Margrieta Lestrādena: Privātie muzeji ir dāvana Latvijai 4
Izdevniecībā “Lauku Avīze” šobrīd sagatavošanā atrodas turpinājums grāmatai “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā”, kas drīzumā dosies pie lasītājiem. Tomēr saistībā ar šo muzeju pastāvēšanu, darba ikdienu un tās likumisko regulējumu joprojām raisās daudz jautājumu, kuru risināšanā būtisks ir arī skats no malas. It sevišķi, ja tas pieder ārzemniecei, kura pēdējo 20 gadu gaitā daudz paveikusi Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas labā. Tāpēc šī saruna ar Margrietu Lestrādenu, Vilhelma Purvīša dzimtās mājas “Vecjauži” – Iedvesmas centra – īpašnieci, muzeju darba eksperti, bijušo Nīderlandes Muzeju federācijas direktori.
Margrieta Lestrādena Ogres novada Taurupes pagasta “Vecjaužus” nopirka 1998. gadā. Pasūtījusi projektu Iedvesmas centra izveidei. Viņa rīkojusi “Vecjaužos” Mākslas akadēmijas nometnes, Siguldas mākslas skolas, Ogres amatierfotogrāfu skolas, Vidzemes Augstskolas tūrisma vasaras skolas, Nīderlandes Tūrisma akadēmijas nometni, dzejnieku, rakstnieku un mūziķu plenērus. 2014. gadā plānojusi Vilhelma Purvīša izstādi Nīderlandē.
– Kas jūs reiz iedvesmoja doties uz Latviju un sākt šo mūsu kultūras mantojuma saglabāšanā tik nozīmīgo darbu?
M. Lestrādena: – 1991. gadā, krītot Berlīnes mūrim, sapratu – tas ir vēsturisks notikums, esmu savos labākajos gados, man tad bija četrdesmit, robeža ir likvidēta, Austrumi nāk pie Rietumiem – es gribēju būt pirmajās rindās. Nolēmu pamest savu toreizējo darbu un sākt privātu konsultāciju biznesu. Mans pirmais projekts bija muzeju vadītāju apmācības Latvijā. Par to maksāja Nīderlandes Ārlietu ministrija. Tur arī satiku Vitu Rinkeviču, viņa bija mana studente un atnāca pie manis, stāstot par šo māju, kas atradās viņas pagastā. Viņa uzsvēra, ka šī māja ir jāglābj. Es Vitai, protams, teicu – nu, jums jāatrod sponsori, jāiz- strādā plāns. Tas bija 90. gadu pirmajā pusē. Pēc gada viņu satiku vēlreiz un vaicāju – vai dabūjāt naudu savai iecerei? Viņa teica, ka ne. Un tad secināju – mājas mantinieks ir vecs, sapratu, ka jārīkojas ātri, jo kas zina, kas pēc viņa nāves var notikt ar šo vietu. Jautāju – vai varu kaut ko darīt lietas labā? Vita teica – nē, jo es neesot Latvijas pilsone un nevarot iegādāties šeit īpašumu. Bet pēc gada viņa pati man piezvanīja un teica – Margriet, likums ir mainījies, ja jūs esat no valsts, kas pirmajos piecos mūsu neatkarības gados palīdzējusi mūsu ekonomikai, jūs tomēr varat šeit iegādāties īpašumu. Es atbildēju – OK, tad sāciet to kārtot! Es gan tikai pēc tam, kad viss jau bija nokārtots, uzzināju, ka neesmu vis nopirkusi māju ar dārziņu, bet gan 80 ha zemes piedevām.
– Mājas remonts prasījis daudz naudas?
– Jā, te esmu ielikusi ap 100 000 guldeņu no vecāku mantojuma.
– Vai “Vecjaužu” lielo istabu var saukt par memoriālo? Te ir priekšmeti, kas piederējuši Vilhelmam Purvītim?
– Viņa paša mantu noteikti nav. Viņa laika – iespējams. Jaunībā, 15 gadu vecumā, Purvītis kopā ar ģimeni 19. gs. beigās pametis šīs mājas un devies uz Krieviju. Tāpēc mēs nevaram šo māju veidot kā memoriālo muzeju, jo te nav nekā tāda, kas māksliniekam piederējis – ne viņa briļļu, ne grāmatu, ne iemīļotā galda, nekā tamlīdzīga. Tas, ko te gribu izdarīt, ir – notvert viņa garu, jo Purvītis bija skolotājs, gleznotājs, radošs cilvēks, diplomāts. Ļaut viņa garam te dzīvot, veidojot īpašu vietu, kur iedvesmoties jauniem māksliniekiem, rakstniekiem, un ne tikai no Latvijas, bet aicināt šurp Eiropas jaunos māksliniekus. Tāpēc es priecātos par katra cilvēka atbalstu, kas palīdzētu tapt šādam centram. Dzīvojamā ēka ir restaurēta, klēti būvēsim no jauna, taču esam saglabājuši kādreizējos akmens pamatus. Uz kūts vecajiem mūriem būvēsim ēku, kur darboties māksliniekiem un citiem radošiem cilvēkiem. Vecais stallis būs viesnīca bērniem. Taču pagaidām, protams, ir sarežģījumi ar finansēm.
