Latvijā
Sabiedrība

Prostitūtām palīdz mainīt dzīvi0

Foto: Valdis Semjonovs

“Tagad jums jāiet prom. Nepazīstama cilvēka klātbūtnē meitenes mums neuzticēsies,” man laipni, bet nepielūdzami saka Ērika un Sintija, starptautiskās kustības “Youth With A Mission” (“Jaunatne ar misiju”, angļu val.) virziena “Freedom61” (“Brīvība61”) dalībnieces.

Ir pulksten astoņi vakarā, un Rīgas Pāvila draudzes luterāņiem piederošā nama telpā sāks darbu kafejnīca, par kuru zina prostitūtas no tuvējās apkārtnes. Viņas te var iegriezties sasildīties, bez maksas dabūt siltu kafiju vai paēst zupu.

Tā kā ārā auksts un putina, netālu uz ielas stūra pamanāma tikai viena no klientu medniecēm. Jaunā gaišmatainā sieviete smēķē un runā ar vīrieti, kurš varētu būt viņas tēva vecumā. Mašīnas viņam nav. Taču man stāstīts, ka apkārtnē esot vairāki tukši izīrējami dzīvokļi un Artilērijas ielā viegli noīrēt istabu viesnīcā.

Atņemtas cerības un pases

Kustību “Fredom61” Latvijā 2010. gadā iedibināja no Holandes atbraukusī bijusī policiste Lizete. Holandē viņai bijis jāarestē likumpārkāpēji, arī prostitūtas, un viņa daudz domājusi par šo sieviešu likteņiem. Apjautusi, ka vēlas meitenēm, kuras pārdod savu ķermeni, palīdzēt mainīt dzīvi, un iesaistījusies organizācijā “Jaunatne ar misiju”.

“Lizete tolaik skatījās, kas ielās notiek, kādas ir situācijas, piedāvāja prostitūtām kafiju, cepumus, runāja ar viņām,” stāsta Sintija. “Viņa iepazinās ar Rīgas Pāvila draudzes mācītāju, kurš piedāvāja telpas kafejnīcas izveidei.” Pāvila draudzes brīvprātīgās kalpotājas runā ar prostitūtām par Dievu un par iespēju mainīt dzīvi.

Agrāk gada laikā kafejnīcā iegriezās kādas 150 sievietes no ielas, pērn – apmēram 80, stāsta Ērika. Šī Asara, Lienes, Pļavas ielas apkaime Rīgā tiek attīstīta, labiekārtota, un kādreizējā sociāli nelabvēlīgā vide mainās. Prostitūtas pāriet uz citurieni.

Sintija spriež, ka liela daļa Latvijas cilvēku nosoda prostitūtas, uzlūko par sabiedrības padibenēm, nevēloties iedziļināties, kāpēc viņas nokļuvušas uz ielas. Romānos raksta, ka prostitūtām iegansti šai nodarbei ir divi – vēlēšanās ātri nopelnīt naudu vai arī viņām patīk “process”.

“Piecus gadus kalpoju “Free­dom61″ un neesmu satikusi nevienu meiteni, kura teiktu – esmu uz ielas tāpēc, ka man tas patīk,” iebilst Sintija. “Daudzas sievietes ir no bērnunamiem; lielākā daļa no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kur cietušas vardarbību – seksuālu, fizisku, emocionālu. Viņas kopš bērnības ir pazemotas, pamestas. Ir viena meitene, kuru māte apsaukājusi dažādos vārdos, pati izgrūdusi uz ielas – “ej pelni naudu ar to vietu!”.”

No tām prostitūtām, ko “Freedom61” brīvprātīgās ir satikušas, 80 procenti lietojot narkotikas, ir atkarīgas arī no alkohola un smēķēšanas. Ir tādas, kas strādā augu diennakti, pieņemot pat 20 klientus diennaktī.

“Atnāk pie mums, paēd un krēslā aizmieg. Jo saka, neesot gulējusi trīs četras diennaktis,” stāsta Sintija. Vai tas nozīmē, ka suteneri atņem visu naudu?

“Sutenerisms Latvijā ir aizliegts ar likumu, bet tas izpaužas slēptā veidā. Meitenes to cenšas slēpt, bet kādreiz tas tāpat ir redzams. Viena lieta, ka naudu atņem, otra – ka tā aiziet narkotiku iegādei.” Par vairākām sievietēm, kam brīvprātīgās centušās palīdzēt, vēlāk uzzināts, ka mirušas no narkotiku pārdozēšanas.

