Mobilā versija
+10.8°C
Mirdza, Žanete, Žanna
Ceturtdiena, 23. marts, 2017
21. jūnijs, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Hibrīdkaram cienīgas izdarības Eiropas futbola čempionātā Francijā (1)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

No 10. jūnija līdz 10. jūlijam Francijā risināsies 2016. gada Eiropas čempionāts futbolā. Tas notiks vairākās pilsētās, piemēram, Parīzē, Marseļā, Lionā, Sendenī un citās. Pirmo reizi tā vēsturē finālturnīrā piedalīsies 24 komandas.

Eiropas čempionāts futbolā allaž bijis notikums, kas izraisa ne tikai sportisku interesi vien. Bet saistībā ar tagadējo neiziet no prāta, ka “mēs esam karā”, kā pērn pēc teroristu uzbrukumiem uzsvēra Francijas valdība, kura tomēr neatteicās no čempionāta rīkošanas un apņēmās nepieļaut ekscesus. Tas gan nav paveicams valdošajā gaisotnē, kad galēji kreisie radikāļi izmanto protestus pret grozījumiem Darba likumā vardarbības uzkurināšanai kā 14. jūnija manifestācijas laikā, kad terora aktu draudi nebūt nav novērsti un kad labi organizētas futbola huligānu bandas nododas vandalismam un sadursmēm.

Dažādi politikas režisori uzskata šo fonu par īsti piemērotu tieši viņu iecerētajam uzvedumam. Piemēram, arodbiedrību bosi – spiediena izdarīšanai uz valdību. Turpretī valsts galva Fransuā Olands un premjers Manuels Valls cer, ka čempionāta ietekmē protesta gars noplaks, ka ekonomika būs ieguvēja un, protams, ka Francijas izlases sniegums uzlabos pilsoņu noskaņojumu gadu pirms prezidenta un parlamenta vēlēšanām. Vārdu sakot, parastie apsvērumi. Turklāt Parīze pretendē uzņemt 2024. gada olimpiskās spēles. Publiskajā telpā diskusijas ieguva politisku nokrāsu jau izlases komplektēšanas stadijā, kad tiesu darbos iejauktais Karims Benzemā paziņoja – viņš un Hatems ben Arfa neesot paņemti valstsvienībā tāpēc, ka galvenais treneris piekāpies “vienas rasistiskās Francijas daļas spiedienam”, un saistīja šo “piekāpšanos” ar Nacionālās frontes ietekmes pieaugumu. Apvainojums ir acīmredzami muļķīgs, taču raksturo diezgan daudzām zvaigznēm piemītošo aroganci un nereti apkārtējās realitātes sajūtas zudumu. Zviedrijas spīdeklis Zlatans Ibrahimovičs, kurš nesen atvadījās no Parīzes “Saint–Germain” komandas, skarbi ironiskas atsauksmes izraisījušā intervijā “Le Monde” klāstīja: “Es varu padarīt Olandu populāru, ja es to gribu,” vienīgi Francijas prezidentam “nav paveicies mani sastapt”. Zlatans būtībā nepazīst valsti, ko bija ieradies aplaimot, pateicoties Kataras investīciju fondam, kurš uztur Parīzes klubu un maksāja viņam pārdesmit miljonus eiro gadā, bet galu galā “tas ir tirgus, kas nosaka cenu”. Un ne velti Ibrahimovičs Eiropas čempionāta priekšvakarā laida tirgū savu sporta apģērbu zīmolu “A–Z”. Taču PSG skaitās tikai desmitais vērtīgākais Eiropas klubs, un čempionātā netrūkst citu impozantu personu.

Vienlaikus izvērsto sociālo cīņu dalībnieki būtībā arī aizstāv savu “cenu”, bet viņu konkurētspēja nepārtraukti samazinās globālā tirgus apstākļos. Savukārt viss, kas spēj piesaistīt publiku, piesaista arī arvien lielāku naudu. Krāšņas izrādes, kuru galvenais saturs ir tieši konkurence un spriedzes uzturēšana, labi iederas moderno tehnoloģiju un jaunajā virtuālajā pasaulē.

Tāpēc dažā labā lielvalstī augstākās amatpersonas pauž neapmierinātību, ja, piemēram, Eirovīzijas dziesmu izpildītāju konkursā nav plūkti cerētie lauri, kas tiek iztēlots par Rietumu sazvērestību. Tāpat kā atmaskojumi par vadošo sporta funkcionāru uzpirkšanu vai masveidā piekoptu dopinga lietošanu. Diktatoriski režīmi vienmēr apgalvojuši, ka panākumi sportā “pierāda” attiecīgās politiskās sistēmas vai nācijas pārākumu, un šajā ziņā maz kas ir mainījies. Kapitālistiskās pasaules atvērtība un ideoloģisko vērtību pārbīdes pat dod jaunas iespējas. Režīma iemiesotās sistēmas aizstāvju jeb “zaļo cilvēciņu” lomā var uzstāties pat futbola “līdzjutēji”, kas Marseļā izcēlās ar hibrīdkaram cienīgām izdarībām.

Šie masu skatos iesaistītie drīz pazudīs, dekorācijas tiks nomainītas ar citām – olimpiskām, un mēs dzirdēsim slaveno Kubertēna frāzi, ka sports ir miers. Bet tas ir arī sabiedrības problēmu atspoguļotājs. Tajā vērts uzmanīgi ieskatīties.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. šmic atkal melš niekus, – par pāris šekeļiem šis vīrels nolieksies itin zemu un attaisīs ikvienus vaigus,..

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Noslēpumainā abpusējā vienošanās

No vakardienas Mārtiņš Krieviņš vairs nepilda Valsts kancelejas direktora pienākumus. Ministru prezidents Māris Kučinskis teicis, ka Krieviņš amatu pametīšot “pēc abpusējās vienošanās”. Vairāk par šo jautājumu abas puses esot vienojušās neko nekomentēt. Šī noslēpumainība un amata pamešanas steiga raisījusi neizpratni sabiedrībā. Neoficiāli izskan, ka premjeram ar Krieviņu domstarpības jau bijušas kādu laiku. Pēdējā laikā tās varētu būt saistītas gan ar Valsts kancelejas izstrādātajiem grozījumiem KNAB izdienas pensiju likumā, kas neguva Saeimas atbalstu, gan arī citiem jautājumiem, piemēram, KNAB priekšnieka konkursu.

Vai atbalstāt eitanāzijas legalizēšanu Latvijā?
Atis Klimovičs: Ne viss tika pateikts 16. martā (77)Pietrūka Latvijas valdības oficiāla paziņojuma par Otrā pasaules kara izraisītājiem.
Māris Antonevičs: Šāviens garām, Mežvieta kungs! (42)Ja represīvas iestādes vadītājs pārmet sabiedrībai un medijiem aizraušanos ar kritiku, tas ir skandalozi
Draugiem Facebook Twitter Google+