– Latvijā vairs nav daudz tādu māju, kādi vēl ir “Vecjauži”. Kad okupācijas laikā saimniekus izsūtīja uz Sibīriju, daudzas mājas palika tukšas, citi īpašnieki pameta mājas, lai netiktu represēti. Pēc mūsu privātā Viensētu piemiņas muzeja īpašnieka Ata Bērtiņa datiem, 1940. gadā Latvijā bijušas 375 000 viensētas, 70. gadu vidū ap 75 tūkstošiem.
– Jā, bet mēs to nezinājām! Es šeit dzīvoju, strādāju un runāju ar cilvēkiem 15 gadus – man pamazām ir izveidojies priekšstats, kas notika, es nedaudz sāku to saprast. Ir tāda Orlando Figa grāmata “Čukstētāji” – par padomju laiku un dzīvi staļinisma laikā, un tā ir tik briesmīga! Tikai tagad es saprotu, cik briesmīgs laiks tas bija. Mēs dzīvojām amerikāņu ietekmes zonā, par šejieni zinājām tikai to, ka te ir sliktā Krievija un komunisti.
– Ko jūs darīsiet ar savu zemi?
– Tagad te ir jau 200 ha! Es nopirku īpašumu no Elzas kundzes. Un, kad šeit viesojās bijusī ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, teicu – lūk, te ir 200 ha zemes vienā gabalā, te var izveidot īstu kultūras parku. Lūk, jūsu nacionālais Purvīša parks! Tā ir arī lieliska iespēja ārzemniekiem, kas šurp brauc, rādīt un stāstīt par Latviju. Kad pirmoreiz atbraucu šurp, mājās man prasīja – Margriet, ko tu tur dari? Vai tad viņiem tur ir muzeji? Es teicu – jā, viņiem ir muzeji! Vai tad viņiem ir māksla? Jā, protams, viņiem ir māksla! Jums jāsaprot – mums bija liegta jebkāda informācija par šīm valstīm 60 gadu garumā. Tagad ir laiks, lai mēs sastaptos. Un – jā, šī ir lieliska iespēja dot ziņu par Latviju. Mēs 2014. gadā arī Nīderlandē rīkojam Purvīša izstādi.
– Margriet, kā jūs atradāt Purvīti?
– Tas, šķiet, bija 1994. gadā, kad es šeit vadīju mācības muzejniekiem. Vita pie manis atnāca ar šīs vecās mājas attēlu. Viņa teica, ka tas ir ļoti svarīgi latviešu identitātei, ka tas ir ļoti slavens gleznotājs, kurš te dzīvojis. Nekad par viņu nebiju dzirdējusi. Un tad es šeit atbraucu – kopā ar Jāni Garjānu, Kultūras ministrijas muzeju daļas vadītāju. Viņš teica – Margriet, jūs esat traka! Labāk pērciet māju, kas ir normāla, labā stāvoklī, ne jau šeit – nekurienes vidū, tādā stāvoklī. Bet es domāju, ka būtu vērts glābt šo vietu.
1994. gadā angļu valodā nebija nevienas pieklājīgas grāmatas par Purvīti. Tikai viena ļoti vienkārša, ne īpaši labas drukas grāmata. Pirmoreiz atklāju Purvīti, kad Rīga svinēja 800 gadu jubileju – 2001. gadā, kad tika izdota skaista grāmata par jūsu glezniecības vecmeistaru. Joprojām gribu par viņu veikt nopietnākus pētījumus.
– Kāda ir atšķirība starp Nīderlandes un Latvijas valsts muzeju vadītāju attieksmi pret mazajiem, tai skaitā privātajiem muzejiem?
– Nīderlandē, strādājot par konsultanti, man maksāja pašvaldība, un es biju muzeju federācijas direktore – pārzināju ap 120 muzeju, to vidū bija gan valsts, gan pilsētu, gan vietēja mēroga muzeji. Vietējie muzeji lielākoties ir privāti. Jā, līdzīgi ir arī Somijā! Redzēju, ka tieši mazie muzeji visvairāk ieliek sirdi visā, ko dara, pētot savu ciematu vēsturi, vācot materiālus. Lielie muzeji mēdza uzskatīt, ka mazie ir tikai amatieri. Mans darbs bija viņus padarīt profesionālus. Uzskatīju un jo-projām uzskatu, ka darbs, ko viņi dara savā mazajā sabiedrībā, ir milzīgi svarīgs. Viņi ietekmē tuvumā esošo brīvprātīgo cilvēku intereses un darbību, savas ģimenes un tuvākos cilvēkus, atstāj iespaidu uz vietējo politiku, nodrošina vēstures pārmantojamību. Lielākie muzeji savukārt ir mazliet aroganti – mēs vienmēr tā esam darījuši, un mēs darām pareizi!
