Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
5. marts, 2013
Drukāt

Prieks par aizgājēju

Foto - LETA/AFPFoto - LETA/AFP

1953. gada 5. martā pasauli aplidoja vēsts, ka miris “Lielais Staļins”. “I have not met anybody who is sorry,” (“Neesmu saticis nevienu, kam būtu žēl”) Latvijas goda konsulāta vadītājam Melburnā Oļģertam Rozītim drīz pēc ziņas saņemšanas sacīja kāds ASV diplomāts. 


 

Gan tolaik, gan mūsdienās klīst visdažādākās versijas par to, kā dzīves pēdējās dienas pavadījis Padomju Savienības tirāns, kura īstais vārds bija Josifs Džugašvili. 1953. gadā Rietumos valodoja, ka Staļins atradies uz nāves gultas jau kopš rudens un nomiris vairākas dienas pirms oficiāla paziņojuma, tikai viņa līdzgaitnieki nav uzdrošinājušies to tautai uzreiz sacīt un izmantojuši laiku, lai sadalītu varu un veiktu dažus ar drošību saistītus soļus. Rietumniecisko pasaules daļu mulsināja, ka pie diktatora nāves gultas kā liecinieki netika aicināti neit­rāli ārvalstu mediķi. Runāja par iespējamo slepkavību. Mūsdienās vairākums Krievijas vēsturnieku tālaika baumas uzskata par daļēji patiesām. Proti, triekas lēkme, kuras laikā viņš izkrita no gultas savas ārpilsētas vasarnīcas ēdamistabā, Staļinu ķēra 1. martā, bet viņa svīta ar palīdzības organizēšanu apzināti vai neapzināti kavējās un faktiski ļāva Saimniekam pusparalizētam nomirt. Staļins bija daudz darījis, lai pat tuvākie ļaudis viņu vai nu ienīstu, vai baidītos tik ļoti, lai apjukums un bailes atņemtu vēlmi rīkoties.

 

Vēsa reakcija

“Par cilvēka nāvi kristīgam cilvēkam neklātos priecāties. Mūsu pienākums būtu aizlūgt, lai viņa grēcīgai dvēselei tomēr nebūtu liegts ceļš uz pestīšanu, bet nav taču laikam gan neviena pasaulē, kas patiesi nopietni sērotu; jāšaubās, vai pat viņa tuvinieki, dēls un meita maz tiešām skumst. Kāds briesmīgs liktenis mirt šādā vientulībā un pēdējā brīdī apzināties savu grēku bezgalīgo smagumu. Bet vai viņš apzinājās?” 1953. gada 16. martā savā kārtējā ziņojumā Latvijas ārkārtējam sūtnim un pilnvarotajam ministram Lielbritānijā Kārlim Zariņam sprieda Latvijas goda konsulāta vadītājs Melburnā Oļģerts Rozītis. Kaut svešatnē, Rozītis lieliski varēja iztēloties, kā Staļina nāves vēsts uztverta okupētajā Latvijā:

“Varu iedomāties to sa­traukumu, ar kādu to uzņēma latvieši dzimtenē. Varas vīri, Kirķis (A. Kirhenšteins), Lācis un Kalnbērziņš, tāpat visi citi mazākie gariņi sāka trīcēt savās biksēs. Un vienkāršie mirstīgie kabatās žņaudzīja dūres, centās valdīt savas sejas muskuļus, lai tie neizpaustu ilgas un gaidas, un cerības viņu sirdīs. Un tad nokārtas galvas, apgruzdušas cerības. Nekas jau nav mainījies.”

