Latvijā
Sabiedrība

Protēzei gatavs? Caur ērkšķiem uz….sporta laukumu. “Latvijas Lepnuma” stāsts par Dinu0


Dina pati kāju zaudēja 12 gadu vecumā – to nācās amputēt, lai meiteni izārstētu no kaulu vēža.
Dina pati kāju zaudēja 12 gadu vecumā – to nācās amputēt, lai meiteni izārstētu no kaulu vēža.
Foto: Timurs Subhankulovs

Dina Grīnberga ir tehniskā ortopēde, strādā nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Ortozēšanas un protezēšanas centrā pielāgo protēzes cilvēkiem pēc amputācijas un kā atbalsta persona sniedz arī morālu palīdzību.

Profesijas izvēle nav nejauša – Dinai pašai ir kājas protēze, tāpēc viņa labi saprot, kā jūtas tie, kuriem pēkšņi jāsadzīvo ar faktu, ka kāda locekļa vietā turpmāk būs mākslīgs “aizvietotājs”.

“Dina allaž dzīvo tā, lai būtu noderīga citiem. Tieši tādēļ, ne mirkli nedomājot, piekrita doties īpašā misijā. Labdarības akcijas “Zvaigzne Austrumos” vadītājs Pēteris Eisāns veda dāvanas bēgļu bērniem un nonāca arī Jordānijā, kur satika cilvēkus, kuri bija cietuši karadarbībā, daudziem bija amputēti locekļi.

Lai palīdzētu viņiem tikt pie protēzēm, uz Jordāniju devās arī Dina. Viņa brauca kopā ar tehnisko ortopēdi Keitiju Lezervudu, kura vada starptautisku misiju. Jordānijā Dina palīdzēja atgūt iespēju staigāt karā cietušajiem bēgļiem, kuri bija zaudējuši kāju, bija piemērs tam, ka arī ar protēzi var dzīvot pilnvērtīgi.

Un tā Dina arī dzīvo ikdienā – ar pilnu elpu, atvērta dažādiem izaicinājumiem,” teikts vēstulē, ar kuru Dina pieteikta Latvijas lepnuma balvai.

Protēzes Irākas kara bēgļiem

Misijā Jordānijā Dina uzaicināta palīgā, jo pašai ir pieredze ar protēzi un arī speciālās zināšanas. Sagatavotas un Jordānijā divos piegājienos nogādātas deviņas protēzes. Tās saņēmuši Irākas kara bēgļi – parasti cilvēki, civiliedzīvotāji, kuri cietuši militārajos uzbrukumos un kļuvuši par invalīdiem.

Kad saku, ka deviņas protēzes nav daudz, Dina iebilst – cik tad ar čemodāniem var aizvest! “Pirmā bija tāda kā izmēģinājuma reize, tad pielāgojām tikai trīs protēzes. Otrajā reizē uztaisījām jau sešas,” viņa stāsta un paskaidro, ka protēzes uzbūvē no iepriekš sagatavotām sastāvdaļām – no tāda kā konstruktora, kurā ietilpst pēda, apakšstilba stienis un celis.

Otra būtiska, iespējams, pat svarīgākā protēzes daļa ir čaula – aptvere, kas to notur pie amputācijas stumbra. “Apakšējā daļa ir vienkārša kā lego,” salīdzina Dina. “Čaula turpretī jāpielāgo katra individuālajai anatomijai. Mīksto audu un kaulu novietojums ir dažāds, arī stumbra garums. Citiem amputācijas stumbrs nav taisns – tas ietekmē biomehāniku. Tas viss jāņem vērā.”

“Pirmajā braucienā katram pacientam veltījām divas reizes pa četrām stundām. Otrajā četrās stundās jau spējām uztaisīt vienu kāju – jau bija iemaņas,” Dina apraksta. “Šī tehnoloģija, ko izmantojām, ir ļoti vienkārša un ērti pielāgojama – no rīta, uzliekot protēzi, cilvēks to uzvelk kā slēpju zābaku, ar speciāliem savilcējiem piestiprinot, cik stipri grib.”

