Uldis Šmits: Latvijas “apraidītājiem” viegla dzīve. Kā ierobežot Putina propagandas mediju ietekmi? 9
Krievijas agresija Ukrainā atstās ilgstošas sekas, un, iespējams, smagākā to izpausme būs daudzu izbuktētās smadzenes. Tā ir problēma, kas tieši skar Latviju.
Par propagandas pletdzelža iedarbību pašā Krievijā ne reizi vien izteicies Jurija Levadas Socioloģisko pētījumu centra direktors filozofijas zinātņu doktors Ļevs Gudkovs, taču īpaši svarīgs ir viņa secinātais, ka, pirmkārt, tagadējās Kremļa manipulācijas ar sabiedrisko domu, izmantojot jaunas tehnoloģijas, krietni pārspēj kādreizējo padomju propagandu un, otrkārt, ka šo manipulāciju ietekme daudzējādā ziņā ir degradējoša. Tāpēc rodas jautājumi, vai attiecīgajai apstrādei pakļautie atgūs līdzsvarotu spriestspēju, vai mašinēriju iedarbinājušās atbildīgās personas vispār vēlas, lai viņi to atgūtu, un vai pastāv veids, kā to izdarīt.
Šīm tēmām sākuši pievērsties Rietumu plašsaziņas līdzekļi pat tajās valstīs, kur informatīvo karu sevišķi neizjūt. Piemēram, Francijas lielākais dienas laikraksts “Le Monde” nesen publicēja analītisku apskatu “Putina televīzija”, kas veltīts Krievijas Pirmajam kanālam, bet īpaši raidījumam “Vremja”. Kā viens no tajā ierastajiem smadzeņu skalošanas paraugiem tika aprakstīta teleintervija ar Doņeckas “tautas republikas” barvedi Zaharčenko, kurš brīdinoši klāsta par Ukrainas armijas atvestajām pārvietojamām krematorijām, tāpēc iesaka Donbasa iedzīvotājiem nenolaist acis no saviem bērniem… Laikraksts atsaucas arī uz vairākām citām tamlīdzīgi taisītām Pirmā kanāla “ziņām”, taču praktiski visi Kremļa kontrolētie TV kanāli ir visrupjākās propagandas piebāzti. Mums, protams, būtu jāpiebilst, ka arī Latvijas informācijas telpa ir piepildīta ar šādu saturu, par ko citviet Eiropā nevarētu vien nobrīnīties, jo tas ienāk Latvijā kā obligāts pielikums kabeļtelevīzijas operatoru piedāvātajās “kanālu pakās”, mēs šo piedevu gribot negribot apmaksājam, turklāt arī valsts pati ar saviem resursiem palīdz īstenot (respektīvi, retranslēt) pret to vērsto informācijas karu. Bet ne jau šajā biznesā iesaistītie, kuri izplata “viedokļu dažādību”, būs tie, kas uzņemas politisko atbildību.
Protams, Latvija nevar pieņemt tādus likumus attiecībā uz presi vai “ārvalstu aģentiem”, kādus biezā slānī izstrādā Putina partija “Vienotā Krievija”. Tomēr negribētos ticēt, ka izsmeltas visas iespējas ietekmēt situāciju iekšpolitiski (juridiskās normas, nodokļi, uzraudzība), kā arī ārpolitiski. Piemēram, Apvienotā Karaliste bija to valstu vidū, kas parakstīja aicinājumu ES sagatavot plānu pret Kremļa propagandu, taču, cik noprotams, tieši Londona ir Baltijas “apraidītāju” iecienīta reģistrācijas vieta. Mūsu diplomātija un attiecīgo jomu pārzinošās iestādes, iespējams, varētu darīt šo to vairāk, lai viņu dzīve Britu salās un citviet Eiropas Savienībā nebūtu pārāk komfortabla. Bet vēl svarīgāks ir informatīvais vēstījums, ko sniedz pati Latvija. Tam nebūt nav jālīdzinās padomju tipa kontrpropagandai, kuras galvenais saturs bija meli. Diezgan daudzi Krievijas demokrātiskās opozīcijas pārstāvji vai vienkārši, kā agrāk teica, citādi domājošie ir patvērušies Rietumos, kur vairāki no viņiem rod iespēju uzrunāt sabiedrību, piemēram, ar Igaunijā izveidotās televīzijas “Aru.tv” starpniecību, pievēršoties ne jau tikai politikai vien, bet pat vairāk kultūras un citai tematikai. Arī Latvija varētu plašāk piesaistīt šo cilvēku zināšanas un palīdzēt aprindām, kas savulaik atbalstīja Baltijas valstu neatkarību un šodien noraida melus. Taču nepieciešamība teikt patiesību pirmām kārtām attiecas uz mums un mūsu ievēlētajiem politiķiem. Patiesība piešķir priekšrocības vienmēr, arī karā un jo īpaši informācijas karā. Tā īstenībā ir mūsu vienīgā priekšrocība. Un varbūt izšķirošā.