Gatavojot 1953. gada marta preses pārskatu, pārstāvniecības vadītājs Londonā Zariņš neslēpa gandarījumu, ka pasaule Staļina nāvi uztvērusi vēsi. ASV prezidents Dvaits Eizenhauers bija izteicis krievu tautai tikai “oficiālu līdzjūtību”, ANO godināja padomju diktatoru ar klusuma minūti, par aizgājēja grēcīgo dvēseli aizlūdz Romas pāvests Pijs XII. No rietumvalstīm tikai Francijas valdība bija pavēlējusi armijas bāzēs nolaist karogus pusmastā, bet daudzi franči uz to reaģēja ar neizpratni un mulsumu. Toties Staļinu kā “liela mēroga valstsvīru” un pasaules “miera sargātāju” bija slavinājis Indijas premjers Džavaharlals Neru.

Rietumos lielākā daļa sabiedrības nespēja izprast, kā gan PSRS iedzīvotāji tik ilgi spējuši paciest un vēl pat turpina paciest tirānisko režīmu! “Daudzi, starp tiem arī es, cerējām, ka, Staļinam mirstot, var rasties moments, kad režīms vājuma brīdī pārejas periodā varētu sākt šķobīties no iekšas un nabadzībā un postā turētā tauta, kas kā ķēžu suns rautin raujas vaļā no saitēm, kritīs sašķobīta režīma paliekām kā zvēri virsū un visu to noārdīs. Tomēr liekas, ka komunistiem būs izdevies izaudzināt paaudzi, kas ir ne tikai piespiedu kārtā, bet arī aiz iekšējās sajūtas lojāla. (..) Tie, kas neko citu nav redzējuši, ne pēc kā cita arī neilgojas,” atskārta trimdas diplomāts Rozītis.

 

Temperaments 
un stāsti

Tirāna dzīves laikā viņa rakstura iezīmes un vājības bija valsts noslēpums, jo totalitārajā padomju valstī līderis ierasti bija kā dievības ikona, kam nevar piemist nekādi trūkumi. No Latvijas brīvvalsts laika darbiniekiem, šķiet, tikai Latvijas Bankas direktors Ernests Ozoliņš (1887 – 1942) varēja lepoties ar to, ka nedaudz bija iepazinis Josifu Džugašvili kā personību. Ozoliņam sociāldemokrātiskās jaunības laikā “paveicās” vairākus mēnešus dzīvot burtiski zem viena jumta ar nākamo tautu slepkavu. Tas notika 1912. gadā Narimas trimdas laikā Sibīrijā, kur abus nosūtīja par pretdarbību cara režīmam. Ozoliņš savus iespaidus par izsūtījumu un Staļinu 1933. gada februārī un martā aprakstīja vairākos turpinājumos “Jaunākajās Ziņās”.

Atmiņas tapa brīdī, kad Ozoliņa trimdas biedrs jau tika saukts par “Krievijas diktatoru”, taču vēl ne par bendi, jo Staļina vara vēl nebija absolūta. Un Latvijas Bankas direktoram vēl ne prātā nenāca, ka Narimas nometinājums bijis teju izbraukums zaļumos, salīdzinot ar staļinisko Vjatlagu, kurā 1942. gadā Ozoliņam bija lemts arī iet bojā.

Abi iepazinās arestantu vagonā ceļā no Vologdas cietuma caur Čeļabinsku uz Tomsku, uz izsūtījuma vietu. Staļins tiek aprakstīts kā vidēja auguma, kalsnējs, melniem sprogainiem matiem un tumšām, “ļoti izteiksmīgām acīm, kuras neapšaubāmi liecināja, ka šim cilvēkam ir stiprs gribasspēks un lielas darba spējas”. Ozoliņa ceļabiedrs tobrīd jau bija atkārtoti arestēts un izsūtīts, rūdīts Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas revolucionārs, kas savos 34 gados ieņēma partijā visai augstu stāvokli. Tā kā Staļins bija profesionāls revolucionārs, viņam nevajadzēja sevi apgrūtināt ar rūpēm par dienišķo maizi – par to arvien gādāja partijas organizācija. Sarunā etapa vagonā viņš Ozoliņam arī pats atzinis, ka nonāktu “mietpilsonisma iespaidā” un viņa revolucionārā enerģija mazinātos, ja vajadzētu paralēli visam vēl strādāt kādā kantorī. Tā jau dažam no krievu revolucionārās inteliģences esot gadījies.

