Mobilā versija
Brīdinājums +15.1°C
Bērtulis, Boļeslavs
Ceturtdiena, 24. augusts, 2017
16. februāris, 2017
Drukāt

Anda Rožukalne: Prieks mīlēt un nīst “Eirovīziju” (4)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Jūs neticēsiet! Es arī neticētu, ja nezinātu, ka “Eirovīzijas” fināli gadu no gada ir visvairāk skatīto TV pārraižu topa virsgalā. Dažreiz tie sacenšas ar Dziesmu svētku noslēguma koncertiem. 2016. gadā visvairāk skatīto pārraižu topa pirmajā vietā ir “61. Starptautiskā Eirovīzijas” konkursa fināls. To Latvijā skatījās vairāk nekā 260 tūkstoši cilvēku, liecina “TNS Latvia” dati. Par uzmanību nevar sūdzēties arī “Eirovīzijas” sagatavošanās raidījumi. Arī šogad LTV “Supernova” ļauj piedalīties Latvijas pārstāvim “Eirovīzijas” atlasē.

Ideja kā “Eirovīzija”

Viss “Eirovīzijas” gatavošanas pasākums ir pretrunu pilns. Lai gan “Supernovas” projekts ir grandiozs, tā sauklis atražo provinciālu pašapziņas trūkumu, uzstājot, ka jāmeklē veids, lai Eiropa mūs sadzirdētu. Tas liek skrāpēties gar slikti izprotamajām Eiropas un “Eirovīzijas” publikas labvēlības durvīm, skandinot kādu dziesmu, kas būtu Eiropas ausij labāk dzirdama. “Supernova”, tāpat kā visa “Eirovīzija”, ir tipisks televīzijas produkts, kas nepastāvētu, ja nebūtu televīzijas iespēju. Bet “Supernovas” dalībnieki ir jauni un ļoti jauni mūziķi ar vēlmi atšķirties, sevi pieteikt, sevi meklēt. Lielākā daļa no viņiem apvainotos, ja tiktu pieskaitīti masu gaumei piemērota TV produkta veidotājiem, tiem, kas pielāgojas un izpatīk standartiem, taču visi šie ļaudis ir gatavi veltīt spēkus, lai tiktu televīzijā. Tā – vēl viena pretruna. “Supernovas” projekts demonstrē mediju konverģenci. Viens no vadītājiem – Toms Grēviņš – pārstāv “Radio pieci.lv”, koncertu rāda tiešsaistē un apspriež sociālajos medijos, dziesmas jāklausās interneta vietnē “Spotify”. Tas lieliski, bet raidījuma vadīšanas stils liecina par vēlmi sarunāties pārsvarā ar gados jauniem skatītājiem, vismaz uz “Supernovas” vakariem tos ievilināt pie “Eirovīzijas” gaidīšanas koncertiem. Vai ir vērts ignorēt pārējos ieinteresētos, jo lielākā daļa skatītāju pieder pie tradicionālās TV auditorijas – tās ir ģimenes? Raidījums apvieno dažādu interešu, zināšanu un visu paaudžu cilvēkus. Daļa gribētu labāk iepazīt mūziķus un saņemt par tiem informāciju, būt uzrunāti. Vēl kāda daļa gribētu domāt līdzi žūrijas vērtējumiem, izprast mūzikas nianses, bet šāda iespēja raidījumā nav paredzēta. Arī tā – pretruna.

Žūrijas vai sapulces dalībnieki?

Ja pieskaņotos “Supernovā” pieņemtajam vērtēšanas stilam, šim rakstam vajadzētu sākties ar vienkāršiem teikumiem, cik laba ir skatuve, cik meistarīgas gaismas, cik smagi strādājusi profesionālā aizkadra komanda. Es neko neteiktu par dziesmām, nebilstu ne vārda par dziedāšanu. Tik neloģiski, tik neatbilstoši savai funkcijai uzvedas studijā uzaicinātā žūrija.

“Supernovas” raidījumos dziedātājus un dziesmas vērtē dzejnieks, mūziķis, šovbiznesa pārstāvis Guntars Račs, “Prāta vētras” dalībnieks Kaspars Roga, dziedātājs Dons un dīdžejs Rudd; otrajā šovā pievienojās Intars Busulis. Lai gan Guntars Račs dažas reizes pateica ko skaidru un kritisku par “Supernovas” dalībnieku priekšnesumiem, mulsinoša izskatās žūrijas locekļu nespēja runāt skaidru valodu, atklāt vērtēšanas kritērijus un ļaut skatītājiem saprast dziedātāju līmeni. Tas neveicina diskusiju un izpratni.

Tukšas frāzes, atsaukšanās uz dejām, tērpiem vai citur dzirdētiem šo pašu mūziķu priekšnesumiem veidoja žūrijas sniegumu. It kā žūrija nebūtu tādu šovu auditorijas magnēts. Konkursa vērtētāji veido noskaņojumu studijā, palīdz iepazīt mūziķus, saprast dziesmas, mūzikas stilus. Tāpēc žūrijai ir jābūt gudrai, asprātīgai, ar ātru reakciju, spilgti domājošai.

Nešaubos par katra žūrijas pārstāvja zināšanām, bet slikta sagatavošanās, nespēja formulēt domu, laipošana un vienaldzība pret sava snieguma kvalitāti lika iedomāties, ka parasts koncerts bez vērtētāju pauzēm būtu labāks laika pavadīšanas veids. Frāzes, kas sekoja katrai dziesmai, atgādināja savstarpēji nesaistītus tvitera ierakstus – katrs kaut ko pauž, bet lielai daļai teiktā nav saiknes ar skaidru un saistošu domu. Daļa no žūrijas pārstāvju nepabeigtajiem teikumiem labi iederētos šaurā iesaistīto sanāksmē, kur izmanto specifiskus terminus, bet neskaidro. Ja žūrijas dalībnieki būtu pamanījuši, ka atrodas desmitiem tūkstošu skatītāju priekšā, droši vien skatītāji vieglāk sagaidītu koncerta beigas.