Pāvila draudzes mācītājs Ģirts Prāmnieks atceras, ka, atnācis kalpot uz Pāvila baznīcu, viņš arī mēģinājis uzrunāt tās, kuras stāv uz ielām baznīcas tuvumā. Gribējis mudināt pārdomāt, dzīvi mainīt. Taču sapratis, ka jebkuru vīrieti šīs sievietes uztver tikai kā potenciālu klientu vai aizdomīgu klientu. Secinājis – tās ir sievietes, kurām atņemtas cerības, sapņi, vērtības un arī pases. Jo prostitūcija bieži vien saistīta ar cilvēktirdzniecību.

Uz jautājumu par nākotnes cerībām kāda, kuras “darba stāžs” uz ielas 21 gads, teikusi: “Ja man piederētu savs drēbju skapis! Un gulta, kas ne ar vienu nebūtu jādala, bet tā jau dzīvē nenotiek. Savs drēbju skapis gan būtu reāli.”

Normālu darbu nav strādājušas

Vai brīvprātīgajām nav bail iet tumšos vakaros un uzrunāt sievietes uz ielas? “Nē,” saka Sintija. “Esmu kristiete, un Dievs ir aicinājis uz šo kalpošanu. Man vairāk rūp tās sievietes. Mēs jau rīkojamies prātīgi. Ja viņai ir piebraucis klients, klāt neejam. Uzrunājam meitenes, kuras stāv vienas. Sākumā viņas ir atturīgas, bet, atnākušas uz kafejnīcu, redz, ka te ir droša vide, neviens nepazemos, ka ar viņām runā kā ar cilvēkiem, nevis raugās ar pārākumu: tu esi nožēlojama.”

Lielākajai daļai prostitūtu ir bērni, dažai pat vairāki, bet sava dzīvesveida dēļ viņas tos ir pazaudējušas, mātes tiesības atņemtas, un bērni nokļuvuši bērnunamos vai audžuģimenēs.

Vienu no prostitūtām Sintija mēģinājusi pierunāt neveikt abortu. Sieviete to tomēr izdarījusi, būdama gaidībās jau sestajā mēnesī. “Šis notikums bija tik šokējošs, raudāju…” atminas Sintija.

Apkārtnē strādājošo prostitūtu vidējais vecums esot ap 30 gadiem; visvecākajai – 47 gadi. Uz ielām sevi piedāvā dažādu tautību sievietes, bet šī, visvecākā, esot krieviete, kuru iepriekš uzturējis vīrs. Pēc vīra zaudēšanas draudzene ieteikusi šādā veidā nopelnīt. Jo tā taču varot gūt vairāk naudas, nekā, piemēram, strādājot kasē lielveikalā.

“Ir sievietes, kas prostitūcijā ir jau 10, 15, 20 gadus. Viņas normālu darbu nekad nav strādājušas,” saka Sintija. Uz ielas pelnās gan rīdzinieces, gan “viesstrādnieces” no laukiem – iebrauc Rīgā pēcpusdienā, nakti pavada ar klientiem, otrā rītā dodas atpakaļ. Klienti, pēc prostitūtu stāstītā un arī brīvprātīgo vērojumiem, ir no jauna vīrieša BMW automašīnā līdz vecam vīram opelītī. Pusdienlaikā ielasmeitas mēdz nolīgt neuzticīgie vīri. “Prostitūtas sev iestāstījušas, ka tad var justies pārākas par piekrāptajām sievām. Tas ir brīdis, kad viņas jūtas kādam vajadzīgas,” spriež Sintija. “Mēs sakām: bet tu taču esi vienkārši objekts, kuru izmanto. Viņas saprot, ka sabiedrība viņas nosoda un ka tas, ko dara, ir slikti. Taču no tā vairs netiek ārā.”

Ir rehabilitācijas centrs

Viens no “Freedom61” darbības veidiem ir radīt sievietēm drošus apstākļus, kuros viņas atgūtu fizisko un emocionālo veselību pēc tam, kad izvēlējušās brīvību no atkarībām. Jau trīs gadus organizācijai ir rehabilitācijas centrs Kurzemē, kur 17 sievietes ir mēģinājušas mainīt dzīvi. Ne visas ir bijušās prostitūtas, turp dodas arī ar alkohola vai citām atkarībām. Rehabilitācijas ilgums – gads. Taču vispirms sievietei pašai jāgrib kaut ko mainīt. Viņām ir upura domāšana un uzvedība, ko grūti pārveidot.

Organizācijā “Jaunatne ar misiju” kalpo arī vīrieši, informējot sabiedrību par seksuālās izmantošanas ietekmi arī uz seksa pircējiem. Viņi vasarā pastaigājas Vecrīgā un uzrunā tos, kuri varbūt ir sekstūristi no Anglijas, Īrijas vai citām valstīm. Dala bukletiņus, kas izveidoti sadarbībā ar ASV vēstniecību, un stāsta, kāpēc nevajadzētu pirkt prostitūtas. Daži pēc sarunas vismaz aizdomājoties par šo tematu.

