Egils Līcītis: Solīdi cilvēki šitiem ķepā nesit 1
Stāv ārpus manas saprašanas, kāpēc cienījamas valsts amatpersonas, nemaz nerunājot par lētticīgiem cilvēkiem, ielaižas darīšanās ar “Delnu” un tamlīdzīgiem kantoriem. Kaut tie dēvējas par “nevalstiskām” vai “sabiedriskā labuma” organizācijām, kantoris parasti sastāv no ēdamistabas un ar butaforisku darbību pārņemtu ēdelīgu ļaužu pulciņa, kas labprāt notiesā visu, ko tiem liek priekšā un kas viņiem labi garšo brokastīs. Tā varētu būt ārzemju stipendija, ziedojums vai apetītlīga nodokļu maksātāju nauda – nekas nav smādējams, visam ir uzturvērtība veģetēšanas nodrošināšanai. “Sauja” vai “Ķepa” – tā būtu trāpīgāk saukt šādus kantorus. Dažkārt tie ne saukti, ne lūgti uzņemas arbitrāžu divu pušu ideoloģisko karotāju cīniņos un uzvedas kā neredzīgi līnijtiesneši futbolā. Karotāji, kuri nebauda “ķepu” simpātijas, tiek dikten uzmanīti – lai nenokļūst “aizmugures” stāvoklī, un, kolīdz noteikumi par milimetru pārkāpti, viņi dabū dzelteno vai sarkano kartīti. Turpretī tai pusei, ar kuru “sabiedriskajiem kontrolieriem” ir izveidojies mīlestības romāns, pārkāpumi un “goli” viņu vārtos neskaitās. Papildus pretinieki regulāri izpelnās pulgošanu un nodarvošanu no “augsti kvalificēto” soģu puses.
Īstenībā nekas īpašs neliecina par “augstu kvalifikāciju” – nu, piemēram, kādas “Delnas” priekšniecei Voikai varētu būt inženiertehniskās vai detektīva zināšanas, lai urķētu Zolitūdes traģēdijas cēloņus un sistēmiskās nepilnības? Kā viņa atsver 40 izmeklētājus, kuri bez šikām algām un ar nepietiekamu aprīkojumu rosās nelaimes vietā, vāc pierādījumus, gatavo apsūdzības rakstus? Iespējams, ideja par neatkarīgu traģēdijas izmeklēšanas komisiju nemaz nebūtu slikta, bet ūdens no vannītes izliets ar visu bērnu.
Mēs mākam ost un kost! – tādas “delnas” pabaida. No ārpuses ķepas šķiet diezgan tīrīgas, bet liekulība ir dziļāk apslēpta. Tas viļ arī solīdus cilvēkus. Viņus iespaido uzstājība kā Ādolfam. Voika jau “regulēja” “Latvijas kuģniecības” privatizācijas gaitu – nekas produktīvs tur nesanāca. Diezgan dīvaini, ka šī tipa organizācijas itin kā automātiski uzņēmušās “sabiedrisku” šefību pār KNAB darbu, bet arī šī “pārraudzība” nevedas. Nesmukumi korupcijas apkarotāju birojā rādās nesalāpāmi, bet darba efektivitāte mazinās. Ja kāds kultivē intervenci bāzt degunu citu darīšanās, tad prātīgi darīts – ievērt snīpi durvīs. Tikmēr valdība un iestādes vilcinās padzīt varai pieklīdušos spekulantus, kas gribētu ietirgot un iekasēt par “sevišķi svarīgiem” pakalpojumiem – par pareizo viedokli, par ne ar ko neatsveramām “ekspertīzēm”, par “neitrālu” uzraudzību. Un tāme lai būtu līdz griestiem. Tā šķiet nerakstīta vienošanās, sak, “delnas”, kuras prot izlikties, ka tām piemīt bitītes gudrumiņš, mēs piebarosim ar saldu cukursīrupiņu, bet par to jūs varasvīrus nedzeļat. Kožat tiem citiem. Cena par “uzticamību un neatkarību” tagad zināma – ne mazāk par Ls 1000 “uz rokas”. Šoreiz “pēc Zolitūdes” Voikai gan neveicās. Mielasts, uz ko aktīvā kundze jau vīkšījās, laikam netiks baudīts.