Kāpēc prieks un kāpēc nepatika?

“Supernovas” dalībnieki, protams, ir vissvarīgākie. Vai izdevās viņus saprast un novērtēt? Baidos, tas bija grūti.

Šajā konkursā piedalās cilvēki, kas strādā mūzikas jomā un vēlas izlauzties plašākos ūdeņos. Tu nevari saprast un nevari atbalstīt, ja nepazīsti. Vai tas bija izdarāms pēc frāzēm pirms dziesmām, kuras pretendēja uz dziļdomīgumu, bet domas trūkumu tajās aizstāja balsī ieliktā aizgrābtība. Tās bija kaut kas līdzīgs feisbukā klejojošām dzīves atziņām no sērijas “tev jāseko savai sirds balsij, jo tā ir vienīgā patiesā balss”, “Supernova” dalībnieku izpildījumā iztrūkstot asprātībai un raisot nelielu neērtību par salkanību.

Pēc tam dziesma to visu laboja – tā dzīvoja pati savu dzīvi, ignorējot sākumā lietotās frāzes. Bet koncertā ļoti pietrūka visvienkāršākās informācijas par katru dalībnieku. To varēja aizstāt ar grafiku uzstāšanās laikā, lai netērētu laiku, vai arī dot vienkāršas vizītkartes. Šajā ziņā nepalīdzēja arī Toma Grēviņa izjautāšana aiz kulisēm pēc katras mūziķa uzstāšanās. Viena vai divu jautājumu intervija, kurā jautātājs gandrīz neskatās uz intervēto un īsti to nedzird, jo piekopj kaut ko līdzīgu pašbilžu laikmeta ziedu laika uzvedībai, sirsnīgi spoguļojoties sev pievērstajā kamerā, palīdz labāk apskatīt Grēviņu, nevis iepazīt mūziķus.

Šogad “Supernova” tomēr ir atšķirīga no citiem gadiem, tajā ir daudz jauninājumu. To arī baudiet! Projekts saglabājis savu galveno uzdevumu – iespēju katram skatītājam priecāties, pievienoties vairākumam un, protams, būt sašutušam par visu pēc kārtas. Daudzi tam neticētu, kāds negribētu atzīt, bet šis projekts lieliski apkalpo ekrāna otrajā pusē sēdošo, jā, skatītāj, mūsu visu, tipisko vēlmi drusku bubināt, burkšķēt, cēli sašust, cepties, nostāties kāda pusē un asi pret kādu, arī sajūsmināties. Kā raksta britu televīzijas pētniece Anete Hilla, liela daļa masu auditorijas paredzēto formātu rosina mūs darbībai, ko viņa sauc par “love to hate” – mīlēt, lai nīstu – vai precīzāk – tas ir prieks nīst. Šī funkcija skaidro, kāpēc tik daudzi skatītāji seko TV produktiem, kuri viņiem nemaz tā īsti nepatīk vai tikai vietām patīk. Racionālas un noderīgas informācijas trūkums, žūrijas vājās argumentācijas prasmes auditorijas dusmošanās prieku uzkurina.

Kā varējām lasīt sociālo mediju ierakstos “Supernova” koncertu laikā, “dīvāna ekspertu” ienīstprieka tekstu straumes urdzēja paredzamā gultnē. Raidījumu veidotāji, kas vienmēr saņem pārmetumus un tos ilgi pārdzīvo, var mazliet nomierināties, jo katru gadu sagādā skatītājiem īpašu prieku. Labāk pašironiski atzīt, ka esam emocionāli, mūs vada impulsi, bet bez ironijas – ka “Supernova” ir lieliska iespēja jaunajiem mūziķiem sevi pieteikt, ka raidījumu veidotāju profesionālisms aug ar katru gadu. Mazliet nomierināsimies, piedosim sev savas dusmas un ieraudzīsim labas dziesmas: “Eirovīzija” notiks, un mēs arī šogad to pārdzīvosim!

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Piedodiet žūrija ir jūtami tendēta uz atsevišķū dziedātāju un viņa izpildīto dziesmu. Tas acīmredzami, kaut dziesma un izpildījums ir vārgs, bet interese liela. Praktiski no visa dzirdētā klāsta nav nevienas dziesmas kas būtu atbilstīga eirovīzijai. Dziesmai, izpildījumam un instrumentu pavadījumam un vizuālajam izskatam jābūt tādam, lai klausītaju ar pirmajām taktīm pārņemtu un pa muguru skrietu skudriņas, nevis rādīti ķermeņa plikumi. Neko tādu es neesmu dzirdējis. Labi ja būs iepriekšpēdējā vieta.

  2. Esmu klausītājs un neviena dziesma neuzrunā !!! Bet ja runā frofiņi un saka kad supper kur tik pieci vārdi monotonā tembrā tad tie frofiņi lai arī vērtē, Latvija neuzvarēs ar tām skapja dziesmām, nevienā dziesmā nav degsmes kas aizrautu.

  3. Nē, sajaucu. Man patīk arī Up- one by one.

  4. Es drusku paklausījos un sapratu, ka man laikam daudzmaz patīk tikai Franco Franco Up.

Mūsdienu mākslas galerijas festivāls godinās Līvānu stikla tradīcijuŠogad aprit 130 gadu, kopš Līvānos notikusi stikla ražošana. Mūsdienu mākslas galerijas festivāla mērķis šogad ir veicināt jaunrades procesus saistībā ar senajām Līvānu stikla tradīcijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+