Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Produktivitātei nepietiek naudas un gudrības

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Lai arī Latvijas tautsaimniecība strauji atlabst, neviltoto prieku par izaugsmes rādītājiem piezemē aizvien tās efektivitātes samērā zemais rādījums – Latvijā ir trešais zemākais produktivitātes līmenis Eiropas Savienībā (ES). Tiesa gan, produktivitāte pēdējo gadu laikā neatlaidīgi aug, un eksperti uzskata, ka tā tas būs arī turpmāk, tomēr, lai izdarītu būtisku kvalitatīvu lēcienu ekonomiskajā attīstībā, akūti nepietiek gan investīciju gudrāku preču un pakalpojumu ražošanā, gan atbilstoša darbaspēka.

 

 

“Swedbank” ekonomists Mārtiņš Kazāks Latvijas ekonomiku ar citām Eiropā tēlaini salīdzina ar automašīnām: “Mēs varam no sava zaporožeca izspiest visu, bet audi tāpat neapdzīsim. Būtu nepieciešams darīt visu, lai varam pārsēsties vismaz uz folksvāgenu.” Ekonomists uzsver: Latvijas tautsaimniecībai būtu jāsāk ražot gudrākas lietas – vai tie būtu pakalpojumi vai preces, par ko pasaules tirgū ir gatavi maksāt vairāk. Tikai tādā veidā ekonomika var nostāties uz ilgtspējīgas izaugsmes pamata, kļūt stabilāka, tad augs tās produktivitāte un iedzīvotāju labklājības līmenis.

Ražojam 
nepareizas preces

Latvijas Bankas (LB) ekonomists Oļegs Krasnopjorovs norāda, ka Latvijas tautsaimniecības struktūrā dominē nozares un apakšnozares ar zemu darba ražīgumu. “Pat ja Latvijā šuj zeķes tikpat produktīvi kā Vācijā, tā iemesla dēļ, ka zeķu ražošanai šeit ir samērā liels īpatsvars nodarbinātībā, bet Vācijā ražo automobiļus, Vācijas darba ražīguma vidējo līmeni ar šādu ražošanas struktūru nesasniegsim,” viņš paskaidro.

Tieši “trekno gadu” kulminācijā – 2007. – 2008. gada sākumā – apstrādes rūpniecības īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā bija samazinājies līdz 10,8% (dati par 2008. gadu), būvniecības apmērs sasniedza 10,1%. Savukārt tirdzniecība IKP vislielāko īpatsvaru sasniedza 2006. gadā, kad tas bija jau 21,2%. Patlaban tautsaimniecības struktūra ir kļuvusi nedaudz sabalansētāka. Proti, apstrādes rūpniecības īpatsvars pērn jau sasniedza 14,1%, nedaudz ir palielinājies arī lauksaimniecības un mežsaimniecības apmērs – no 3% 2008. gadā līdz 4,5% 2011. gadā. Savukārt tirdzniecības īpatsvars samazinājies līdz 16,9%, valsts pārvaldes – no 8,4% 2009. gadā līdz 6,9% pērn.

 

Lai arī pieaug rūpniecības apmēri, ar to vien nepietiek – būtu svarīgi, lai tās preces, kas Latvijā tiek saražotas, būtu sarežģītākas un dārgākas. Ekonomiste Raita Karnīte uzsver, ka patlaban no Latvijas eksportē galvenokārt starpproduktus, proti, Latvija sagatavo detaļas citu valstu ražotnēm, ko tās izmanto gala produktu ražošanā. Starpproduktu cena nekad nebūs tik augsta kā gala precei.

 

Arī Latvijas vēstnieks Vācijā Ilgvars Kļava, raksturojot Vācijā pārdodamās Latvijas preces, ziņu aģentūrai BNS norādīja: “Pirmajā vietā eksportā viennozīmīgi ir koks un visdažādākie tā izstrādājumi. Tas ir, ieskaitot arī finiera produkciju un galdnieku darinājumus. Nākamajā vietā ir metāli un to izstrādājumi. Tad ir transporta līdzekļi, ķīmiskās nozares ražojumi. Diemžēl, uzmetot aci šai statistikai, nerodas iespaids, ka mēs būtu augsti attīstīta industriāla valsts. Galvenā problēma ir tajā, ka eksporta precēm pārsvarā trūkst augstas pievienotās vērtības. Tomēr tā ir mūsu iekšējā problēma.

