Privāta ceļa posma dēļ no pasaules atdalīti vairāki īpašumi 0
Smiltenes novada Palsmanes pagasta zemnieku saimniecības “Bērziņi” īpašniece Irēna Eglīte ir viena nostājusies pret apkārtējo sabiedrību, gatava cīnīties līdz galam, lai tikai netiktu uzlikts servitūts ceļam, kas iet cauri viņas īpašumam.
I. Eglīte bija viena no pirmajām, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tajā pusē atguva dzimtas īpašumu – 30 hektārus zemes un meža. Zemesgrāmatā to visu ierakstīja kopā ar 435 metrus garu ceļa posmu. Tas bija daļa no ceļa aptuveni piecu kilometru garumā, kas kolhozu laikos savienoja pagasta centru ar laukiem un mežiem.
Pamazām īpašumus atguva vai privatizēja arī citi. Katrs sāka saimniekot, kā nu prata. Arī I. Eglīte. Dēli viņai uzcēla jauku divstāvu mājiņu, palīdzēja iekopt laukus. Sākumā kundzei saimniecība bija lielāka, tagad palikušas vien rūpes par divām gotiņām ar teliņiem, mežu, zāles nopļaušanu no laukiem un piemājas dārzu. Diemžēl gadi, pārciestā gūžas operācija, pēc kuras noteikta pirmās grupas invaliditāte, neļauj uzņemt straujākus apgriezienus. I. Eglīte dzīvo un vēlas dzīvot viena, kaut arī abi dēli viņu aicina dzīvot savās mājās.
Lai maksā!
Sarunājoties ar kundzi, jaušu viņas skarbo raksturu, atmiņas skaidrumu, likumu pārzināšanu un caursišanas spējas. Savulaik I. Eglīte strādājusi samērā augstā amatā apdrošināšanas sistēmā. Nu jau ceturto gadu kundze vēlas panākt, lai bez viņas piekrišanas neviens nevarētu braukt pa viņas ceļu.
“Dēli man to ceļu uztaisīja, divdesmit gadus par to maksāju zemes nodokli, bet tagad gribu, lai man par to maksā. No samaksātā 25% godprātīgi atdošu valstij. Ja negrib maksāt, lai brauc pa citu vietu,” saka saimniece.
Savas, kā viņa saka, likumīgas privātīpašnieces tiesības I. Eglīte aizstāv, gan fiziski ar visiem kruķiem un ratiņiem bloķējot ceļu, kā arī nesen panākot, ka likumīgi tiek uzstādīta ceļa zīme “Iebraukt aizliegts” ar norādi “Izņemot ar īpašnieka izsniegtām atļaujām”.
Cilvēki, kas vairs netiek pie saviem īpašumiem, ir šokā. Sarunas ne pie kā nav novedušas. Divi no īpašniekiem – SIA “Foran Real Estate” un SIA “Palsmane” – iesūdzējuši I. Eglīti tiesā, lai tā piespiestu viņu ceļam nodibināt servitūtu, proti, lai citiem īpašniekiem būtu tiesības lietot šo ceļu. Valkas rajona tiesa noteikusi, ka līdz septembrim ieinteresētajām pusēm jāmēģina vienoties, ja neiznāk – 13. septembrī jāsanāk uz tiesas sēdi.
Pret I. Eglīti nostājusies arī Palsmanes pagasta pārvaldes vadītāja Tigna Podniece: “Tur ceļš redzams 1936. gada kartēs. Es no pagājušā gadsimta 70. gadiem atceros, ka tur visi brauca. Kolhozs šo ceļu paplašināja un uzturēja par saviem līdzekļiem, bet nu “ķieģelis” priekšā!
No pasaules atgriezti divi zemes īpašnieki, seši meža īpašnieki un SIA “Palsmane”, lauksaimniecības uzņēmums, kas izveidojās tāda paša nosaukuma kolhoza vietā. Kļūda notika 1992. gadā, kad ceļam neuzlika servitūtu. Pēc tam visu pārējo ceļam, kas kaimiņos ieguva īpašumu, servitūtu uzlika.”
“Situācija ir nenormāla!”
“Līdz 2008. gadam viss bija mierīgi, nekādu iebildumu, bet tad saimniece laikam atģidās, ka var par braukšanu pa savu ceļu prasīt naudu. Vienreiz pat nosauca cenu – 500 latu par dienu. Tas ir rekets!” sašutis SIA “Palsmane” (59 darba vietas) valdes priekšsēdētājs Jānis Stāvausis. “Mums nogriezti 114 hektāri zemes. No citas puses tiem var piekļūt tikai pa zirgu ceļiem, normālai tehnikai tie nav izbraucami. Sākumā jau runājām, mēģinājām sadzīvot, pa reizei traktorista pakalpojumu par brīvu iedevām, šogad 40 siena ruļļus par brīvu sarullējām. Vienu dienu viņa teic, ka rīt var braukt, bet pienāk rītdiena, un Eglīte sēž ceļam priekšā un nelaiž. Bija salikusi lentes, tās norāvu un strādāju par iekšā un ārā laidēju traktoristiem un šoferiem, uzklausot lamas no Eglītes. Tad viņa pateica, ka uzliek “ķieģeli”. Kad to neievēroju, pēc pusstundas klāt bija policisti un uzlika man sodu. Bet labība ir jānovāc! Un nevajag teikt, ka dēli to ceļu uzbūvēja: man ir dokumenti, un pie manis strādā cilvēki, kas savām rokām šo ceļu būvēja no 1972. līdz 1976. gadam!”
