Bezdarbniekos reģistrējušies 63 tūkstoši. Iespējas atrast darbu? 27
Publiskajā telpā beidzamajā laikā parādās apgalvojumi, ka tā dēvētā “simtlatnieku programma” tiek turpināta, kā arī kopumā tiek apšaubīta tās nepieciešamība jau sākotnēji. Bez tās arī emigrācija, iespējams, būtu bijusi augstāka, uzskata Labklājības ministrijā (LM).
Kāda ir situācija un kādi ir tuvākie izaicinājumi darba tirgū Latvijā, viedokli sagatavojusi LM Darba tirgus politikas departamenta direktora vietniece, ES Nodarbinātības komitejas vadītāja Ilze Zvīdriņa.
Bezdarbs mazinās un tuvinās sešiem procentiem
Savu vērtējumu par ekonomisko izaugsmi un darba tirgus situāciju regulāri sniedz kā pašmāju eksperti, tā arī dažādas starptautiskas institūcijas. Eiropas Centrālā banka savā jaunākajā ziņojumā norāda, ka bezdarba līmenis pērnā gada rudenī Eirozonā ir bijis zemākais kopš 2009. gada janvāra (8,8 procenti).
Arī Latvijā situācija darba tirgū beidzamajos gados ir uzlabojusies. Būtiski samazinājies ir Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) reģistrētais bezdarbs – no 14,5 procentiem 2011. gada sākumā līdz 6,8 procentiem 2017. gada nogalē. Šī gada pirmajā darba dienā NVA bija reģistrētas 63 tūkstoši bez darba esošas personas. Starp šiem cilvēkiem daļa ir tādu, kas aktīvi meklē darbu, un atgriezīsies darba tirgū, bet ir daļa arī ilgstošo bezdarbnieku, kuriem atgriešanās darba tirgū pēc ilgākas izkrišanas no tā, ir un būs grūtāka. 2016. gadā no reģistrēto bezdarbnieku vidus darba tirgū atgriezās 72 tūkstoši cilvēku, 2017. gada 11 mēnešos šis skaits sasniedza 62 tūkstošus. Šogad reģistrētā bezdarba līmenis varētu nokrist līdz sešiem procentiem vai pat nedaudz zemāk.
Par to, ka situācija darba tirgū uzlabojas, liecina arī fakts, ka ir samazinājies arī to darba meklētāju skaits, kas zaudējuši cerību atrast darbu un tādu, kas strādā nepilna laika darbu, kaut vēlētos strādāt vairāk. Ir vērojams arī reģistrēto vakanču skaita pieaugums, kas ir dubultojies beidzamā gada laikā. Vēl viena būtiska darba tirgus iezīme ir reģionālās atšķirības. 2013. gadā tika ieviesta reģionālās mobilitātes atbalsta programma, kuras ietvaros ik gadu atbalstu saņem no 200 līdz 300 personas. Programma intensīvāk tiek izmantota Latgales reģionā. Ir plānots šo programmu paplašināt.
Taču svarīgi atcerēties par demogrāfisko tendenču ietekmi, jo valstī samazinās ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits un vienlaikus arī kopējam nodarbināto skaitam ir tendence mazināties. Tas var “dzīt” uz augšu darba algas, bet tas savukārt var radīt konkurētspējas grūtības uzņēmumiem un līdz ar to bezdarba risku. Tiesa, tam ir arī cita ietekme – piemēram, darba apstākļu uzlabošana un straujāka uzņēmumu modernizācija. Tādēļ šo situāciju nepieciešams vērtēt vispusīgi.
Par tā saucamo “Simtlatnieku programmu”
Publiskajā telpā beidzamajā laikā parādās apgalvojumi, ka tā dēvētā “simtlatnieku programma” tiek turpināta, kā arī kopumā tiek apšaubīta tās nepieciešamība jau sākotnēji. “Simtlatnieku programma” krīzes laikā bija būtisks sociālais atbalsts, bez kura daudziem Latvijas iedzīvotājiem un ģimenēm būtu bijušas nopietnas grūtības segt pat savas pamatvajadzības. Bez tās arī emigrācija, iespējams, būtu bijusi augstāka.
Taču programma apzināti tika veidota tā, lai to pārtrauktu tiklīdz ekonomiskā situācija uzlabotos. Tā arī tika pārtraukta 2012. gadā. Taču 2013. gadā tika turpināta krīzes laikā pārtrauktā algoto pagaidu sabiedrisko darbu programma, kurā iesaistīties var tikai personas, kuras NVA ir reģistrējušās vismaz pusgadu vai arī nav bijušas reģistrējušās iepriekš NVA, bet vismaz gadu nav strādājušas. Šis pasākums ir galvenokārt paredzēts reģioniem ar sarežģītāku darba tirgus situāciju, un tā primārais mērķis – darba iemaņu uzturēšana cilvēkiem, kas saskaras ar būtiskām grūtībām atrast darbu. Būtībā tas var kalpot kā pirmais solis uz normālo darba tirgu. Tādēļ vajadzības gadījumā to pavada arī citi pakalpojumi, t.sk. atkarības ārstēšanas programmās un mācību pasākumi, kā arī aktīva darba meklēšana.