Pirmais, kas jārisina, – jāražo tāda produkcija, kas būtu pieprasīta un varētu izkarot vietu zem saules Vācijā un citos tirgos.”

Trūkst naudas gudrākām lietām

Latvijā trūkst kapitāla, proti, naudas, ko ieguldīt modernu preču un pakalpojumu sniedzēju attīstībā. “Investīciju bums iepriekšējos gados tikai daļēji mazināja fiziskā kapitāla līmeņa plaisu starp Latviju un Rietumeiropu. Turklāt ievērojamā investīciju daļa toreiz koncentrējās nevis ražojošā sfērā, tādējādi nākotnē ceļot tautsaimniecības izaugsmes potenciālu, bet gan būvniecībā un nekustamajā īpašumā,” uzsver O. Kras­nopjorovs. Līdzīgu viedokli pauž arī “DnB” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš: “Treknajos gados bija daudz aplamu stimulu – nebija mudinājuma ieguldīt lietās, kas ir ilgstošas. Tas ir nodarījis mūsu ekonomikai paliekošu kaitējumu.”

 

Latvieši lielu daļu no sava nacionālā kapitāla ir zaudējuši lielās krīzes laikā, tagad daudziem uz kakla ir treknajos gados ņemtie kredīti un, atsākot pelnīt, pirmkārt, ir jādomā, kā segt savas saistības, un tikai pēc tam varēs pievērsties jaunu biznesa virzienu attīstībai. Turklāt Latvijā ļoti maz naudas iegulda tieši inovatīvu produktu ražošanas attīstīšanā, tostarp zinātnes pētījumos (R&D). 2010. gadā Latvijā šiem mērķiem tika atvēlēti vien 0,6% no IKP, kamēr augstas produktivitātes valstis, piemēram, Somija, Zviedrija, Vācija, Dānija, šiem mērķiem atvēl tuvu 3% vai pat vairāk.

 

“Ieguldījumi pētniecībā tomēr ir galvenokārt lielu uzņēmumu priekšrocība, jo maziem uzņēmumiem, kādi Latvijā ir vairākums, tas ir pārāk dārgi. Latvijā ražošana ir pārāk sadrumstalota un arī tas traucē sasniegt aug­stāku produktivitātes līmeni,” uzskata R. Karnīte. Taču, ja valsts nekādi nestimulēs un pati neveicinās šādu investīciju palielināšanos, cerēt, ka būs iespējams Latvijas ekonomikā izdarīt kvalitatīvu lēcienu, arī nenākas.

Savukārt otrs finanšu avots – ārvalstu investīcijas, kas var Latvijai dod finansiālu veldzi un stimulēt kvalitatīvāku attīstību, arī nebūt nesteidz attīstīt augstas pievienotās vērtības preču ražošanu. Pēdējo triju gadu laikā kopējais tiešo ārlietu investīciju apmērs ir audzis par 676 miljoniem, sasniedzot 6,567 miljardus latu, bet ražošanā šajā laikā uzkrāto investīciju apmērs ir pieaudzis tikai par 136 miljoniem latu, sasniedzot šī gada sākumā 792 miljonus. Tikmēr investīcijas tirdzniecībā izaugušas par 115 miljoniem, sasniedzot 836 miljonus, savukārt ārvalstu investoru ieguldījumi nekustamajā īpašumā palielinājušies par 305 miljoniem, pārsniedzot jau vienu miljardu latu.

“Ekonomisko politiku un tās stimulus tomēr nosaka politiķi. Piemēram, ar nodokļu politiku uzņēmēji tiek stimulēti ieguldīt nopelnīto atpakaļ ražošanā, nevis visu peļņu no uzņēmuma izņemt dividendēs,” piebilst M. Kazāks. Turklāt valsts var arī noteikt dažādus stimulus, lai veicinātu valstī to investīciju pieplūdi, kas rada gudrākus un dārgākus produktus.

