Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: “Profesionāļi” un “amatieri” 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Saeimas deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanu, kas sākās šonedēļ, tradicionāli pavada to “ķidāšana”, savukārt šīs darbības tradicionāla sastāvdaļa ir vīpsnāšana par to vai citu kandidātu profesionālo piemērotību darbam parlamentā. “Tad jau es arī varētu…”, “ko viņš(a) reāli saprot no tādām lietām…” utt. Ja padomājam, jautājums nemaz nav tik triviāls. Tātad ko mēs sagaidām no mūsu priekšstāvjiem un kādas kompetences tam nepieciešamas?

Sāksim ar vienkāršāko – lai ko mēs katrs par Saeimu domājam, vairākums atzīst, ka tās lēmumi ietekmē gandrīz visus. Attiecīgi būtu svarīgi, lai ievēlētais cilvēks vispirms jau ir tāds, kuram var uzticēties, uz kuru var paļauties. Tā ir? Ir. Bet tā ir rakstura īpašība, nevis profesionālā iezīme. No šī viedokļa neredzu problēmu balsot par, atvainojos par tik personisku piemēru, vīru, kurš man parasti labo velosipēdu, jo viņš nekad nav mēģinājis uzpūst cenu vai pierunāt uz nevajadzīgu remontu. Un no šī viedokļa godprātīgs cilvēks Saeimā var, manuprāt, reti kāpt tribīnē, ja vien viņš ir tas, kurš noteiktās situācijās saka: “Nē, šitā darīt nedrīkst.”

Nu, labi, tomēr ir taču nepieciešamas kaut kādas zināšanas, lai strādātu parlamentā. Jā, bet padomāsim, kādas? Būtu vēlams, lai cilvēks, piemēram, saprot, ka “nauda kokos neaug”. Tā ir? Ir. Savukārt tad es neredzu iemeslu, kādēļ gan šādas zināšanas nebūtu cilvēkam, kurš līdz šim nekad nav politikā strādājis. Kas tad vēl? Būtu vēlams, lai cilvēks apzinās, ka normatīvais regulējums ir diezgan ķēpīga būšana, piemēram, ka likumi nedrīkst būt savstarpēji pretrunīgi. Tātad būtu vēlams, lai šis cilvēks apzinās savu zināšanu pilnīgi objektīvās robežas un ir gatavs uzklausīt zinošākus. Vai šī īpašība paģēr kādas specifiskas profesionālas prasmes? Manuprāt, nē. Ja cilvēks kaut ko nezina, viņš var iemācīties – ja ir šāda vēlēšanās. Un atkal – no šī viedokļa neredzu principiālas atšķirības starp juristu, kurš apgūst kaut ko jaunu tiesu praksē, un, teiksim, noliktavas pārzini, kurš apgūst jaunu uzskaites programmu. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka.

Tā ir atbilde arī uz paredzamo iebildumu, kas saistīts ar zināmu pieredzi iepriekšējās Saeimās. “Ievēlējām visādus sportistus un mūziķus, kuri tur vienkārši sēž…” Jā, ir ļaudis, kuri Jēkaba ielas namos “atsēž”, bet tam nav nekāda sakara ar viņu iepriekšējo profesiju. Lai kādos līkločos būtu aizklīduši Imanta Kalniņa priekšstati par ģeopolitiku, tad, kad komponists bija deputāts, daudzi atzīmēja to, cik labi viņš apguvis valsts budžeta jautājumus. Savukārt “profesionālis” (t. i., Saeimā atrodas jau gadiem, attiecīgi varētu pieņemt, ka ir ieguvis nepieciešamās zināšanas) patiešām “atsēž”. Banāli, bet katrs gadījums ir atšķirīgs. Piemēram, patiešām ir gadījumi, kad deputāts kaut kādu iemeslu dēļ nav nokļuvis viņu vairāk interesējošā komisijā, sagumst un rezultātā vairāku gadu garumā veģetē. Bet, atkārtošos, tam nav saistības ar šī cilvēka profesiju. Izteikums “katram tomēr vajadzētu darīt to, kas viņam vislabāk padodas”, ir pareizs tikai daļēji, jo, pirmkārt, tas faktiski anulē iespēju, ka cilvēks var apgūt kaut ko jaunu, un, otrkārt, vēlme darboties kopienas labā (ja tā ir patiesa!) ir svarīgāka par sākotnējo iemaņu līmeni – pretējā gadījumā mums jākritizē arī cilvēki, kuri steidz palīgā, negaidot profesionālus ugunsdzēsējus, mediķus utt.

Šī čalošana par to, kam ir un kam nav vieta Saeimā, saturiski ir radniecīga senajām debatēm par to, kam vispār dodamas balsstiesības, jo, raugi, cilvēki balso, saudzīgi izsakoties, nereti savdabīgi. Balsstiesības esot dodamas tiem, kuriem ir pietiekamas zināšanas par to, kā vispār valsts funkcionē. Brīnišķīgi, bet kurš būs tas, kurš noteiks šādu zināšanu apmēru un saturu? Turklāt neskaitāmi ir gadījumi vēsturē un šodien, kad “profesionāļi” rīkojas tikpat aplami kā “amatieri”. Tāpat kritērijs nav kandidāta vecums, un no šī viedokļa es piesardzīgi izturos pret tēzi, ka “jaunie” garantē izmaiņas, savukārt “vecūkšņi” nozīmē stagnāciju. Kandidātu saraksti rezumējot ir analīzes vērti, bet iztiksim bez pārsteidzīgiem vispārinājumiem.

LA.lv