Zinot Staļina karjeras nākotni, atsevišķas epizodes un raksturojumi šķiet īpaši zīmīgi. Jau tad nevarēja neievērot Džugašvili temperamentu un to, kā viņš ienīdis savus pretiniekus. Tas izpaudies pat sadzīviskās situācijās: “Parasta lieta, ka kaukāziešus pēc viņu ārējā izskata bieži vien notur par žīdiem. Mūsu pavadoņi karavīri bija, protams, no­skaņoti ļoti antisemītiski. Ceļā viņi allaž lamājās par žīdiem. Šie lamuvārdi bija nepārprotami mērķēti uz Staļinu.

Bet tad nu vajadzēja redzēt, kā Staļina acis šādās reizēs iegailējās. Viņš tad nonāca pat sadursmēs ar sardzi. Bieži vien bija jābaidās, ka tas varētu beigties bēdīgi.” Bet Ozoliņš tūliņ arī uzsver, ka Staļins pratis savaldīties un dusmas noslēpt sevī, nenovedot sadursmes līdz rīcībai, kas varēja viņam bēdīgi beigties.

Nākamais Kremļa saimnieks vairījās palikt kādam parādā, bet labprāt radīja situācijas, kad citi palika parādā viņam. Viņš bijis liels anekdošu stāstītājs. Jokus stāstījis jautri, asprātīgi, taču “īpatnēji”. Citus vērtējis nesaudzīgi un atklāti un reiz atzinies, ka reti gadoties tāds cilvēks, kurš viņam patiktu un būtu tuvs.

 

Nesaimniecisks vienpatis

Nonākot nometinājuma vietā Narimas pilsētiņā, Ozoliņš un Staļins noīrēja apmešanās vietu kādas mājas otrajā stāvā. Viena istaba tur bijusi mazāka, otra lielāka. Staļins apmetās lielākajā. Nākamais diktators allaž turējās savrup. Viņš nesaistījās ar izsūtīto pašpalīdzības organizāciju, kurā nometinātie opozicionāri bija apvienojušies neatkarīgi no partijiskās piederības. Tā vietā Staļins sēdējis savā istabā, lasījis grāmatas līdz nakts tumsai, bet no rīta ilgi gulējis.

Citi trimdinieki apmeklēja fotogrāfu, pastaigājās, tikās savā starpā, centās ērtāk iekārtoties trimdas vietā – 
Jo­sifs Džugašvili uzvedās gluži pretēji, jo jau no pirmās dienas sācis plānot bēgšanu un centies nerādīties acīs policijai un apsargiem, lai viņa seju iegaumētu pēc iespējas mazāk.

Tā vietā Staļins uzņēma sakarus ar ārpasauli, rūpējās par viltotas pases iegādi, izstrādāja bēgšanas maršrutu. Ozoliņš un citi daudz palīdzēja, lai pēc tikai 39 trimdā pavadītām dienām veiksmīga bēgšana patiešām notiktu.

Atceroties kopā pavadītās nedēļas, Ernests Ozoliņš “Jaunākajās Ziņās” atklāja, ka Staļins bijis ļoti nesaimniecisks. Sākumā runāts, ka ēst gatavos katrs pēc kārtas. Tomēr Staļina dežūras dienās nereti gadījies badā palikt abiem. Galu galā topošais padomju valsts galva iekārtojies pusdienas ēst pie sava partijas biedra, nākamā zemkopības komisāra Aleksandra Smirnova. Arī patvāri no pirmā stāva uz otro dzīvokļa biedrs nest lāgā nav vēlējies, un tas bijis jādara gados jaunākajam Ozoliņam, par ko tas nemaz neapvainojies. Paradoksāli, bet vienlaikus situācija, ka kāds tam izdara pakalpojumu, Staļinu nervozējusi. “Kopdzīves laikā mēs ar Staļinu daudz diskutējām. Taisni disputā Staļins parādīja savu īsto dabu. Viņš runāja ar lielu aizraušanos un temperamentu, bija pats dziļi pārliecināts par savu taisnību un pret otra uzskatiem izturējās ar diezgan maz saudzības,” 1933. gadā rakstīja Ozoliņš. Viņš lepojās ar reto pazīšanos, taču Staļins nebija sentimentāls.