 

Problēmas – darbaspēks

Lai radītu gudrākas lietas, ir vajadzīgi arī gudrāki šo lietu radītāji – augstas kvalifikācijas darbaspēks. Diemžēl Latvija vairs nevar lepoties ar gudru darbaspēku.

“Lai gan kvantitatīvie rādītāji – studentu skaits uz tūkstoti iedzīvotāju vai vidējais studiju ilgums – pat pārsniedz ES vidējos, kvalitātes uzlabošanai netrūkst darāmā. Vidusskolēnu zināšanas ir diezgan vājas, pat ņemot vērā pašreizējo finansējumu. Zemajam iedzīvotāju blīvumam šeit nav ievērojamas lomas – Igaunija un Somija ar daudz mazāku iedzīvotāju blīvumu skolēnu mācību sasniegumu ziņā atrodas Eiropas priekšgalā,” uzsver O. Krasnopjorovs.

Turklāt pašreizējais zemais atalgojuma līmenis Latvijā veicina kvalificētu speciālistu aizplūšanu uz citām valstīm, kur par līdzīgu darbu var saņemt daudz augstāku algu. Neilgi pēc Latvijas iestājas ES uz ārvalstīm pārcēlās zemas kvalifikācijas speciālisti, bet patlaban Latvija aizvien akūtāk sāk just arī kvalificēta darbaspēka trūkumu.

Viedoklis

Kas jādara, lai darba ražīgums Latvijā ātrāk pietuvotos ES vidējam līmenim?

*  Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs: “Pirmkārt, ar stabilu un uzticamu makroekonomisko politiku vairojama investoru uzticība, tādējādi sekmējot investīcijas – fiziskā kapitāla uzkrāšanu. Ir arī svarīga mērķ­tiecīga ES fondu novirze tādiem projektiem, kas tiešām uzlabos tautsaimniecības potenciālu. Proti, svarīgi ne tikai palielināt ceļu kilometru skaitu uz kvadrātkilometru, bet noteikt tos ceļu virzienus, ko vairāk izmantos.

Otrkārt, svarīgi darīt visu iespējamo, lai uzlabotu izglītības efektivitāti.

Treškārt, ir jāražo produkti ar augstu pievienoto vērtību, bet tikai tādi, kas atbilst Latvijas relatīvajai priekšrocībai. Ja būvētu lidmašīnas tikai tāpēc, ka tā ir augstas pievienotās vērtības prece, var nekas nesanākt – efektīvi šūt zeķes, visticamāk, būs labāk nekā neefektīvi ražot lidmašīnas.

Ceturtkārt, katram jāapzinās, ka, paceļot savu kompetences latiņu augstāk, tas arī dod kaut vai pilienu ieguldījuma kopējam Latvijas komandas sniegumam. Ja darbinieki tikai izliekas, ka strādā, un arī darba devēji izliekas, ka maksā algu, iepriekš minēto punktu īstenošana diez vai izdosies.”

* “Swedbank” ekonomists Mārtiņš Kazāks:

“Ir jāsaprot, ka ārzemju investori Latvijā ar labdarību nenodarbosies, bet pašiem mums trūkst naudas. Bet tik un tā viss ir mūsu pašu rokās – svarīgi noteikt politiku, veidot tādu uzņēmējdarbības vidi, lai šeit attīstītos tās ražotnes un pakalpojumi, kas rada gudrākus un dārgākus produktus. Turklāt svarīgi ne tikai ražot lietas un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, bet arī uzlabot to pārdošanas prasmes.

Ļoti svarīga loma ir izglītībai. Ir jāsaprot, tu vari būt vislabākais malkas cirtējs pasaulē, bet tik un tā saņemsi mazāk par viduvēju ārstu, jo viņš spēj pat ar savu viduvējību darīt sarežģītākas un tāpēc arī vērtīgākas lietas.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+