Gada laikā brīvprātīgo sastaptās 80 prostitūtas uz ielas ir tikai šīs jomas redzamā daļa. Vēl ir klubos, tāpat pa telefonu izsaucamās meitenes. “Tām mēs klāt netiekam,” atzīst Sintija.

Uzbrūk “Lover boy”

Prostitūtas, lai sadabūtu naudu kārtējai narkotiku devai, mēdz zagt. Apcietinātās un notiesātās ejot uz cietumu kā sanatoriju, kur “atkačāsies” no narkotikām, normāli izgulēsies un normāli paēdīs. Iznākušas no cietuma, izskatās veselīgākas. Taču pēc nedēļas atkal viss, kā bijis, – iela un narkotiku atkarība. Bieži ceļš uz prostitūciju sākas tieši ar narkotikām. “Draugi” iedod pamēģināt, tad vajag vēl un jāmeklē šķietami vieglākais naudas iegūšanas veids. Bieži vien sieviete pelna ne vien sev, bet arī tiem, kuri “uzsēdinājuši” uz adatas.

Mācītājs Ģirts Prāmnieks stāsta, ka citzemju kolēģi izpētījuši, kāda shēma jauniešu iesaistīšanā prostitūcijā darbojas bagātajās Rietumeiropas valstīs. “Lover boy” tulkojumā nozīmē “puisis mīlnieks”. Ar vecāko klašu skolnieci iepazīstas par viņu vecāks izskatīgs puisis. Pievērš uzmanību, uzcienā restorānā, vizina skaistā mašīnā. Meitene jūtas glaimota par aplidošanu, iemīlas. Vēlāk puisis klāsta, ka viņam lielas problēmas, kas atrisinātos, ja meitene vienu reizi pārgulētu ar viņa draugu vai naudas aizdevēju u. tml. Jauniete lielās mīlas dēļ gatava spert šo soli. Tas tiek slepus nofilmēts, un filmētais kalpo par šantāžas ieroci, ar kuru manipulēt un meiteni pakļaut. Ja meitenei nav uzticības pilnu attiecību ar vecākiem, ģimene pat divus trīs gadus nenojauš, ka bērns tiek sūtīts prostitūcijā un krīt arvien dziļākā bedrē.

Sintija kalpošanai organizācijā “Jaunatne ar misiju” pievērsusies pēc tam, kad noskatījusies filmu, kuras nosaukums latviešu valodā būtu “Dvēseļu pircējs”. Autors pētījis prostitūciju vairākās valstīs, intervējis bijušās ielasmeitas. Secinājums – prostitūcija un cilvēktirdzniecība pasaulē ir milzīgu peļņu nesošas jomas. Lai ar tām cīnītos, jābūt saskaņotām darbībām valsts līmenī. “Mēs cīnāmies ar sekām,” teic Sintija.

Policija rīko reidus, kuru laikā prostitūtas sabēg pagalmos, noslēpjas kāpņutelpās. Bet problēmu tas nerisina. “Rīgā izspieda prostitūtas no Čaka ielas, viņas pārgāja uz citām ielām; ja izspiedīs no šejienes, pārcelsies pāri tiltam uz Dārzciema ielu vai citur,” saka Ģ. Prāmnieks.

Sintija piemin Zviedrijas piemēru, kur, pēc tam kad prostitūcija aizliegta ar likumu, izbeigusies cilvēktirdzniecība. “Gribētos ticēt, ka pienāks laiks, kad prostitūcijas Latvijā nebūs,” viņa saka, taču bez ilūzijām, ka tas varētu notikt drīz.

Prostitūcijas ierobežošanas likums top lēni

Bija iecerēts, ka jau šogad Latvijā stāsies spēkā jaunais Prostitūcijas ierobežošanas likums. Iekšlietu ministrija darbu pie likumprojekta sāka 2017. gadā, pērnvasar bija plānots iesniegt to izskatīšanai valdībā. Bet pagaidām tas nav ticis tālāk par Valsts sekretāru sanāksmi.

Pašlaik ar prostitūciju Latvijā atļauts nodarboties no 18 gadu vecuma; likumprojektā paredzēts šo robežu paaugstināt līdz 25 gadiem, tāpat iecerēts ieviest bargākus administratīvos sodus prostitūtu klientiem, kā arī veikt vēl citas izmaiņas šīs jomas regulējumā. Piemēram, par nodarbošanos ar prostitūciju līdz 25 gadu vecumam personu sodīt ar 150–1000 eiro naudas sodu.

