Kalnciemieši, kuriem prieks lasīt un izzināt 0
Jelgavas novada Kalnciemā dzīvo divi īsteni “Latvijas Avīzes” un “Mājas Viesa” fani – Rita un Vilnis Ķirsoni. “”Mājas Viesi” un “Lauku Avīzi”, ko vēlāk pārdēvēja par “Latvijas Avīzi”, abonējam kopš abu šo izdevumu pirmajiem numuriem.” Taču preses izdevumu lasīšana nav vienīgā viņu aizraušanās. Ne mazāk aizrautīgi Rita pēta vietējā pagasta vēsturi.
Ar ko “Latvijas Avīze” un žurnāls “Mājas Viesis” tik ilgus gadus spējuši piesaistīt abu lasītāju uzmanību? Rita un Vilnis teic, ka abi ir interesanti un sniedz daudz vispusīgas informācijas. Katru “Latvijas Avīzes” un “Mājas Viesa” numuru abi izlasot no pirmās līdz pēdējai lappusei. “Katrs “Mājas Viesa” numurs ir ļoti atšķirīgs un sniedz daudzpusīgu informāciju. Man šajā izdevumā patīk viss,” teic Rita. Vilnis piebilst, ka viņu īpaši piesaista intervijas ar populāriem cilvēkiem, labprāt viņš lasa arī rakstus par vēsturi, sportu un citām tēmām.
Izglītība kā ģimenes vērtība
Gan 78 gadus vecais Vilnis, gan 82 gadus vecā Rita lielāko daļu mūža nodzīvojuši Kalnciemā. Vilnis uzaudzis Pūrē, bet pēc Rīgas Industriālā politehnikuma (tagad – Rīgas Valsts tehnikums) beigšanas kā kūdras atradņu izstrādes speciālists norīkots strādāt uz Kalnciema būvmateriālu kombinātu. Tā viņš kopš 1958. gada kļuva par kalnciemieti.
Rita bērnību un jaunību pavadīja Vidzemē, Drustu pagastā, bet pēc Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes absolvēšanas 1959. gadā, iegūstot inženiera tehnologa kvalifikāciju silikātu tehnoloģijas specialitātē, arī tika nosūtīta strādāt uz Kalnciema būvmateriālu kombinātu. Tas kļuva par Ritas vienīgo darbavietu. Viņa kombinātā pavadījusi visu darba mūžu – 33 gadus. Sāka strādāt par meistari, ražošanas un tehnoloģijas nodaļas vadītāju, bet gadu gaitā kļuva par galveno tehnoloģi. Vilnis sākotnēji pildīja ceha mehāniķa pienākumus. Strādājot kombinātā, iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē, kuru absolvējot ieguva inženiera mehāniķa kvalifikāciju. Turpmākos gados viņš strādāja par būvmateriālu kombināta galveno mehāniķi.
Rita un Vilnis iepazinās darbā un 1960. gadā svinēja kāzas. Laulībā dzimusi meita Ginta, kura Ritai un Vilnim dāvājusi divus mazbērnus. Nu jau viņi ir pieauguši – Kalvim ir 24, Asnatei – 28 gadi. Meita lielā mērā sekoja vecāku piemēram – mācījās Rīgas Tehniskajā universitātē, kur ieguva divus maģistra grādus ekonomikas jomā, studēja arī Latvijas Universitātē, kur apguva ekonomiku un grāmatvedību. Arī mazbērni ir čakli uz mācīšanos. Asnate jau ieguvusi maģistra grādu informācijas tehnoloģijās, šogad maģistra grādu šajā specialitātē iegūs arī Kalvis.
Direktors un ģenerālis
Darba gaitas būvmateriālu kombinātā Rita un Vilnis atceras ar pozitīvām atmiņām, tikai viņus sāpina tas, ka tagad šī ķieģeļu ražotne ir iznīcināta un no tās pāri palikusi tikai gruvešu kaudze. Rita mūs aicina pie dzīvokļa virtuves loga – pa to šīs drupas ir labi saskatāmas un raisa skumjas pārdomas par to, ka Kalnciems ir zaudējis savu vēsturisko nozīmi.
Par vēsturi Rita padziļināti sākusi interesēties, mācoties Jaunpiebalgas vidusskolā. Uz to viņu pamudināja vēstures skolotāja Elza Dīckale, kura šo mācību priekšmetu prata interesanti pasniegt un aizraut. Ar Kalnciema pagasta vēstures apkopošanu Rita sāka nodarboties vēl tad, kad strādāja būvmateriālu kombinātā. Viņa bija sagatavojusi informatīvus materiālus par šo apdzīvoto vietu un rūpniecību. Ar sagatavotajiem materiāliem tolaik tika iepazīstināti no dažādām augstskolām praksē ieradušies studenti. Lai gan Rita nu jau daudzus gadus ir pensijā, viņai savos 82 gados vēl pietiek spēka un spara, lai turpinātu Kalnciema pagasta vēstures pētīšanu. Gandrīz visu mūžu dzīvojot Kalnciemā, Rita ir uzklausījusi daudzus jo daudzus veco kalnciemiešu stāstus par to, kādi notikumi risinājušies šajā novadā. Tā pirms daudziem gadiem Rita rudenī grāba lapas, kad klāt pienāca kāds vietējais sirmgalvis un pastāstīja, ka Kalnciemā kādreiz atradusies latviešu ģenerāļa Rūdolfa Bangerska rezidence. No 1915. līdz 1916. gadam viņš bija 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona komandieris, vēlāk Latvijas armijas ģenerālis un kara ministrs. Atvaļināts 1936. gadā. Šajā gadā Kalnciemā nodibināja valsts akciju sabiedrību “Ķieģelis” un viņu iecēla par direktoru un valdes priekšsēdētāju. Savu rezidenci viņš iekārtoja atjaunotajā “Grašu” mājā. 1943. gadā, kad izdeva pavēli par latviešu SS leģiona izveidi, viņam uzticēja ģenerālinspektora posteni. Bangerskis miris pēc Otrā pasaules kara Vācijā, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pārapbedīts Brāļu kapos.