1932. gada beigās Ernests Ozoliņš kā Latvijas delegācijas vadītājs tirdzniecības sarunām ar PSRS velti cerēja, ka jaunības dienu kopgaitas un sniegtā palīdzība bēgšanas organizēšanā kaut kā palīdzēs diplomātijā. Staļins Maskavā neizrādīja nekādu vēlēšanos tikties ar seno cīņu biedru.

Nekādā veidā šī pazīšanās arī neglāba Ozoliņu no represēšanas un deportācijas 1941. gadā.

 

Veltās cerības

Oļģerta Rozīša vārdiem sakot, pēc Staļina nāves “nav jau arī nekas grozījies, tikai lielās bandītu valsts priekšgalā tagad viens vēl riebīgāka izskata razbainieks”. Vietā bija nācis PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Georgijs Maļenkovs un viņa vietnieku triumvirāts – iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija, ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un aizsardzības ministrs Nikolajs Bulgaņins. Sākās neilgais PSRS “kolektīvās pārvaldes” periods, kaut daudzi bija gaidījuši, ka par Staļina mantinieku kļūs diktatora labā roka Molotovs. Maļenkovs bija absolūta mīkla rietumniekiem. “Maļenkovs nekad nav bijis ārpus savas dzimtās zemes robežām. Ar Maļenkova vārdu nav publicēts līdz šim neviens ideoloģisks traktāts. Viņa vārds pat nav vēl pieminēts nevienā padomju enciklopēdijā. Pat viņa biogrāfija ir visai neskaidra,” 1953. gada marta beigās atzīmēja Kārlis Zariņš. Vienīgi bija skaidrs, ka jaunais līderis baudījis “labu diktatora skolu”. Vairojās bažas, ka jaunā PSRS vadoņa vēlme sevi pierādīt var beigties ar ārpolitisku konfliktu un trešo pasaules karu. Daļa trimdas tautiešu karā saskatīja vienīgo reālo veidu, kā Latvija varētu atgūt brīvību, taču, citējot Rozīša pārdomas: “Pie tagadējām kara metodēm mēs nekad nevaram pasacīt, ko kara beigās savā dzimtenē atradīsim, varbūt tikai radioaktīvu dubļu purvu.”

Izrādījās, ka, salīdzinot ar Staļinu, Maļenkovs un viņa triumvirāts Rietumu virzienā tomēr raida maigāku retoriku. Daži rietumvalstīs pat bija gatavi to traktēt kā PSRS politikas maiņas signālu, taču latviešu trimdas diplomātus vēlmju domāšanas uzliesmojums neskāra.

Nekādas pazīmes, ka tirāna nāve varētu ko mainīt Baltijas valstu statusā, tā arī neparādījās. “Mūsu tautas pieredze un piedzīvojumi attiecībās ar lieliniekiem un viņu varasvīriem ir tik sāpīgi un rūgti, ka mūs nekādi Kremļa solījumi vairs pievilt nevar. Arī izsludinātajai amnestijai ir galvenokārt propagandas nozīme. Mēs nekad neaizmirsīsim viņu briesmu darbus, to, ko mūsu tautas brāļi un māsas piedzīvojuši. Mēs zinām, ka visi Kremļa solījumi paliks tukša skaņa, ka nekas nevar grozīties, kamēr lielinieki paliks Kremļa valdnieki,” 1953. gada 31. martā rak­stīja Kārlis Zariņš.

