Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. janvāris, 2013
Drukāt

Prom no bērniem – lai palīdzētu

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Gada nogalē AS “Laima” aicināja pieteikties ģimenes, kurām nepieciešama palīdzība, lai Ziemassvētkos varētu atkalredzēties ar tuviniekiem, kas dzīvo ārvalstīs. Akcijas “Laima apvieno ģimenes” ietvaros 177 ģimenes vai to draugi uzņēmumam iesūtīja vēstules ar stāstiem, kā mājās Latvijā uz svētkiem ciemos gaida mīļos, kuri bijuši spiesti doties prom no dzimtenes.

 

Svētku laikā no 22. decembra līdz pirmajām janvāra dienām “Laima” apmaksāja ceļa izdevumus uz Latviju un atpakaļ uz darba valsti piecu ģimeņu – Rudušu-Cvetkovu, Voronko, Mūrnieku, Ābolu un Galvanovsku – locekļiem. Šīs ģimenes izvēlētas, vadoties pēc trim kritērijiem – laika, cik ilgi tuvinieki nav tikušies; tā, cik lielas iespējas tikties bez palīdzības, kā arī pēc iesūtīto stāstu emocionalitātes. Mūsu žurnālisti apciemoja šīs ģimenes.

 

Gada nogalē AS “Laima” aicināja pieteikties ģimenes, kurām nepieciešama palīdzība, lai Ziemassvētkos varētu atkalredzēties ar tuviniekiem, kas dzīvo ārvalstīs. Akcijas “Laima apvieno ģimenes” ietvaros 177 ģimenes vai to draugi uzņēmumam iesūtīja vēstules ar stāstiem, kā mājās Latvijā uz svētkiem ciemos gaida mīļos, kuri bijuši spiesti doties prom no dzimtenes. Svētku laikā no 22. decembra līdz pirmajām janvāra dienām “Laima” apmaksāja ceļa izdevumus uz Latviju un atpakaļ uz darba valsti piecu ģimeņu – Rudušu-Cvetkovu, Voronko, Mūrnieku, Ābolu un Galvanovsku – locekļiem. Šīs ģimenes izvēlētas, vadoties pēc trim kritērijiem – laika, cik ilgi tuvinieki nav tikušies; tā, cik lielas iespējas tikties bez palīdzības, kā arī pēc iesūtīto stāstu emocionalitātes. Mūsu žurnālisti apciemoja šīs ģimenes.

– Es aizbraucu no ģimenes uz Angliju bērnu dēļ, – skumji atzīst SANDRA VORONKO. Līdz 2003. gadam viņiem bija viss – ģimene, trīs bērni, savs bizness, ar bankas kredītu sākuši labiekārtot ģimenes māju “Auriņos”.

Bet tad cilvēkiem sāka aptrūkties naudas, Sandras žāvējumus sāka pirkt mazāk, pa 200 gramiem un šķēlītēs, veikalu vairs nevarēja uzturēt. Saimniece meklēja valsts darbu, bet, kā iestādēs padzirdēja, ka viņai četrdesmit, tā “paldies, nav ko piedāvāt”. Bija grūti. Mazā meita bija jāpalaiž skolā, kredīti jāmaksā. – Tā, es valodu nezinādama, kā viltus tūrists ar atpakaļceļa biļeti kabatā ierados Anglijā, – grūtos laikus pirms deviņiem gadiem atceras Sandra.

“Kad es sāku iet pirmajā klasē, mana mamma aizbrauca uz Angliju,” tagad vēstulē no Notingemas klāsta viņas sešpadsmitgadīgā meita Anna. “Man bija tikai septiņi gadi, bija ļoti grūti pierast pie tā, ka mammas vairs nav blakus. Pirmos mēnešus pēc viņas aizbraukšanas gulēju, apķērusi viņas šalli. Neviens nespēja mani kontrolēt, nevienu neklausīju. Bastoju skolu, taisīju blēņas un, kad kāds kaut ko aizrādīja, uzreiz atcirtu: ”Tu neesi mana mamma!””

”Šī daļa no manas bērnības man bija ļoti smaga, un apkārt esošie cilvēki to padarīja vēl smagāku. Skolā visi teica: ”Tava mamma tevi ir pametusi, viņa tevi nemīl!” Lai arī cik smagi bija, tas viss mani padarīja stiprāku, ģimeni nostādot vienmēr pirmajā vietā.”