Jau pēc manas viesošanās Palsmanē 24. jūlijā “Bērziņos” ar I. Eglīti tikās J. Stāvausis, T. Podniece. Pēc divu stundu sarunām vienojušies, ka par 20 latiem šajā dienā ceļu var lietot, bet par turpmāko tikšot gatavots līgums. Valdes priekšsēdētājs gan nelolo cerības, ka tapšot normāls līgums, tāpēc vienīgā iespēja paliek tiesa.
Vadzis lūzis, un par tiesas darbiem nolemts pagājušā rudenī, kad I. Eglīte nav ļāvusi izvest graudus. J. Stāvausis gan uzskata – ja reiz valsts ir sataisījusi ziepes, tad tai tās būtu arī jāsatīra, nevis viņam jāmaksā nauda advokātam un tiesai, jātērē laiks un nervi, lai izlabotu valsts mērnieka, Zemes dienesta un Zemesgrāmatas nodaļas kļūdas.
Par tiesāšanos kā par vienīgo līdzekli piekrīt arī Aldis Dreijalts, kas netiek klāt saviem 20 hektāriem meža. Viņš esot gādājis I. Eglītei malku, taču uzticību tāpat nav ieguvis.
“Situācija ir nenormāla. “Valsts meža dienests” mums nodevis savas funkcijas no-slēgt līgumus ar meža īpašniekiem, ka regulējam dzīvnieku skaitu, piebarojam, cīnāmies ar bebriem, bet reāli netiekam mežam klāt, varam aiziet tikai kājām. Šajā ziemā nemaz negājām uz tiem meža gabaliem. Kas tad tos trīs kilometrus vai vairāk staipīs barību, kas vilks ārā alni, ja nomedīsim?” komentē Palsmanes mednieku kolektīva vadītājs Jānis Pērle.
Radinieks aizstāv
Eglītes tuvs radinieks (lūdza neminēt savu vārdu) piekrīt, ka viņai ir skarbs raksturs, bet vienlaikus kundze ir gudra, rīkoties spējīga un situācija nemaz nav tik viennozīmīga: “Kad ceļš jālabo un jātīra, tad tas ir privātīpašums, bet, kad jābrauc – tad koplietošanas objekts. Pavasarī ceļu kārtīgi sabraukā, tad maksājam par tehniku, kas ceļu salabo, vedam granti un šķembas. Pa šiem gadiem ceļā ieguldīti ne daži simti, bet vairāki simti latu.”
Lems tiesa
Palsmanes pagasta pārvaldes sekretārs Edmunds Teteris tālajā 1992. gadā bija tas cilvēks, kas I. Eglīte mantotajai zemei ierādīja robežas: “Atceros, ka firma “Zemes ierīcības projekts” taisīja zemes plānu, bet es kā zemes ierīkotājs ierādīju īpašuma ārējās robežas. Tajā laikā nekādu servitūtu nebija, nekādu likumu par tiem, nekā… Padomju laikā jau zeme piederēja valstij, nebija nepieciešamības pēc servitūtiem. Vēlāk tika pieņemti attiecīgi likumi, zemi jau iemērīja zvērināti mērnieki, un tad arī parādījās servitūti.”
E. Teteris uzskata, ka I. Eglītes ceļam jānosaka servitūts.
Valsts zemes dienesta Vidzemes reģionālās nodaļas vadītājas vietniece Dina Zušmane piekrīt, ka zemes reformu vēsture daudzos gadījumos ir smaga, tomēr iebilst, ka likumu vakuums valsts sistēmas maiņas gados tomēr nebijis: “Pašvaldībās bija zemes komisijas, kas apstiprināja zemes ierīcības projektus, kuros iezīmēja dažādus servitūtus, ņemot vērā konkrēto situāciju un prognozes, kā tā tālāk attīstīsies.
Tās bija lietas, ko komisijai vajadzēja saprast. Tad, kad īpašums ierakstīts zemesgrāmatā, tikai tiesa var kaut ko mainīt, ja iesaistītās puses nevar vienoties. To nosaka civillikums. Tiesas lēmums var būt dažāds. Tiesa ņem vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus, piemēram, vai ceļš sen būvēts, vai tas sen izmantots, vai īpašumam var piekļūt pa citiem ceļiem.”