Autors pateicas ĀM arhīva darbiniekiem par atsaucību un materiāliem

 

Fakti

Daži Josifa Džugašvili dzīves fakti

* 1878. gada 6. [18.] decembrī dzimis Tiflisas guberņas Gori pilsētā (pēc oficiālās versijas, dzimis 1879. gada 9. (21.) decembrī).

* 1912. gadā pieņēma pseidonīmu Staļins.

* 1922. gada 3. aprīlī kļuva par Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) centrālkomitejas ģenerālsekretāru, sāka ceļu uz vienpersonisku varu valstī.

* 1934. gada februārī VK(b)P 17. kongresā panāca visu varas koncentrāciju savās un sev pietuvināto rokās.

* 1937. gada 2. jūlija Staļina rezolūcija “Par pretpadomju elementiem” ievadīja Lielo teroru.

* 1939. gada 3. oktobrī Staļins sarunās ar V. Munteru piedraud: “Mēs varam jūs okupēt.”

* 1945. gada 27. jūnijā Staļinam piešķīra īpaši viņam izdomātu titulu – PSRS ģeneralisimuss.

* 1952. gadā VK(b)P kongresā apgalvoja, ka ir “vecs un noguris” un piedāvājās atteikties no partijas vadības, taču partijas biedri ideju “noraida”.

* 1953. gada 5. martā miris, ķermeni novietoja V. I. Ļeņina mauzolejā.

* 1961. gadā apbedīts pie Kremļa sienas.

 

Staļina aforismi
Stalinnave_6

* “Katrai kļūdai ir savs vārds un uzvārds.”

* “Kadri izšķir visu!”

* “Kas mūsu ienaidniekiem patīk, tas ir kaitīgi mums.”

* “Karagūstekņu nav, ir dzimtenes nodevēji.”

* “Ir jābūt ļoti drosmīgam, lai būtu gļēvulis sarkanajā armijā.”

* “Nav svarīgi, kā nobalsoja, svarīgi, kā saskaitīja.”

* “Varu nevar noturēt tikai ar baiļu palīdzību. Ne mazāk nepieciešami izrādījās meli.”

* “Veselīga neuzticēšanās ir labs pamats kopīgam darbam.”

* “Katram PSRS pilsonim ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums ziņot par trūkumiem. Ja taisnība būs kaut par 5%, arī labi.”

* “Neesmu pārliecināts, vai visi klātesošie, ļoti atvainojos, šeit ir par tautu. Neesmu pārliecināts, vai arī starp jums, vēlreiz ļoti atvainojos, nav cilvēku, kas strādā pie padomju varas, bet ir vēl nodrošinājušies Rietumos pie kāda izlūkdienesta – japāņu, vācu vai poļu.” (No uzrunas darba pirmrindnieku sanāksmē Kremlī 1937. gada 29. oktobrī)

* “Kad nomiršu, uz mana kapa sanesīs daudz mēslu, taču pārmaiņu vējš tos nesaudzīgi aizslaucīs.”

 

No Staļina 1937./1938. rezolūcijām

* “Piekaut Unšlihtu par to, ka nenosauca Polijas aģentus pa apgabaliem.”

* “Valters (vācietis). Piekaut Valteru.”

* “Biedram Ježovam. Ļoti labi! Arī turpmāk rociet un izmēziet šos poļu – spiegu – mēslus.”

* “Šitos visus arestēt un izsūtīt pa dažādām nometnēm.”

* “Nelietis un prostitūta” (uz militārā darbinieka J. Jakira apžēlošanas lūguma).

 

Pievienot komentāru

Apšaude Somijā: nogalināta pilsētas domes priekšsēdētāja un divas žurnālistesSomijas dienvidaustrumu pilsētā Imatrā pie restorāna naktī uz svētdienu nošautās trīs sievietes ir pilsētas domes priekšsēdētāja un divas vietējā laikraksta žurnālistes, paziņojusi policijas pārstāve.
Draugiem Facebook Twitter Google+