Likumprojekta apspriešanā kā nevalstiska organizācija (NVO) piedalījās arī biedrība “Centrs Marta”, kura sniedz atbalstu bijušajiem cilvēktirdzniecības upuriem. Tās vadītāja Iluta Lāce skaidro, ka likumprojekts kavējas tādēļ, ka ierēdņu un NVO redzējums būtiski atšķiras. NVO iestājas par to, ka jāsoda nevis prostitūtas, bet suteneri un seksa pircēji: “Atbildība jānes ne tikai personām, kas iesaista prostitūcijā, bet arī seksa pircējiem. Šāds regulējums ir spēkā Zviedrijā, Norvēģijā, Islandē, Kanādā, Īrijā un vēl dažās valstīs.”

I. Lāce uzsver, ka ir jāmaina sabiedrības uzskats “prostitūcija ir vecākā profesija”, skaidrojot, ka šajās attiecībās arvien tiek izmantota personas ievainojamība. NVO iestājas par to, lai izmantotajām personām būtu pieejama valsts rehabilitācijas programma. Pašlaik rehabilitācija balstīta uz brīvprātīgo iniciatīvu.

“Izstrādājot prostitūcijas ierobežošanas likumprojektu, tika saglabāts šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums, kas noteic, ka Latvijā prostitūcija ir atļauta, bet ievērojot noteiktus aizliegumus un ierobežojumus,” Iekšlietu ministrijas (IeM) viedokli pauž tās komunikācijas nodaļa.

“Likumprojektā tika paredzēti noteikti ierobežojumi prostitūcijas jomā, par kuru pārkāpšanu personas, tajā skaitā personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, tiktu sauktas pie administratīvās atbildības. Tas ir viens no jautājumiem, par kuru saskaņošanas gaitā tika saņemti atšķirīgi viedokļi, piemēram, ka Latvijā būtu nepieciešams izvēlēties ziemeļvalstu modeli, atzīstot prostitūcijā iesaistītās personas par upuriem, noņemot no šīm personām jebkāda veida atbildību, paredzot kriminālatbildību tām personām, kuras izmanto prostitūciju. Ievērojot to, ka Eiropas valstīs pastāv atšķirīgi modeļi prostitūcijas jomas regulēšanai, izvēle par labu konkrētam modelim ir valsts politiska izšķiršanās.”

IeM norāda, ka atšķirīgi viedokļi no ministrijām un NVO ir saņemti arī par sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem personām, kuras nodarbojas ar prostitūciju, un uzvedības korekcijas programmām personām, kuras izmanto prostitūciju. Piemēram, ka nav nepieciešams izstrādāt jaunu sociālās rehabilitācijas pakalpojuma veidu, bet jāizvērtē iespēja pilnveidot jau esošos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

IeM uzskata, ka uzvedības korekcijas programmās personām, kuras izmanto prostitūciju, būtu jāiekļauj jautājumi par dzimumu līdztiesību un veselību, par cilvēku ekspluatācijas formām, kā arī prostitūcijas būtību un sekām, kā arī jābūt pieejamai psiholoģiskai palīdzībai. Šādām programmām būtu jābūt vērstām uz to, lai personas nākotnē neizmantotu prostitūciju.

Kad tad likumprojekts tiks virzīts tālāk? Par to tagad atbildīga ir jaunā Iekšlietu ministrijas vadība, arī jaunais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”).

Citvalstu pieredze. Francijā 1500 eiro sods par prostitūtas pirkšanu

Francijas augstākā tiesu instance – Konstitucionālā padome – š. g. 1. februārī paturējusi spēkā 2016. gadā pieņemto likumu, kas paredz naudas soda piemērošanu prostitūtu klientiem.

Nevalstiskās organizācijas, kas vērsās tiesā, apgalvoja, ka likums kriminalizē privātas darbības, kas pēc abpusējas piekrišanas tiek veiktas starp diviem pieaugušajiem. Organizācijas arī apgalvoja, ka šis likums spiež prostitūtas vēl vairāk “noiet pagrīdē” un pakļauj viņas lielākam riskam kļūt par nozieguma upuriem un samazina viņu ienākumus.

Konstitucionālā padome savukārt norādīja, ka likumdevēji šādi centušies cīnīties pret cilvēku kontrabandu un suteneriem. Padome secināja, ka likums nav nesamērīgs un neatbilstošs, norādot, ka parlamenta ziņā ir izvērtēt šī likuma ietekmi uz prostitūtu veselību.

Likums paredz 1500 eiro naudas sodu personām, kas maksā prostitūtām par seksuāliem pakalpojumiem. Ja persona gada laikā pieķerta divreiz vai vairākas reizes pārkāpjam likumu, tai tiek piemērots 3750 eiro liels naudas sods. Savukārt maksāšana par seksuālām attiecībām ar nepilngadīgām prostitūtām sodāma ar 45 000 eiro naudas sodu un līdz trim gadiem ilgu cietumsodu.

LA.lv