Uzskatu, ka mazie muzeji dara milzīgu darbu kultūras labā.
– Latvijā tiem muzejiem, kas nav akreditējušies, nekāds valsts atbalsts nepienākas. Bet ir daudz zemnieku saimniecību, arī lauku uzņēmēju, kas ieguldījuši savu naudu, bet vairs nespēj noalgot darbinieku, kas veidotu katalogus un apkopotu visu dokumentāciju. Turklāt jābūt pastāvīgam darbiniekam, kas sagaida apmeklētājus, jābūt muzeja signalizācijai. Tas tiek prasīts jau akreditācijas procesā, lai vispār varētu akreditēt…
– Ja esat bagāta valsts, tad varat pieprasīt tādas lietas. Bet, tā kā ne mēs, ne jūs tādi neesam, manuprāt, jābūt priecīgiem, ka lietas vispār notiek. Katra situācija būtu jāskata atsevišķi. Piemēram, Anglijā ir laba sistēma – tiek veidoti sava veida apmeklētāju centri, tas nav gluži muzejs vārda pilnā nozīmē, bet tā ir vieta, kur var apskatīt interesantas lietas.
Domājot, piemēram, par šo māju – pirms vairākiem gadiem man nozaga 13 studentu gleznas. Jā, man nebija signalizācijas, bet ja būtu? Tuvākais ciemats ir 14 km attālumā! Zaglis taču sen būs gabalā! Ziemā šeit ir mīnus 35 grādi. Es nevaru nodrošināt visu gadu vienmērīgu temperatūru. Un tomēr – šī vieta darbojas, ir aktīva, cilvēki brauc šurp no visas Latvijas. Ja es darītu visu, kas tiek prasīts likumos, šī vieta sen būtu zudusi un nekas nenotiktu.
– Vai, jūsuprāt, akreditācijas mērķim patiesībā nevajadzētu būt sava veida uzticības “zīmoga” piešķiršanai?
– Tas var būt mērķis. Valstīm ir dažāda pieeja. ASV katram muzejam jāpierāda sava vērtība. Publiskais finansējums aiziet vai nu ceļiem, vai slimnīcām, vai muzejiem, un tev jāpierāda, ka esi šī finansējuma vērts. Savukārt Nīderlandē to nevar ieviest – jo mēs mīlam inspekcijas, pārbaudes, revīzijas utt. Nav jēgas dzīvot pēc noteikumiem, ir jēga panākt, lai notiek darbs. Es domāju, ka līdzīgā veidā var darīt arī citi – vērtīgākās lietas nodot muzejiem glabāšanā. Ir dažādi domāšanas veidi un pieejas. Piemēram, reiz tikos ar norvēģu muzeja vadītāju, kurš visas vēsturiskās vērtības atdeva atpakaļ cilvēkiem, kam tās piederējušas. Viņš teica – šie cilvēki lietas ir glabājuši simtiem gadu, kāpēc lai es būtu tik iedomīgs un domātu, ka ar saviem pāris darbiniekiem varu to izdarīt labāk?! Muzeja darbinieki ik pa laikam pārbauda, vai vērtības atbilstoši uzglabā, un viņam ir vienošanās – ja šie priekšmeti nepieciešami izstādēm, viņš tos uz laiku deponē.
Kad par šo pieredzi stāstīju kolēģiem Nīderlandē – viņi bija šokēti. Gandrīz vai zaimošana! Kā?! Atdot lietas cilvēkiem?! Bet redz – tas strādā.
Ko vēl var darīt? Var izveidot centrālu “depozitāriju”, kuru nodrošina valsts vai pašvaldība, bet kurā katrs mazais muzejs par savu priekšmetu uzglabāšanu iemaksā nelielu summu. Tas prasītu tikai dažus darbiniekus. Un mazie muzeji savukārt var būt nevis pilnīgi muzeji ar visām neskaitāmajām prasībām, bet gan izstāžu vietas, kur pa reizei paskatīties konkrētos krājumus.
– Saprotu, ka valstij nav naudas mazo muzeju atbalstam, bet mēs gribam panākt, lai valsts vismaz šos mazos privātos muzejus publiski atzīst un novērtē.
– Esmu Latvijā satikusi astoņus kultūras ministrus. Žaneta Jaunzeme-Grende bija pirmā, kas kaut ko praktiski darījusi – kaut vai talkā, kas šeit notika. Privāti, ne kā ministre. Jauns skatījums uz šīm lietām, jauna domāšana nepieciešama jebkurā gadījumā.
Patiesībā šāda vienota Latvijas mazo muzeju projekta izveide – tas būtu daudzmiljonu dolāru projekts, kurā varētu ieguldīt arī ES naudu. To īstenojot, jūs būtu paraugs visai Eiropai.
