Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Projekts ar izsmiekla nokrāsu 16

Lielais pēc neatkarības atgūšanas Latviju pametušo skaits ir nopietna galvas un sirds sāpe gan sabiedrībai, gan valstij. Daļa šo gājputnu paguvusi iekārtot stabilas ligzdas aizrobežā un paredzamā nākotnē atpakaļ netaisās. Tajā pašā laikā pietiekami daudzi pieļauj, ka varētu atgriezties, ja vien… Aiz daudzpunktes seko vesela virkne priekšnoteikumu, kur lietišķību caurvij dzimtenei adresēta kritika un neskaidru pāridarījumu atbalsis. Šīs cilvēciskās emocijas mūsu politiķus parasti visspēcīgāk uzrunā kārtējo vēlēšanu priekšvakarā – notiek tautiešu diasporu aplidojumi, dzimst reemigracijas projekti. Tiesa, neviens līdzšinējais, aizkustinoša satura pastkartīšu sūtīšanu ieskaitot, nav bijis kaut cik auglīgs un varētu domāt, ka negatīvā pieredze politiķiem turpmākos reemigrācijas plānus liks izsvērt nopietnāk un piedomāt, lai tie neaizvainotu cilvēkus, kuri joprojām dzīvo Latvijā.

Diemžēl pašam svaigākajam tautiešu mājupsaukšanas projektam piemīt vairākas nejaukas nokrāsas. Augstprātīgs izsmiekls tostarp. Nav jāpiepūla iztēle, lai 425 699 eiro vērtajā idejā saskatītu nievājošu attieksmi pret ļaudīm, kas glabā uzticību savai valstij un ar nodokļiem pilda tās kasi. Ja viņi šeit “pārziemoja” ekonomisko krīzi, tad nekur jau neliksies, piecietīs arī citas ķibeles, kuru izskaušanai trūkst naudas. Jau tas vien, ka plāna administrēšanai paredzēts gandrīz ceturtdaļmiljons, mudina pievienoties valsts naudas bezjēdzīgu tērēšanu saskatījušajiem. Sava tiesa summas, bez šaubām, pa dažādām gultnēm tecēs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) virzienā. Ministrija ir stabils Nacionālās apvienības lēnis, un šī valdošās koalīcijas politiskā spēka injicētais projekts (autors esot Saeimas deputāts Imants Parādnieks) veiksmīgi risina atalgojuma celšanu vismaz daļai iestādes darbinieku. Tas, kā prognozē plāna kritiķi, būšot vienīgais taustāmais ieguvums. Solītie deviņi tūkstoši eiro pārbraucēju uzņēmējdarbības sākšanas atbalstam – četri projekti katrā reģionā – pirmajā brīdī izklausās vilinoši. Tomēr, aplūkojot tuvplānā, tikai vairo skepsi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka līdz oktobrim, kad ļoti tālredzīgi noteikta reemigrācijas plāna rezultātu apskatīšana, nav iespējams izvērtēt un atlasīt dzīvotspējīgus projektus, par īstenošanu nerunājot.

Bet! – kā mēdza iesaukties viens bijušais premjers – te arī spraucas no maisa īlens vēlēšanu izskatā. Par jauno Saeimu balsosim 6. oktobrī. Šī datuma priekšvakarā reemigrācijas projekta iznākumu vērtēt censtos tikai politisks pašnāvnieks. Bet NA, protams, ir pieredzējis spēlētājs un zina, ka uzvara vēlēšanās automātiski noraksta daudzas neveiksmes. No tādas puses lūkojoties, šis reemigrācijas plāns ir pat ģeniāls un varētu kalpot par uzskates līdzekli tam, kā vēlēšanu priekšvakarā savas partijas tēla spodrināšanai izmantot valsts naudu tik izveicīgi, ka neviens “knābs” nevarēs piekasīties. Opozīcija drīkst klaigāt, ka projektā var saskatīt izpaužamies tā saucamās deputātu kvotas, no kurām pirms budžeta pieņemšanas valdošā koalīcija šķietami atsacījās, un pārmest administratīvā resursa izmantošanu. Drīkst, jā. Bet tikmēr par reemigrācijas plānu nosauktā iespaidīgā summa jau sākusi apkalpot projekta tēvu politiskos mērķus.

LA.lv