Otrajā braucienā uz Jordāniju, kas notika pusgadu pēc pirmā, apciemoja pacientus, kuri bija tikuši pie protēzes pirmajā reizē. “Bija kāds vīrietis, kuram sākumā gāja grūti. Otra kāja nebija īsti vesela, līdz ar to protēzei bija jākļūst par galveno balstu. Apgrūtināja arī liekais svars. Bijām noraizējušies – nez, kā būs, tomēr viņš bija iemācījies staigāt ļoti labi!”

Plecs morālam atbalstam

Īpaši Dinai radītais ornamentētais protēzes kosmētiskais vairogs, kas izgatavots 3D tehnoloģijā. Autori – Fricis Pirtnieks un Dāvis Bočoks.
Foto: Matīss Markovskis

Dina pati kāju zaudēja 12 gadu vecumā – to nācās amputēt, lai meiteni izārstētu no kaulu vēža, osteosarkomas. “Bērniem ar amputāciju sadzīvot ir vieglāk,” viņa lietišķi paskaidro. “Viņiem vēl nav karjeras, nav daudz tādu lietu, kas dzīvē jau būtu nostabilizējušās. Es vēl tikai augu, varēju visu uztvert viegli un pozitīvi, adaptēties, un tā pieaugu.”

Ar pieaugušajiem ir citādi, piemēram, ja cilvēks bijis ļoti aktīvs, sportisks, strādājis vairākās darba vietās, ir grūti pieņemt jauno situāciju, kad amputācijas dēļ vairs nevar visur paspēt, no jauna jāmācās ne tikai staigāt, bet teju vai visas ikdienišķākās darbības. “Ar pacientiem, kas ierodas Vaivaru rehabilitācijas centrā, runāju par viņu jauno ikdienu,” stāsta Dina.

“Piemēram, man saka – kā es ar kruķiem aiziešu uz veikalu, ja pat somu rokā nevaru paņemt! Atbildu – ņemiet mugursomu! Es visu laiku staigāju ar mugursomu, manai asimetriskajai gaitai tas nāk tikai par labu!”

Dina uzklausa pacientu problēmas un dod vienkāršus padomus, jo viņu uztver citādi nekā ārstu: dakterim ir gan rokas, gan kājas, bet Dinai vienas kājas vietā ir protēze, tāpēc ir vieglāk uzticēties, atvērties. Zināt, ka sapratīs. “Tas vien var palīdzēt – ieraudzīt, ka var tālāk dzīvot arī bez kājas vai rokas.”

Lai uzlabotu prasmes palīdzēt pacientiem atbalsta personas statusā, šovasar Dina devās uz īpašu “pair visiting” (līdzīgs līdzīgam) apmācību ASV. Nākamgad viņa plāno doties uz vēl vienu apmācību kursu, lai pati varētu kļūt par šo zināšanu pasniedzēju.

Protēze nav panaceja

No visiem amputāciju pacientiem pat 10% nesaņem rehabilitāciju, pastāsta Dina. Daudzi nezina, ka šāds pakalpojums pastāv, bet citi no tā atsakās kā no kaut kā nevajadzīga un apgrūtinoša. Lai šo situāciju labotu, Dina patlaban izstrādā informācijas resursu – rokasgrāmatu pacientam amputācijas procesā, kas noderēs no operācijas līdz pat protēzes pielaikošanai.

“Aizņemtības dēļ ārstiem nav laika katram visu izstāstīt, tāpēc šāda informācija vienkāršā, saprotamā valodā ir ārkārtīgi nepieciešama un noderīga,” uzskata Dina. Tā pacients var uzzināt, kā rīkoties, kā sagatavoties, lai varētu saņemt protēzi. Proti, speciālistu komisija var arī izlemt to nepiešķirt, ja uzskata, ka pacients to nespēs izmantot, jo fiziski nav gatavs.

