Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Primitīvs paņēmiens 16

Foto – AFP/LETA

Nav nekāds brīnums, ka Rīgas krievu avīze, kas piesavinājusies nosaukumu “Segodņa”, liekuļo un melo, tiklīdz runa ir par Latvijas likteņgaitām, bet reizumis lētie stiķi pārsteidz. To, kas šķiet par traku drukātajai versijai, liek internetā. Lūk, portālā vesti.lv trekns virsraksts mums atklāj: Staļins izglābis latviešu tautu no “pilnīgas iznīcināšanas”.

Zem šīs, var teikt, sensācijas sīkiem burtiņiem lasām: Anatolijs Tarasovs. Viņš ir viens no portāla vadošajiem līdzstrādniekiem. Pseidozinātniskais apcerējums sākas ar atgādinājumu, ka pēc Austrijas un Čehoslovākijas aneksijas drauds gan Padomju Savienības, gan “Pribaltikas” drošībai pieaudzis. Taču PSRS sarunas ar Angliju un Franciju 1939. gada vasarā par kopīgas frontes radīšanu pret Vāciju beidzās ar neveiksmi šo rietumvalstu nostājas dēļ, un tad “padomju vadībai” izdevās vienoties ar Vāciju (Molotova–Ribentropa pakts kā tāds nav pieminēts), kas palīdzēja Padomju Savienībai sasniegt savu mērķi.

Tālāk nāk patiešām brīnumaina rindkopa, ko vērts citēt pilnībā: “Situācija saasinājās 1939. gada 1. septembrī, sākoties Otrajam pasaules karam, kad Vācija sāka iebrukumu Polijā. Šādos apstākļos pēc PSRS iniciatīvas ar Latviju 1939. gada 5. oktobrī tika parakstīts līgums par savstarpēju palīdzību uz desmit gadiem, kas paredzēja ievest Latvijā 25 000 vīru padomju karaspēka kontingentu.” Te pat teikumu uzbūve un secība izriet no pieņēmuma, ka lasītāji ir pilnīgi idioti.

Lasīsim tālāk: “Vilhelms Munters, kurš tolaik bija Latvijas ārlietu ministrs, savos memuāros (!) atzīst, ka Latvijas delegācija, parakstīdama līgumu ar PSRS, vadījusies no tā, ka tikai tā var saglabāt latviešu tautu, nepieļaujot tās iznīcināšanu no Vācijas puses.” Šos memuārus (acīmredzot “Pārdomas”, izdotas Rīgā 1963. gadā) Munters sarakstīja pēc tam kad 1940. gada 16. jūlijā tika deportēts, 1941. gada 26. jūnijā apcietināts, 1952. gada 14. aprīlī notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā, 1954. gada 16. augustā atbrīvots, bet tikai 1958. gadā drīkstēja atgriezties Latvijā. Man gadījās lasīt gan šos “memuārus”, gan Muntera pamfletu “Savu tautu ienaidnieki”. Pārliecinājos, ka abas grāmatiņas rakstītas pēc diktāta, tajās mudž neveikli tulkojumi no krievu valodas.

Galvenais, piedodiet, joks portāla vesti.lv izklāstā ir tas, ka kliedzošajā virsrakstā paustais apgalvojums par Staļinu – latviešu tautas glābēju – nemaz neparādās pašā garajā rakstā. Patiešam lēts un primitīvs paņēmiens.

Toties lasām ne mazāk brīnumainus teikumus: “4. Saeima, ko K. Ulmanis 1934. gadā izdzenāja, lielā mērā bija kreisa, un kreiso autoritāte Latvijas sabiedrībā auga. Tāpēc, kad pēc sešiem gadiem, 1940. gada 14. – 15. jūlijā Latvijā notika Saeimas vēlēšanas, kreiso partiju (pēc “Darba tautas bloka” sarakstiem) uzvara nebija negaidīta.”

Saistītie raksti

Kolosāli! Labi vēl, ka raksta autors piebilst: “Negaidīts un nedabisks bija viņu nospiedošais pārsvars – vairāk nekā 93% no visām balsīm, kas izskaidrojams ar to, ka tika noraidīta citu sarakstu piedalīšanās vēlēšanās.” Autors konstatē, ka 21. jūlijā Saeima pasludināja Latviju par padomju sociālistisko republiku un 5. augustā PSRS Augstākā Padome uzņēma Latviju PSRS sastāvā.

Garā apcerējuma pašās beigās sīciņiem, tikko saskatāmiem burtiem norādīts avots: “Simoņjans R. H., “Krievijas un Latvijas savstarpējo attiecību vēsture un prognoze”. “Austrumeiropa. Perspektīvas.” 2011. Nr. 5″.

Tarasovs acīmredzot atsvaidzinājis vecas grabažas. Un to sauc par žurnālistiku!

LA.lv