Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
31. janvāris, 2013
Drukāt

Prokrieviskuma velns vislabāk slēpjas dievišķās detaļās

Foto - LETAFoto - LETA

Kā būtu, ja Latvijā būtu divas valsts valodas, var ļoti uzskatāmi pārliecināties, piemēram, Baltkrievijā, Īrijā, kur attiecīgi it kā tikpat vienlīdzīgajai baltkrievu un īru valodai valodu nežēlīgās konkurences apstākļos praktiski ir ierādīta godpilnā otrā jeb, precīzāk teikt, bezcerīgi pēdējā vieta gandrīz visās jomās.


Vislielākās problēmas Latvijā rada un radīs šis mūždien agresīvais, impēriskais krieviski runājošo (it sevišķi neatgriezeniski pārkrievoto padomju nekrievu) parastais šovinisms – ar “atbrīvotāj-okupanta ņirdzīgo cilvēktiesību smaidiņu” uzspiest savu dzimto valodu jebkurā valstī, kur laikus nesaņem pretī asu pretsparu.

Angliski, krieviski runājoša ekonomiskā vara ikdienas saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu darbiniekiem, kā arī privātuzņēmumos pārliecinoši uzspiež savu dzimto valodu. Dubultmorāles un dubultstandartu pārņemti no Eiropas Savienības un EDSO cilvēktiesību dažāda ranga emisāri, Krievijas politiskās, ekonomiskās un militārās varas ietekmēti, nekad un nekur būtībā nav aizstāvējuši ES valstu valodās (poļu, igauņu, lietuviešu) runājošo minoritāšu tiesības brīvi lietot savu dzimto valodu tāpat kā krieviem – krievu valodu Latvijā.

Daudzi krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji pēc valodu referenduma ir kļuvuši daudz agresīvāki, jo sajutuši ne tikai savu ekonomisko un daļēji arī politisko varu krievu valodas pašpietiekamības apstākļos Latvijas lielākajās pilsētās. Viņi nekļūdīgi sajutuši arī daudzu valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku bailes, gļēvumu, latviski hameleonisko spēju visur un visiem piemēroties. Viņi ir apzinājuši savus idejiskos līderus, kuri bezjēdzīgi nekonkurē savā starpā, bet naivajai publikai veiksmīgi spēlē “it kā labo un slikto”, bet savā būtībā vienmēr “prokrieviskuma policistu”.

Krieviski runājošo informatīvajā telpā nekad netiek pieļauta savējo nepārtraukta nozākāšana latviskā stilā par būtiskiem likumpārkāpumiem. Toties latviski runājošo informatīvajā telpā sekmīgi tiek kritizēti galvenokārt tikai tie oligarhi un politiķi, kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda, it kā citu oligarhu un politiķu nebūtu.

Pašlaik ir nesamērīgi daudz šo krieviski, angliski runājošās ekonomiskās varas “pārtulkotu latvijiešu”, kuri nav pieraduši, nespēj un pat paniski baidās latviski domāt, jo citādi varot sanākt “latviskās ziepes Briseles kāpostos”. Reizē diemžēl un par laimi, šie “latvijieši” neatgriezeniski pazūd vēstures tulkojumā kā sarkanie latviešu strēlnieki Krievijas klajumos.

Ko darīt?

Vispirms darīt visu iespējamo, lai Ministru kabinetā, Saeimā netiktu apstiprināti Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātie grozījumi attiecīgajos normatīvajos aktos, kuru pieņemšana būtiski un neatgriezeniski samazinātu valsts valodas lietošanas jomu Latvijas augstskolās. Šī reformatoru kūsājošā enerģija valodu jomā jāvirza tādā gul-tnē, lai tiktu pieņemti normatīvie akti, kas nosaka to, ka pirmsskolas izglītības iestādēs, kur tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma, valsts valoda bērniem jāmācās vairāk nekā “5 minūtes” dienā.

Ir jāizstrādā un jāpieņem Ministru kabineta noteikumi, kuri reglamentētu svešvalodu pieprasīšanas pamatotības kritērijus, svešvalodu prasmes līmeņus krievu valodas pašpietiekamības apstākļos, tāpat kā līdz šim valsts reglamentējusi valsts valodas prasmes pieprasīšanas kritērijus, līmeņus. Tas būtu sākotnējais pamats tam, lai Latvijas darba tirgū atgrieztos krieviski nerunājošie Latvijas pilsoņi un mazliet neomulīgāk sāktu justies nesen no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas iebraukušie un vietējie darba meklētāji, kuri neprot valsts valodu. Šo noteikumu prasību īstenošana likvidētu faktisko krievu valodas monopolstāvokli tautsaimniecības daudzu nozaru privātuzņēmumos Latvijas lielākajās pilsētās.

Lai praktiski veicinātu visu Latvijas iedzīvotāju integrāciju noteicoši ne uz krievu, angļu valodas, bet tieši uz valsts valodas pamata, būtu lietderīgi izdarīt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un citos normatīvajos aktos, lai Latvijas TV, radio, internetā visu reklāmu teksts, kurš ir tikai svešvalodās, būtu jātulko arī valsts valodā.

Arī valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu izdotie bukleti un citi informatīvie materiāli, informācija iestāžu elektroniskajās mājaslapās līdztekus valsts valodai pēc iedzīvotāju pieprasījuma nedrīkstētu būt tikai krievu valodā. Tie, kuriem dzimtā valoda ir krievu, nav un nedrīkst būt vienlīdzīgāki valodu lietojumā kā igauņi, lietuvieši, poļi, ebreji, ukraiņi. Ja iestādes attiecīgā mājaslapa ir arī krievu valodā, tad tai obligāti jābūt arī, piemēram, lietuviešu, igauņu, poļu, baltkrievu, latgaliešu rakstu valodā.

Valsts un pašvaldību amatpersonām, uzstājoties Latvijas TV, radio, būtu jāuzrunā savi valsts iedzīvotāji tikai valsts valodā, jo valsts valoda ir tikai viena, vai arī līdztekus valsts valodai – obligāti visās vismaz 30 minoritāšu valodās. Nav pieļaujama absolūti nevienlīdzīga attieksme pret daudzo minoritāšu valodu lietojumu apstākļos, kad Latvijā ir tikai viena valsts valoda un nodokļus, nodevas visi iedzīvotāji maksā vienādi, t. i., neatkarīgi no viņu dzimtās valodas.

Ja tuvāko gadu laikā netiks būtiski reglamentēta un ierobežota nepamatota un nesamērīga svešvalodu prasmes pieprasīšana no darbiniekiem, kā arī īstenoti citi valsts valodu aizsargājošie pasākumi, tad pārliecinošā uzvara valodu referendumā 2012. gada 18. februārī, pašiem it kā nemanot un negribot, var pārvērsties par Pirra uzvaru pašu tēvzemē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+