Mācības darba meklētājiem
2011. gadā tika reformēta mācību sistēma, uzsvaru liekot uz darba tirgus pieprasījumu. Mācību jomu noteikšanā piedalās gan sociālie partneri (darba devēji un arodbiedrības), gan nozaru speciālisti. Šobrīd divas trešdaļas no profesionālās izglītības programmām, kas tiek piedāvātas bez darba esošajiem, ir saistītas ar apstrādes rūpniecības jomu, bet mācību programmu saraksti regulāri tiek pārskatīti un aktualizēti. Piedāvājums ietver arī tādu formu kā praktiskās mācības pie paša darba devēja un mācības pēc darba devēja pieprasījuma. Papildus ieviestas dažādas datorizētas programmas, šādi dodot iespēju salīdzināt mācību iestāžu sniegumu (lai veicinātu taisnīgu konkurenci) un apskatīt darba tirgus prognozes. Pastāv arī iespēja mācības pabeigt pēc darba uzsākšanas. 2018. gada laikā plānots padarīt stingrākus kvalitātes nosacījumus izglītības iestādēm, lai panāktu labākus darbiekārtošanās rādītājus. Nākotnē paredzēts piemērot principu “samaksa par rezultātu”, mācību iestādei par pakalpojumu noteiktu daļu samaksājot tikai pēc veiksmīgas iekārtošanās darbā.
Taču svarīgi ir ne tikai piedāvāt vajadzīgus pakalpojumus un tos pilnveidot, bet arī regulāri vērtēt īstenoto nodarbinātības politikas pasākumu ietekmi un efektivitāti. 2013. gadā tika veikts pirmais vērienīgais ietekmes novērtējums (piesaistot Pasaules Bankas un OECD ekspertus) mācību programmām, vērtējot, kā tās ietekmē personu algas un nodarbinātības situāciju, salīdzinot tos, kas piedalās mācībās un tos, kas nepiedalījās mācību pasākumos. Tika konstatēta pozitīva ietekme, tādējādi apliecinot, ka mācības un jaunas profesijas ieguve vai pilnveidošanās esošajā profesijā, kā arī papildus darba tirgū nepieciešamo prasmju apguve, sniedz labākas iespējas tālākam ceļam darba tirgū. Pašreiz Labklājības ministrija kopā ar OECD ekspertiem strādā pie nākamā šāda izvērtējuma, pievēršoties gan mācībām, gan citām programmām. Tas ir ļoti būtiski, ņemot vērā arī ievērojamu Eiropas Sociālā fonda projektu ieguldījumu un nepieciešamību regulāri tos vērtēt. Izvērtējumā gūtās atziņas tiks izmantotas tālākai pasākumu pilnveidei.
Tuvākā laika izaicinājumi
Bez šaubām būtiskākais darba tirgus izaicinājums ir demogrāfiskā situācija, kas ietver gan jautājumus, kas skar migrāciju, gan to, ka darba tirgus vidējais dalībnieks ir gados vecāks cilvēks.
Latvijā personām, kas nav Eiropas Savienības pilsoņi, tiek piemērots “darba tirgus tests”, kas sastāv no divām daļām – algas nosacījuma (vispārējais nosacījums ar atsevišķiem izņēmumiem pašreiz ir vidējā alga tautsaimniecībā) un vakances reģistrēšanas, lai pārliecinātos, vai tiešām vietējais darbaspēks nevēlas tādu vakanci aizpildīt. Imigrācijas lēmumiem var būt ilgtermiņa ietekme ne tikai uz tautsaimniecības attīstību, bet arī tās produktivitāti kopumā. Tādēļ te nepieciešams ļoti rūpīgi vērtēt, kāda kvalifikācijas un prasmju imigrācija ir nepieciešama, bet kāda var radīt negatīvu ietekmi. Visbiežāk ES valstis izvēlas tādu risinājumu, kas vienlaikus ir gan ir atbalstošs ekonomikas virzībai uz augstāku tehnoloģisko attīstību, bet ņem vērā arī atsevišķu nozaru specifiskas situācijas, piemēram, sezonas darbinieku gadījumā.
Arī darba tirgus dalībnieku vidējā vecuma palielināšanās nozīmēs, ka arvien aktuālāks kļūs jautājums par darba vietu pielāgošanos šīm izmaiņām. Tādēļ jau pašreiz tiek strādāts pie konkrētiem pasākumiem, piemēram, iespējas uzņēmumiem izvērtēt pašreizējo darba vietu atbilstību tādām izmaiņām, ir domāts arī par dažādiem citiem atbalsta pasākumiem. Piemēram, darba vietu pielāgošanu un veselības atbalsta pasākumiem, kurus NVA plāno uzsākt jau šogad.
Pērnā gada rudenī ES valstu vadītāji proklamēja Eiropas Sociālo tiesību pīlāru, kas aicina arvien vairāk pievērsties līdzdalībai darba tirgus veicināšanā. Savādāk sakot, turpmāk mums arvien vairāk vajadzēs koncentrēties uz preventīviem pasākumiem, atbalstu jau nodarbinātajiem, jo īpaši tiem, kas darba tirgū jau ir ilgāku laiku. Tas ietver sevī gan mūžizglītības atbalsta programmas, gan citādus atbalsta pasākumus, tai skaitā nepieciešamību pašiem darba devējiem investēt savu darbinieku prasmēs. Ir beidzamais laiks apzināties, ka līdz ar produktivitātes pieaugumu tautsaimniecībā, automatizāciju un digitalizāciju mainās gan darba tirgū nepieciešamo prasmju kopums, gan pieaug ilgstoša bezdarba risks personām ar zemām prasmēm. Tāpēc ieguldījumi prasmēs, izglītības programmu kvalitātē un to orientācijā uz darba tirgu būs svarīgi un izšķiroši faktori kā bez darba esošo, tā arī jau darba tirgū strādājošo cilvēku konkurētspējas uzturēšanai un vakanču aizpildīšanai.
