Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
26. marts, 2012
Drukāt

Progresīvais ienākuma nodoklis un jaunbagātnieki

26032012_gs_20

Vai 11. Saeima beidzot iedrošināsies lemt par progresīvo ienākuma nodokli, kas ieviests ekonomiski spēcīgākās Eiropas valstīs?
 Saturiski joprojām nepārspētās pirms Otrā pasaules kara izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas 7. sējumā ievietots šķirklis:

“Jaunbagātnieki, neizglītoti ļaudis, kam no nabadzības un trūkuma izdodas iekļūt bagātu pilsoņu aprindās un ar naudu iekarot viņiem līdzīgu ārēju stāvokli sabiedrībā.”

Šis šķirklis ir neapstrīdams apstiprinājums, ka Pirmā pasaules kara un Latvijas valsts tapšanas laikā ne vienam vien tautietim tomēr izdevies tikt jaunbagātniekos, tā lieku reizi apstiprinot, ka laiki mainās, (ne) tikumi ne. Taču toreiz notikušais nav salīdzināms ar Latvijas neatkarības atjaunošanas gados pieredzēto, kad izveidojās gluži neticams jaunbagātnieku slānis. Latvijas KP CK pirmā sekretāra Augusta Vosa dāsnā aldziņa 700 rubļi mēnesī tomēr ir tikai kā izsmiekls salīdzinājumā ar kāda mūziķa 700 000 latu noguldījumu Latvijas Krājbankā. Talantīgais mūziķis nebija vienīgais jaunbagātnieks izputējušajā bankā. Mums kā sēnes pēc ražena lietutiņa saradās miljonāri, pusmiljonāri un simttūkstošnieki, pat lāgā nesaskaitīt legālos naudasmaisus, kur nu vēl nezināmos.

 

Pri(h)vatizācija bija īsta zelta bedre, kurā sakrita simti un tūkstoši ar padomju aldziņām 100 – 200 rubļi mēnesī, lai – ja palaimējās patrāpīties “attiecīgā brīdī attiecīgā amatā” – piekļūtu saldajām “laimām” un grādīgajam “spirķikam” un balzamam un pēc tam ar vieglu roku privātīpašumu pārdotu ārzemniekiem.

 

Tā tapa šodienas jaunbagātnieki, tā sauktā vidusšķira.

Skaitliskā pārsvarā lieli ienākumi ir valsts pārvaldes struktūru vadītājiem, vadošos amatos ieceltiem valsts ierēdņiem, politiskajiem valsts sekretāriem, valsts un pašvaldību uzņēmumu un aģentūru valžu locekļiem. Arī viņi kuplināja vidusšķiru.

Daudzi politiķi, it īpaši Latvijas Zemnieku savienības idejiskie turpinātāji ZZP, allaž par paraugu nosauc Kārli Ulmani, bet necenšas ieviest viņa nodokļu sistēmu: ja ienākumi gadā bija 2100 lati, tad nodoklis 65 lati un 80 santīmi; ja sasniedza 20 000 latu, tad nodoklis 5200.

Mums progresīvā ienākuma nodokļa kā nav, tā nav. Kāpēc? Jaunbagātnieki taču nezāģēs zaru, uz kura paši sēž. Vidusšķira esot valsts stabilitātes pamats! Jā, ja vidusšķiru veido tie, kas tajā iekļuvuši ar darbu un zināšanām. Diemžēl mūsu jaunbagātnieku biezāko slāni veido nekauņas, kas izmantoja apstākļu nejaušo sakritību. Bijušais Rīgas pilsētas Kirova rajona komjaunietis aktīvists V. Kargins pie valūtas maiņas punktiem tika ar bijušā Rīgas pilsētas Kirova rajona komjaunieša aktīvista I. Godmaņa gādību. “Parex” īpašnieku V. Kargina, V. Krasovicka un V. Kargina bijušās sievas noguldītie miljonu desmiti 2007. un 2008. gadā procentos vien ienākumos deva pāri par 10 miljoniem latu! 10. Saeimā grupa deputātu gribēja 2009. gada oktobrī labot likumu, lai viņi vairs nesaņemtu vismaz procentos tādus ienākumus, taču šo priekšlikumu noraidīja.

Kas bija šie noraidītāji? Vispirms jau itin kā kreisā un sociāldemokrātiskā “Saskaņas centra” frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, kam pievienojās Boriss Cilevičs, Valerijs Agešins, Sergejs Mirskis, Vitālijs Orlovs, Sergejs Fjodorovs, Nikolajs Kabanovs, Aleksejs Vidovskis, Mihails Zemļinskis. Nebalsoja, tātad būtībā pret nodokli bija Artūrs Rubiks un Oļegs Deņisovs, tāpat arī ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis un vairākums šis frakcijas deputātu. Kas vēl? Raimonds Pauls! Tas pats Pauls, kas sēdējis visās iepriekšējās Saeimās, bet, kad radās iespēja apliecināt savu nostāju, arī viņš nebalsoja par miljonāru noguldījumu procentu miljonu ieskaitīšanu valsts budžetā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs krekls vienmēr tuvāks. Latvijas Krājbankai bankrotējot, atklājās, ka mūziķim tajā noguldīti 700 000 lati. Apskaities par zaudējumu, viņš publiski Finanšu un kapitāla tirgus komisiju nosauca žargonā par “fuktuku” un pauda sašutumu, ka “bankas krahu pieļāva cilvēki, kuri saņem milzīgas algas – līdz pat 8000 latiem mēnesī”. Raimonds Pauls no zaudētā noguldījuma vismaz atgūs valsts garantētos 10 procentus, tātad 70 000. Mēs neskaitītu jaunbagātnieku kabatās sabirušo, ja viņi ar progresīvo ienākuma nodokli papildinātu valsts budžetu kaut vai publisko bibliotēku grāmatu fondu kuplināšanai. Sirdēstu būtu mazāk arī tad, ja to darītu brīvprātīgi, pirms tajā vai citā bankā noguldītais pagaist kā nebijis.

Atjaunotās neatkarīgās Latvijas likumdevēji un valdības izvairījušās no civilizētā pasaulē izmantotā progresīvā ienākuma nodokļa. Daudzās valstīs Eiropā jūtami samazina lielo ienākumu dāsno straumi – Austrijā ieskaita valsts budžetā pat līdz 50 procentiem, Vācijā 45, Beļģijā 50, Dānijā 51,5, Nīderlandē 52, Somijā 51, ASV atļaujas dažiem paņemt pat 90 procentus.

Progresīvais ienākuma nodoklis ir vienīgais demokrātiskais līdzeklis plaisas samazināšanai starp bagātajiem un dzīves pabērniem. Vai 11. Saeima to iespēs? Šķiet, ka ne.


 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+