Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
17. augusts, 2012
Drukāt

Projekts vieno četru valstu vājdzirdīgos un dzirdīgos jauniešus

zimes_142

Jūlija sākumā no Adanas pilsētas Turcijā atgriezās Latvijas jauniešu grupa, kas nedēļu šajā valstī piedalījās vājdzirdīgiem un nedzirdīgiem jauniešiem domātā projektā.

 

“Kristīne iesprūdusi vannasistabā, ko man tagad darīt?! Viņa taču mani nedzird!” viesnīcas istabiņā skaļi nodomāja Anita, viena no projekta “Hands tell everything” (no angļu valodas: “Rokas izsaka visu”) dalībniecēm. “Centos raustīt durvis, bet tās nevērās vaļā. Pasaucu palīgā rumāņu puišus, bet arī viņi nespēja līdzēt – nelauzīs taču viesnīcas īpašumu. Galu galā nonācām pie racionālāka lēmuma. Uzrakstījām uz lapiņas, kā nejauši aizslēgtās durvis atdarīt, un to paslidinājām zem tām, lai iespundētā Kristīne varētu izlasīt. Par laimi, viss beidzās veiksmīgi.”

Šāda situācija noteikti nebūtu atgadījusies, ja aiz slēgtajām durvīm palikusī meitene varētu dzirdēt. Kristīne ir vājdzirdīga, bet vēl citi dalībnieki – nedzird nemaz. Projekts “Jaunatne darbībā” Turcijā bija īpašs tāpēc, ka apvienoja gan dzirdīgus, gan vājdzirdīgus un nedzirdīgus jauniešus vienotā vidē. Projektā piedalījās ne tikai dalībnieki no Latvijas un Turcijas, bet arī Bulgārijas un Rumānijas, veidojot 30 cilvēku lielu kopienu.

“Katrai valstij ir sava nedzirdīgo zīmju valoda un kultūra. Nav noslēpums – dzirdīgo un nedzirdīgo sabiedrības atšķiras, bet tas nenozīmē, ka tās nevar sadzīvot,” stāsta Serkāns Canaks, viens no projekta idejas autoriem un vadītājiem. Projekta mērķis bija izprast citam citu – gan dzirdēt spējīgajiem, gan nedzirdīgajiem cilvēkiem, lai veidotos dialogs.

Projekta laikā jaunieši mācījās starptautiskās zīmes. Nepratējam tās varētu šķist ļoti sarežģītas, tomēr šai atziņai nepiekrīt Anita, kas ir dzirdīga un šādu saziņas veidu mācījās pirmo reizi mūžā: “Pamatlīmenī zīmju valodu var iemācīties nedēļas laikā. Svarīga ir paša interese un entuziasms – vēlme mācīties. Jau iekāpjot lidmašīnā uz Turciju, satiku citus projekta dalībniekus, kas prata sazināties tikai zīmēs. Lai ar saziņu nebūtu pavisam bēdīgi, jau lidmašīnā sāku apgūt jauno saziņas veidu un gūt izpratni par pašu kultūru.”

Reiz kāda Anitas studiju biedrene bijusi vājdzirdīga, bet pratusi lasīt no lūpām un sazināties zīmju valodā. Viņu tas savaldzinājis tik ļoti, ka pati sākusi pastiprināti interesēties par iespējām iepazīt zīmju valodu tuvāk, līdz pie apvāršņa parādījies projekts Turcijā, kam arī pieteikusies.

“Varēja manīt, ka dalībnieki bez dzirdes traucējumiem izrāda interesi par zīmju valodu,” teic Karīna, kura arī piedalījās projektā un ir vājdzirdīga. Viņai par Turciju atmiņā paliks tikai labākais. “Pirms gada biju līdzīgā braucienā uz Franciju, kur piedalījās tikai nedzirdīgie. Pasākuma ideja bija lieliska, bet organizācija – šausmīga. No Turcijas atbraucu ar daudz pozitīvākām emocijām.”

Meitenes uzskata, ka Latvijā nav problēmu ar nedzirdīgo cilvēku diskrimināciju, jo viņi sabiedrībā tiek pieņemti aizvien vairāk. Kad pirms pāris gadiem Karīna pārvācās uz Ikšķili, lai mācītos turienes vidusskolā, 1. septembrī viņa tika iepazīstināta ar jaunajiem klasesbiedriem un visiem stādīta priekšā kā vājdzirdīga. “Brīžiem jau kaitināja, cik uzmanīgi apkārtējie pret mani izturējās. Tomēr ar laiku viņi pierada un saprata – esmu savējā. Cilvēkiem pat ir interesanti, ja māki sazināties zīmēs. Uzreiz grib iemācīties paši.”

Projekta laikā jaunieši ne tikai mācījušies starptautiskās zīmes, bet arī izpildījuši dziesmas zīmju valodā (melodeklamācija), devušies izbraucienos pa Adanu un pat filmējuši video, kur aicina cilvēkus mācīties zīmju valodu un atklāt vēl tik nezināmo kultūru. “Tā ir vēl viena pasaule. Tikai atšķirība tāda, ka tā atrodas tepat – mums līdzās,” nosaka Anita.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+