Kad Anna pabeidza ceturto klasi, mamma viņu paņēma pie sevis. Pēdējos gadus Sandra strādā rūpnīcā, griežot dārzeņus un augļus salātiem picērijām, kafejnīcām un restorāniem – ”pat vīnogas jāpārgriež uz pusi!”. Visu dienu darbs uz kājām aukstumā, slapjumā. Rokas un muguru dienas beigās vairs nejūtot. Tieši tagad – gadumijā – viskarstākais darbalaiks. Tāpēc iepriekšējos astoņus Ziemassvētkus Sandra Latvijā nav bijusi. – Arī tagad man neviens atvaļinājumu nedotu, ja nebūtu salauzusi kāju, – viņa atzīst. – Tagad jau paiet varu, bet gumijas zābaku vēl nevaru uzvilkt. Bez tiem rūpnīcā pie darba nelaiž.

Tieši pateicoties salauztajai kājai un “Laimai”, Sandra uz Ziemassvētkiem ir atpakaļ savās mājās. Meitai Annai naudu mājupceļam uz brīvdienām sakrājusi, bet pašai nav pieticis. Savukārt topošās žurnālistes Annas vēstule pārliecināja AS “Laima”, ka jāpalīdz tieši Voronko ģimenei.

Anna koledžā mācās masu mediju prasmes (fotografēšanu, filmēšanu, reklāmas) un visi viņas sapņi un mērķi jau saistās ar Angliju.

– Esmu sapratusi, ka Latvijā kaut ko sasniegt ir gandrīz neiespējami. Mācīšos universitātē žurnālistiku. Bet tajā pašā laikā Latvija ir un paliks sapņu zeme. Anglija ir tikai ēka, kurā dzīvoju, bet Latviju es saucu par savām mājām.

Savu nodomu “Auriņus” veidot par dzimtas mājām lolo arī Sandra. Lai visiem būtu vieta zem viena jumta. Pirms pāris gadiem uz tā uzgāzās vecā liepa, jumtu ielaužot. Liepas vietā iestādīta egle, kas tiek pušķota arī šajā gadumijā. Jumts salabots, taču otrā stāva remonts vēl turpinās.

Mājās saimnieko dēls Jānis ar Nadeždu. Kā mājražotājs viņš domā arī atjaunot gaļas žāvēšanas biznesu. – Man prieks atbraukt mājās un redzēt, kā dēls saimnieko, – remontējas un iekārto kūpinātavu. Kopš 12 gadu vecuma iemācījies visus aroda knifus no manis, es tos savulaik saņēmu mantojumā no vīratēva.

Taču Ziemassvētku vakarā visi ciemojās pie meitas Ievas – arī turpat Brankās. Sandra apzināti devusi dēlam vārdu Jānis un meitai Ieva, lai padomju laikos bez varas pārmetumiem varētu svinēt Jāņus un Ziemassvētkus.

Cik ilgi vēl svešatnē tā? – Kad devos prom no Latvijas, plānoju uz sešiem mēnešiem. Tagad jau desmitais gads, – domīga ir Sandra. – Kamēr Annu nebūšu izskolojusi un kamēr Latvijā nebūs darbavietu, droši vien vēl neatgriezīšos, – viņa spriež.

– Tad redzēs. Arī par vecumdienām jādomā, pašlaik rēķinu, ka apmēram 800 mārciņas lielu pensiju būšu nopelnījusi. Man Anglijā nedēļā alga ir tāda, kā šeit mēnesī. Un vēl 96 mārciņas nedēļā saņemu pabalstu par nepilngadīgu bērnu, – atklāj Sandra. – Bet es par katru bērnu saņemu astoņus latus mēnesī, – bēdīgi secina Ieva.

– Nebūtu mammas palīdzības, nezinu, kā izdzīvotu.

– Bērnu ģimenes man ļoti daudz nozīmē, – tāpēc ome Sandra par savējiem rūpējas – sūta naudu, atved dāvanas. Atbrauca pat ar Anglijā izceptiem pīrāgiem. – Kas tev bija zem eglītes? – vaicāju astoņgadīgajai Marikai. – Siltais halāts un spēles, – viņa atsmaida.

– Ziemassvētki ir mīļuma un ģimenes svētki. Attālums starp mīļajiem cilvēkiem ir viena ļoti sāpīga lieta, it īpaši svētku laikā, – sapratusi Anna. “Laima” sagādājusi tuvību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+