Uldis Šmits: Prom no “komunalkas” 0
Nupat pagājušais Eiropas Savienības Austrumu partnerības samits iezīmē kārtējo posmu ES attiecībās ar mūsu kādreizējām māsām padomju komunālajā telpā – Armēniju, Azerbaidžānu, Gruziju, Baltkrieviju, Ukrainu un Moldovu. Partnerības sadarbības programma tika uzsākta 2009. gadā Prāgā, un tā lielā mērā bija eiropiešu atbilde, pārsvarā Stokholmas un Varšavas iniciēta, uz Krievijas iebrukumu Gruzijā.
Samitus rīko ik pēc diviem gadiem, bet īsti vēsturisks bija Viļņā notikušais, kurā, ja atceramies, Janukovičs atteicās no ukraiņiem dotā solījuma parakstīt asociācijas līgumu ar ES, kam sekoja Maidans un pret Ukrainu izvērstā Krievijas agresija, kura turpinās joprojām. 2015. gada sanāksme Rīgā ne ar ko īpašu neizcēlās. Tolaik Kremlis jau bija pilnībā noformējis Krimas aneksiju un implantējis “tautas republikas” Donbasā. Tāpēc Rīgas sanāksmes dalībnieki deklarēja, ka starptautiski atzīto robežu neaizskaramības principa mīdīšana kājām 21. gadsimtā Eiropā ir nepieļaujama, un ES pauda gatavību iesaistīties arī t. s. iesaldēto konfliktu risināšanā. Bet nekas, protams, nav mainījies.
Gandrīz visi šie “konflikti”, sākot jau ar Piedņestras atšķelšanu no Moldovas pērnā gadsimta 90. gadu pašā sākumā, būtu kvalificējami kā starptautiski noziegumi. Un, ja arī politiķi dod priekšroku citai terminoloģijai, tad konfliktu novēršana vai noregulēšana pirmām kārtām ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un “lielo Eiropu” jeb 47 valstis aptverošās Eiropas Padomes (EP) uzdevums. Minēto organizāciju uzturēšanai, galvenokārt administratīvo aparātu uzturēšanai, tiek izlietots diezgan daudz līdzekļu (citiem vārdiem, nodokļu maksātāju naudas), bet rodas iespaids, ka to apmērs ir apgriezti proporcionāls šā brīža darbības efektivitātei. Pastāv izņēmums – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas skaitās EP struktūrvienība. Taču tās kompetences un iespējas ir ierobežotas un neiesniedzas vietās, kur saimnieko Piedņestras vai Donbasa “tautas republiku” kriminālie režīmi un to politiskais krusttēvs.
Viņš turklāt piesavinājies vecā komunālā dzīvokļa atslēgas. Daži pastāvīgi tiranizētie iemītnieki, proti, valstis, kuras vēlas pārcelties uz labāku dzīvojamo platību, saprot, ka dalība kooperatīvā, kas saucas “EP”, nenodrošina organizācijas statūtos solīto brīvības telpu, un neviens nepalīdz atvērt durvis no otras puses. Tāpēc Gruzija, Moldova un Ukraina meklē rezerves izeju – to, kura tika pavērta ar Eiropas Savienības Austrumu partnerību (Armēnija, Azerbaidžāna un Baltkrievija izmanto programmu citiem mērķiem, bet tas jau ir atsevišķs stāsts). Eiroparlaments nesen pieņēma rezolūciju, aicinot attiecības ar minētajām trim valstīm veidot saskaņā ar formulu “Austrumu partnerība plus”: reformas apmaiņā pret iespēju pievienoties muitas savienībai, digitālajai savienībai un varbūt arī Šengenas zonai. Šo valstu pilsoņiem tas varētu nozīmēt gluži praktiskus ieguvumus un pussoli pretī tam, kas viņiem patiesībā pienākas. Savukārt Briseles samits, kurā bija jārod kompromiss starp daudzajiem saieta dalībniekiem, un pastāvēja iespēja, ka tas vispār izpaliks, noslēdzās ar politiski rēnu diezgan tehnokrātisku kopīgo deklarāciju. Gruzīnu, ukraiņu un moldāvu izdarītā “eiropeiskā izvēle” gan tika piesaukta un tāpat pēcpadomju telpā atšķetināmie “konflikti”. Viens un otrs tomēr ir savstarpēji saistīti tādā ziņā, ka Maskava konfliktus uztur, lai šīs izvēles īstenošanu apturētu. Paļaujoties arī uz Rietumos ieplūdināto naudu, daudzajiem lobijiem un politiskās gribas trūkumu.
Protams, tuvākajos gados ES paplašināšanās nebūs, jo eiropiešiem vispirms jātiek galā ar savām problēmām. Bet Briseles amatpersonas nepārtraukti uzsver Eiropas perspektīvas svarīgumu Balkānu reģionam. Tur korupcija un citas likstas nav mazākas kā Ukrainā, kas tomēr veic reformas smagos kara, atvainojiet, konflikta ap-stākļos. Arī agresijā cietusī Gruzija nav sliktāka par NATO jau uzņemto Albāniju. Taču Rietumu acīs gruzīni un ukraiņi arvien vēl pilnībā nav atbrīvojušies no pieraksta vecajā padomju “komunālajā dzīvoklī”. Mēs šo telpu atceramies itin labi, kaut nu jau krietnu laiku esam prom. Agri vai vēlu tas izdosies arī viņiem.
