Mobilā versija
Brīdinājums +20.7°C
Melānija, Imanta
Piektdiena, 18. augusts, 2017
24. februāris, 2017
Drukāt

Protekcionisms Eiropas ekonomiku nedara spēcīgāku

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Ilustratīvs foto

Autori: Jirki Katainens, EK priekšsēdētāja vietnieks; Elžbeta Beņkovska, iekšējā tirgus un rūpniecības komisāre

Eiropas ekonomika cieš no politiskām krīzēm gan pašu mājās, gan citur pasaulē. Pēdējos gadu desmitos pirmo reizi rietumu puslodē tiek apšaubīta brīva starptautiskā, uz noteikumiem balstītā tirdzniecība. Tas liek vaicāt, ko Eiropas politiķi dara, lai aizsargātu mūsu rūpniecību un palīdzētu tai plaukt.

Vispirms pievērsīsimies faktiem. Eiropas rūpniecība pasaulē ieņem vienu no vadošajām vietām. 2014. gadā tās īpatsvars globālajā preču un pakalpojumu tirdzniecībā bija lielāks nekā ASV, Ķīnas vai Japānas. Tajā tieši nodarbināti ir 50 miljoni cilvēku. Tātad 20% mūsu darbaspēka.

Kopumā globalizācija ir ļoti palīdzējusi to pasaules valstu ekonomikai, kas ir salīdzinoši nelabvēlīgā situācijā. Tā ir ļāvusi miljoniem cilvēku izkļūt no nabadzības un radījusi miljoniem darba vietu eiropiešiem.

Tomēr tā ir radījusi arī traucējumus. Globalizācijas priekšrocības dažos gadījumos sadalītas nevienlīdzīgi, kas novedis pie nedrošības un netaisnības izjūtas. Kā jau vienmēr, tā ir radusies auglīga augsne afēristiem, kas piedāvā it kā vieglus risinājumus. Viņu kaujas sauciens ir: “Nelaidīsim iekšā ārzemniekus un subsidēsim savu rūpniecību.”

Tas varētu izklausīties vilinoši. Taču vairākumam iedzīvotāju rezultāts būtu katastrofāls. Tas nav veids, kā tiešām parūpēties par nākotni. Jo beigās Eiropas ekonomika būtu drupās.

Mums jādara kas cits – jākliedē to cilvēku pamatotās bažas, kuri globalizācijas dēļ bijuši zaudētāji. Tagad nav labs brīdis būt kautrīgiem, aizsargājot darba vietas Eiropā. Mums jāpanāk, ka mūsu konkurenti spēlē pēc noteikumiem. Mums joprojām jābūt gataviem “parādīt zobus”, veicot antidempinga pasākumus negodīgas komercprakses apkarošanai. Mums jāturpina veicināt publiskas un privātas investīcijas pētniecībā un tīrās tehnoloģijās. Vēl mums globalizācijas aspekts jāņem vērā daudzās politikas jomās, tostarp fiskālajā, izglītības un sociālajā politikā, lai atvieglotu pielāgošanos. Turklāt jāpalīdz tiem reģioniem un grupām, kas tehnoloģijas pārmaiņu un starptautiskās konkurences dēļ ir zaudētāji.

Mēs arī turpmāk vajadzības gadījumā būsim stingri. Tomēr nekad neiestāsimies par principu “pērciet tikai Eiropas preci”. Durvju aizvēršana ārzemju konkurentiem ir populistisks “ātrais risinājums”, kas parasti ir iedarbīgs tikai neilgu laiku. Ilgtermiņā tas Eiropas rūpniecību vienkārši izslēgtu no globālajām vērtības veidošanas ķēdēm un novatoriskākajiem tehnoloģijas jaunievedumiem.

Kāpēc gan izstrādāt labāku preci, ja var vienkārši iznīcināt konkurenci? Kāpēc ieguldīt līdzekļus jaunā tehnoloģijā un darbinieku prasmēs, ja var dzīvot no nodokļu maksātāju subsīdijām un tarifiem?

Eiropa paliks atvērta uzņēmējdarbībai. Atvērta, uz ārējiem sakariem vērsta ES var kļūt par vienu no iecienītākajiem talantīgu cilvēku, investīciju un uzņēmējdarbības galamērķiem. Vairāk nekā 16% ES uzņēmumu jau tagad ir iesaistīti globālajās vērtības ķēdēs, un gandrīz 16% no ES saražotajām pasaules līmeņa precēm eksportē uz pārējo pasauli. Argumenti par labu atvērtai ekonomikai ir tikpat spēcīgi kā līdz šim.

Mums ir nevis jāaizver durvis ārzemju sāncenšiem, bet jāpalīdz saviem uzņēmumiem tos izkonkurēt godīgi. Mums ir arī jāizmanto savas stiprās puses – lielie talantīga, labi izglītota darbaspēka resursi, inovācijas tradīcijas un galu galā arī savs vienotais un pēc vienādiem noteikumiem strādājošais tirgus, kas apkalpo 500 miljonus cilvēku.

Lai to spētu, ir atkal jācenšas ekonomiku modernizēt: jāseko līdzi tehnoloģiju izmaiņām, jāintegrē produkti un pakalpojumi, kā arī jāuzlabo energoefektivitāte, lai taupītu naudu un samazinātu atkarību no energoresursu importa.

Mums ir arī jāiegulda savos cilvēkos. Kad runājam par rūpniecību, patiesībā runājam par cilvēkiem – strādniekiem un administrāciju ražošanas un inženieru telpās un pārdošanas birojos. Mums jāgādā, lai viņiem būtu vajadzīgās prasmes, un jāpalīdz tiem, kas uzņemas risku, lai dibinātu vai paplašinātu uzņēmumu.

Daudzos gadījumos, kad nav iespējams izvairīties no rūpnīcas slēgšanas, nepietiek ar darbinieku pārkvalifikāciju. Cilvēkiem ir vajadzīgs arī jauns darbs, un daudzi no viņiem nav gatavi pārcelties citur.

Agrākās rūpnīcas var pārveidot – ne tikai par dārgiem dzīvokļiem pie upes, bet arī par tādiem objektiem, kas dod jaunu darbu vietējiem iedzīvotājiem. Reģioniem ir jāmācās citam no cita. Paraugieties uz Dīsburgu. Reiz tajā ieguva ogles un ražoja tēraudu, bet tagad tur ir daudz ražošanas un loģistikas uzņēmumu. Tas viss vietā, kas agrāk bija pamesta rūpniecības teritorija.

Ir pieejamas ES investīcijas, kas palīdz pāriet uz modernu, tīru un plaukstošu rūpniecību, jo īpaši investīciju plāns Eiropai. Esam finansiāli palīdzējuši Francijas Ziemeļu-Padekalē reģionam pāriet uz mazoglekļa ekonomiku. Esam arī palīdzējuši Polijas tērauda vairumtirgotājiem ieviest jaunus pakalpojumus un radīt darba vietas. Esam atbalstījuši jaunas biocelulozes fabrikas celtniecību Somijā un Eiropā pirmo titāna pārstrādes un kausēšanas rūpnīcu. Vai tie būtu 3D printeri, bioplastmasa iepakojumam vai jaunas sistēmas, ar kurām samazināt ūdens patēriņu ķīmiskajā rūpniecībā, ES turpinās finansēt inovāciju Eiropas rūpniecībā.

Iespējas ir – gan rūpniecībai, gan visai ES. Tāpēc mums arī turpmāk būs vajadzīgi ieguldījumi gan no vietējiem, gan ārzemju investoriem. Atvērtība palīdz, bet protekcionisms gan ne.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+