Viss, kas vajadzīgs
Vietējo ļaužu stāstītie stāsti Ritas atmiņā krājās cits pie cita. Arī vīrs Vilnis sniedzis ne mazums svarīgas, interesantas informācijas. Daudz vēsturiskas informācijas, īpaši par senākiem laikiem, Rita atrod arī grāmatās. Šobrīd, kad darba gaitas aiz muguras, viņai ir laiks to apkopot un uzlikt uz papīra. Patlaban Rita ar lepnumu var teikt, ka par Kalnciemu ir savākta informācija no 1561. līdz 2010. gadam, bet darāmā joprojām netrūkst.
“13. gadsimta sākumā, kad krustneši iekaroja Rīgu, šai pilsētai tika izveidota lauku zona jeb tā dēvētais Rīgas patrimonālais apgabals. Vai varat iedomāties, ka šā apgabala robeža tolaik sakrita ar Kalnciema pagasta robežu – tik liels bija Kalnciems! Tāds tas pastāvēja līdz 1940. gadam. Kalnciema vēsture ir ļoti sarežģīta. To ietekmējusi dažādu karaspēku – krievu, poļu, leišu, zviedru, vāciešu – virzīšanās pa Lielupi un gar tās krastiem no Rīgas līdz Bauskai. Karadarbības dēļ Kalnciems un tā apkārtne vairākkārt nopostīta un vēlāk atkal atjaunota. Kādreiz šis pagasts bija viens no lielākajiem Latvijā, aizņemot 182 km2 lielu platību. Mūsdienās tas ir vien 22,7 km2 liels, ierindojoties starp Latvijas vismazākajiem pagastiem. 2010. gadā Kalnciemu kā pilsētu likvidēja, un tas ieguva Kalnciema pagasta statusu,” stāsta Rita. Viņa ar skumjām atceras, ka agrāk Kalnciemā dzīvoja 3300 iedzīvotāju un visiem bija nodrošināts darbs. Šobrīd darba vietu te ir maz. Lielākā daļa kalnciemiešu brauc strādāt uz Rīgu, Jelgavu, Jūrmalu un citām pilsētām. Daudzi aizbraukuši dzīvot un strādāt ārzemēs. Pirms vairākiem gadiem Kalnciemā, cerot uz lētu darbaspēku, izveidoja Latvijas un Dānijas kopuzņēmumu – šūšanas fabriku. Šobrīd tam darbiniekus spiesti ievest no apkārtējiem novadiem. “Tomēr dzīvot Kalnciemā nav slikti, jo te ir viss, kas vajadzīgs – bibliotēka, kultūras nams, pasta nodaļa, aptieka, skola, veikali, pacientus pieņem ārsts un zobārsts, darbojas pansionāts, ir laba autobusu satiksme,” stāsta Rita.
Ardievas ķieģeļiem
Kalnciema vēstures apkopošanā Ritas Ķirsones atbalsts un palīgs ir vietējās bibliotēkas vadītāja Nadežda Vovere. Par prieku Ritai šajā darbā aktīvi iesaistās un viņas aizsākto turpina arī 24 gadus vecais kalnciemietis, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes doktorants Dāvis Beitlers. Viņš jau ir uzrakstījis divas Kalnciemam veltītas grāmatas – “Kalnciema Klīves baznīca. 1855. – 2010.” un “Gaismas pils meža ielokā”. Otrais darbs, ko veido vairāk nekā astoņi simti lappušu, ir veltīts Kalnciema skolas vēsturei. Šajā grāmatā izmantota arī Ritas Ķirsones savāktā informācija. Patlaban Rita aizsākusi darbu pie jauna pētniecības virziena – apkopo informāciju par ķieģeļu ražošanas pirmsākumiem, attīstību, uzplaukumu un norietu Kalnciemā jeb, kā saka pati pētniece, viņa rakstot nekrologu ķieģeļu rūpniecībai. Vēsturisko informāciju Rita pieraksta ar roku, datorsalikumā to pārvērš bibliotēkas darbinieces. Ar Ritas Ķirsones, Nadeždas Voveres un Dāvja Beitlera savākto vēsturisko informāciju gan rakstveidā, gan fotogrāfijās var iepazīties novadpētniecības istabā, kas izveidota tā dēvētajā “ārsta mājā” Kalnciema Tīreļos.
Katru gadu Kalnciema pagasta bibliotēka organizē “vēstures autobusu”, un vadīt ekskursiju pa Kalnciemu ir uzticēts Ritai. Viņas stāstīto noklausījušies vietējās skolas pedagogi, skolēni, pensionāri un Kalnciemā nodibināto jauno uzņēmumu darbinieki. Rita atzīst, ka Kalnciema vēstures pētīšana viņai sagādā lielu prieku un sniedz dzīvessparu.