“Ja cilvēks nav sevi uzturējis labā fiziskā formā, zaudējis muskuļu spēku un nespēj veikt pat desmit soļus, jāsaprot, ka protēze nav brīnumlīdzeklis, kas to visu izmainīs,” paskaidro jaunā speciāliste. “Piemēram, ja amputācijas stumbra leņķis ir vairāk nekā 15 grādi, protēzes biomehānika nedarbosies, kāju nevarēs vēzēt, nebūs iespējams likt normālu soli. Tas ietekmē pārējo ķermeni – stāju, gaitu, muguru.”

Diemžēl sliktais veselības stāvoklis daudziem liedz atkal nostāties uz abām kājām, kaut viena no tām būtu mākslīga, jo daudz amputāciju veic dažādu slimību blakņu ārstēšanai – kājas galvenokārt zaudē ne jau traumu dēļ, bet gan cukura diabēta un asinsvadu slimību rezultātā un jau cienījamos gados.

Šādu cilvēku veselība jau pirms amputācijas ir slikta. Uzlabot fizisko formu un sagatavoties staigāšanai ar protēzi ir smaga darba un piepūles jautājums. Kā būt aktīvam bez kājas un trenēties rehabilitācijai, staigāšanai ar mākslīgo pēdu? “Ļoti vienkārši – arī gultā var veikt dažādus vingrinājumus, ko var izpildīt guļus,” atbild Dina.

Caur ērkšķiem uz… sporta laukumu

Dinas pašas ceļš no amputācijas līdz staigāšanai tikai ar protēzi, bez citiem atbalsta līdzekļiem bija ļoti garš – viņa netika vaļā no kruķiem septiņus gadus. “Tāpēc, ka nevarēju izturēt sāpes, ko radīja protēze,” viņa paskaidro.

“Man bija problēmas ar mīkstajiem audiem, nekad neesmu bijusi sevišķi apaļīga.” Līdz ar to visa protēzes slodze gūla uz sēžas kaulu – ik uz soļa uz to tika izdarīts liels spiediens. Taču kādā dienā kruķi bija tik ļoti apnikuši, ka Dina atgriezās mājās, nolika kruķus, to vietā paņēma spieķi un devās ikdienas gaitās. Sākumā staigāja ar lielām sāpēm, apstājoties ik pēc 15 minūtēm, taču pamazām norūdījās. Arī āda un kauls amputētajā kājā pamazām pierada.

Pavērsiens notika studiju laikā, kad Dina tika pie citāda modeļa protēzes čaulas, kas ietver visu amputācijas stumbru. “Tad nedēļas laikā tiku vaļā arī no spieķa, jo pēkšņi man bija šī ērtā čaula.” Izmēģinot jaunu tehnoloģiju, nākamo protēzes čaulu Dina sev izgatavos pati.

Kad jautāju, vai Latvijā izmanto arī tādas atsperveidīgas kāju protēzes, kādas redz atlētiem paralimpiskajās spēlēs, viņa atbild – nav tik daudz sportistu, kam tās būtu noderīgas. Proti, ja cilvēks nav bijis skrējējs pirms amputācijas, pēc tam ar īpašo protēzi viņš par tādu diez vai kļūs. Taču Dina ir pieteikusies ASV grantam, lai šādu “atsperi” iegūtu. Viņa tādu jau izmēģinājusi, jo ļoti vēlas skriet. “Ar citām fiziskajām aktivitātēm man ir par maz, vēlos kaut ko intensīvāku.”

Tā bijusi brīnumaina nejaušība un sakritība, ka Vācijā radusies iespēja pielikt šādu protēzi un trenera vadībā pamēģināt.

Saistītie raksti

“Pirmajā reizē bija grūti – izspiedu tikai desmit apļus ap futbola laukumu, jo aerobās spējas nav augstas,” viņa sevi vērtē ar profesionālu skatienu. “Tāpēc pirms otrā brauciena šeit uz vietas ļoti stingri trenējos – peldēju, izmantoju slēpošanas trenažieri.”

Taču sajūta bijusi neaizmirstama – beidzot atkal skriet pēc 13 gadu pārtraukuma. To tik ļoti gribas izjust atkal, ka Dina ļoti cer – uz nākamo treniņu Vācijā viņa jau varēs doties ar savu skriešanas protēzi. Lai izdodas!

LA.lv