Diāna Jance: Kā atrast īsto ceļu starp balto, pelēko un melno propagandu? 0
Šovasar atcerējos kādu pārdzīvojumu savā dzīvē. Droši vien līdzīga gadadiena bijusi vai ikvienam. Toreiz, 1985. gada vasarā, Padomju Savienībā tikko kā bija sākusies pārbūve jeb perestroika. Martā varu pārņēma PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Atvēru grāmatu skapi, kas stāvēja kādas vecas mājas verandā, un meklēju lasāmvielu. Tobrīd pat nesapratu, ka tā, ko nejauši sāku šķirstīt, ir pretpadomju un tāpēc aizliegta grāmata. 1951. gadā, kad tiesāja mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, kā viens no pierādījumiem viņa noziegumiem bija tieši šis somu rakstnieka Mikas Valtari darbs, kas atradās viņa mājās. “Iznīcināt sadedzinot” – skanēja Baltijas kara apgabala tribunāla spriedums šai grāmatai. Pašam māksliniekam piesprieda 25 gadus labošanas darbu nometnē Sibīrijā.
“…Padomju Savienība paziņoja pasaulei, ka viņas lidotāji nemaz neesot Helsinkus bombardējuši; viņi pilsētas strādnieku rajonā esot tikai nosvieduši maizi,” savā patriotiskajā romānā “Mēs nemirsim nekad” par Somijas Ziemas karu 1939./40. gada ziemā rakstīja Mika Valtari.
Mēs, 20. gadsimta septiņdesmitos gados dzimušie, bijām jau otrā pēckara paaudze. Paši to nemaz neapzinoties, bijām mazliet šķībi, mazliet klibi un jau kopš dzimšanas pasauli skatījām tikai no viena redzespunkta. Lasot Valtari grāmatu, atklāju, ka eksistē vēl kāda – pavisam cita patiesība. Jāatzīst, ka ļoti maz zināju par notikumiem kara laikā. Dzīve Padomju Savienībā bija nostabilizējusies un diezgan skaidri bija zināmi labie un sliktie varoņi. Ne nu gluži tā, kā mācīja skolā, bet līdzīgi. Padomju propaganda strādāja labi.
Latviski romānu “Mēs nemirsim nekad” apgāds “Grāmatu Draugs” izdeva 1943. gada novembrī, nacistu okupācijas laikā, 6000 eksemplāros. Droši vien tas laiks bija vienīgais iespējamais, kad vispār šī grāmata varēja iznākt latviski. Kaut gan paša rakstnieka iecerēta, un daudzkārt uzsvērts, ka tas nav pasūtījuma darbs, tā tomēr ir propaganda. Šī “propaganda” aizstāv brīvību, mazas tautas un nelielas valsts aizstāvēšanas nepieciešamību, kā arī tautas fiziskā un gara spēka uzvaru pār ienaidnieka brutālo pārspēku. Zviedriski grāmatu pārtulkoja uzreiz. Kas zina, varbūt arī Valtari darbs ietekmēja zviedru domāšanu brīdī, kad 1944. gadā Somija, kas atkal bija ierauta kara virpulī, evakuēja savus civiliedzīvotājus no Karēlijas un Lapzemes. Somija lūdza palīdzību Zviedrijai, un divu stundu laikā pienāca atbilde – mēs varam izmitināt 100 000 bēgļu.
Gribas ticēt, ka mūsdienu brīvās un demokrātiskās Eiropas bērni un pusaudži pasaulē skatās ar objektīvāku skatu nekā mēs, padomjlaika paaudzes. Vai varbūt tieši šodien mūsdienu ziņu jūklī ir vēl sarežģītāk atrast īsto ceļu starp balto, pelēko un melno propagandu. No visām pusēm atkal uzbāžas dažādu ietekmju sfēru ziņas. Arī latviešiem, kuri dzīvo neatkarīgā valstī, kas ir Eiropas Savienības dalībvalsts, vai ik dienu nākas izšķirties, kam ticēt, kam ne. Reizēm ziņu aģentūru avoti ir pavisam neskaidri, un tie it kā gluži nevainīgi ietekmē lasītāju. Ir taču atšķirība, vai trekns virsraksts vēsta par gandrīz pustūkstoti lielu demonstrāciju jeb dažiem simtiem protestētāju. Pagājušajā nedēļā vairāki Latvijas mediji ziņoja, ka vismaz 500 somu esot izveidojuši dzīvo ķēdi uz Zviedrijas robežas, lai protestētu pret nelegālajiem ieceļotājiem. Tomēr Somijas valsts televīzija YLE par to pašu notikumu ziņoja, pieminot tikai vienu simtu protestētāju, uzsverot, ka bēgļu atbalstam iepriekšējā nedēļā Helsinkos bija pulcējušies 15 000 demonstrantu. Pieņemu, ka liela daļa Latvijas mediju rakstītās un raidītās ziņas netiek pārbaudītas oriģinālajos izcelsmes avotos. Interesanti, kā vārdā tiek raidīti uzpūsti fakti un šausmu pilni stāsti?
Propagandas stāstos jau nekas daudz nav mainījies kopš Somijas Ziemas kara laika padomju propagandas. Jau vairāk nekā gadu redzam un dzirdam, kā “humānās” palīdzības konvoji cits pēc cita iebrauc Ukrainā. “Propaganda ir sistemātiska manipulēšana jeb pārliecināšana, lai pakļautu un veidotu mērķa auditorijas emocijas, viedokli un darbību,” tā teicis amerikāņu propagandas vēstures pētnieks Ričards Nelsons.
