreiz…

– Atbalsts lauksaimniekiem ik gadu svaidās kā pa viļņiem.

Modris: – Visvairāk nepieciešams, lai valstij būt izpratne, ka katrs cilvēks ir vajadzīgs. Runā par naudu, par Eiropu, par vēlēšanām, nevis par cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā. Kamēr to nesapratīs, nekas nemainīsies.

Sarmīte: – Gandarījumam nav pamata. Gluži otrādi: tagad redzams, ka rēķina tikai, cik no lauksaimnieka vēl nodokļu veidā var paņemt. Nav tā, ka jaunajām ģimenēm būtu kādi atvieglojumi, ja iesākts darbs – nodokļi no paša sākuma!

– Cik ilgi var pietikt spēka?

– Ja nebūtu “Lauku Avīzes”, nebūtu nodibinājusies Zemnieku saeima, tad gan jau toreiz, 90. gados, jaunie cilvēki, jaunie saimnieki būtu izklīduši kur kurais. Bet Zemnieku saeima deva sapratni, ka mēs esam kādam vajadzīgi. Krustiņa kungs bija toreiz tik liela autoritāte, kas iedrošināja iet viņam līdzi.

Zemnieku saeimā bieži esam runājuši par to, ka visiem vajadzētu saņemt vienādas subsīdijas vai arī tās nesaņemt vispār. Tas tracina – kāds, tikpat kā nestrādājot, var izdzīvot, bet mums nepārtraukti jācīnās, lai kaut mazliet panāktu līdzvērtīgus noteikumus. Kā tas var būt: esam vienā savienībā un tāda atšķirība? Tad lai neviens nesaņem vispār, bet nekā – viņi raduši saņemt. Paskaties, kā ārzemēs lauksaimnieks dzīvo – viņš neskrien, viņam ir drošība, mēs joprojām skrienam.

 

Uzziņa

Tērvetes novada Augstkalnes pagasta zs “Ausekļi”

Apsaimnieko ap 300 ha zemes.

Audzē graudaugus – ziemas un vasaras kviešus, rapsi.

Īpašnieki – agronoms Modris Vilsons (LLA absolvents) un grāmatvede Sarmīte Vilsone (LLU absolvente) – ir Breša zemnieki, līdz 2002. gadam nodarbojušies arī ar piena lopkopību.

Piedalījušies konkursā “Sējējs” (1995. un 1997. gadā), Latvijas Agronomu biedrības balvas “Zelta vārpa” (2001) laureāti.

Pieci dēli, diviem vecākajiem savas zemnieku saimniecības – Kārlis un Indra otro gadu saimnieko Ukru pagastā, Arvis ar Ilutu jau četrus gadus Augstkalnes pagasta “Lielmaikaišos”, kas atrodas netālu no vecāku mājām.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+