Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
26. maijs, 2015
Drukāt

Provansas valdzinājums kā aizraujošs romāns (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Skats no izstādes "Provansas valdzinājums" mākslas muzejā "Rīgas birža".

Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 5. jūlijam apskatāma izstāde “Provansas valdzinājums”.

Katru pavasari Provansas reģionam no kontinenta uzbrūk aukstais un plosošais ziemeļu vējš – mistrāls, kuru ienīst vietējie laucinieki, bet par kuru savā laikā tikpat dedzīgi jūsmojuši neskaitāmi romantiski noskaņoti literāti un gleznotāji. Iespējams, tieši šis vējš palīdzējis atvest uz Rīgu krāšņo izstādi “Provansas valdzinājums”, kura mākslas muzejā “Rīgas birža” piedāvā apskatīt gan visslavenāko, gan arī nepelnīti piemirsto 19. gs. beigu un 20. gs. mākslinieku darbus, kuru dzīve un daiļrade bija saistīta ar Azūra krastu. Protams, iepriekš pieminētajam mistrālam izstādes tapšanā ir tikai metaforiska nozīme. Par patiesu šī projekta dzinējspēku un īstenotāju kļuvis Borisa un Ināras Teterevu fonds, kurš šādējādi ar mecenātiem raksturīgu eleganci atzīmēja savu piecu gadu jubileju.

Izstādei atlasītie darbi veido ļoti lakonisku, bet pašpietiekamu ekspozīciju, kura ļauj ne tikai padomāt par atsevišķu gleznotāju veikumu, bet arī mēģināt saprast tās likumsakarības, kas radās gan no mākslinieku savstarpējās mijiedarbības, gan no spēcīgā impulsa, ko deva iespaidīgā Provansas daba. Tomēr ļoti būtiski, ka izstāde sniedz arī vizuālo baudu. Aiz māk­slinieku skaļajiem vārdiem šoreiz neslēpjas tikai miniatūras lapiņas no skiču albumiem, bet pilnvērtīgi augstākās kvalitātes mākslas darbi, kuri neļauj šaubīties, ka mūsu acu priekšā atrodas pasaulē slaveni meistari. Arī izstādes koloristiski pārdomātā scenogrāfija, gleznotāja un Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova izpildījumā tiecas radīt maksimāli harmonisku vidi skatītāju un mākslas darbu dialogam. Tāpēc zaļās un zilās nokrāsas izstāžu sienas ne tikai apvieno noteiktas gleznu grupas, bet palīdz noskaņot apmeklētāja aci uz izsmalcinātu krāsu attiecību uztveri.

Nepieķeroties hronoloģiskam ekspozīcijas iekārtošanas principam, kā arī neizceļot svarīgākos akcentus, mākslas darbi paši veido savstarpējās attiecības, pakļaujoties lielajai Provansas tēmai. Vinsenta van Goga attiecības ar šo Francijas reģionu, visticamāk, ir viena no spilgtākajām epizodēm ne tikai mākslinieka dzīvē, bet arī mākslas vēsturē. Viņam raksturīgais grafiski gleznieciskais stils izveidojās tieši Arlā (arī, domājams, ne bez vēja palīdzības), uz kurieni viņš aizbrauca ar lielām cerībām, bet pēc gada devās uz psihiatrisko slimnīcu garīgi sabrucis un ar saīsinātu ausi. Izstādē var redzēt vienu darbu no “pirms­arlas” perioda, kur mākslinieks, apgūstot Parīzē jaunās mākslas principus, sagatavojies doties liktenīgajā ceļojumā uz dienvidiem. Tajā pašā laikā Pola Gogēna rokraksts veidojās Bretaņā Pontāvenas skolas ietvaros, tomēr izstādītā glezna ļauj apcerēt to, kā deviņu nedēļu viesošanās Provansā pēc van Goga uzstājīgā aicinājuma izmainīja abu mākslinieku likteņus.

Vēl viens gleznotājs, bez kura šī izstāde būtu bezjēdzīga, ir Pols Sezans. Provansa Sezanam aizvietoja Romu, kur viņš nekad nebija bijis, bet kurā citi mākslinieki cerēja atrast universālus pasaules uzbūves principus. Dzimtās Ēksas skati visa mūža garumā viņam kalpoja par neizsmeļamu materiālu gleznieciskai dabas analīzei. Visticamāk, Sezanu var uzskatīt par vienu no šīs izstādes patriarhiem, kurš ne tikai izveidoja savu stilu, bet iekodēja tajā “pamācību”, kuru kādā savas daiļrades posmā izmantoja daudzi ekspozīcijā redzamie māk­slinieki, piemēram, Rauls Difī, Ogists Šabo vai Otons Friēzs.

Pēc Otrā pasaules kara arī Pablo Pikaso dzīvē atradusies vieta Provansai, kurā viņš varēja sajusties gandrīz kā mājās Malagā. Šis periods mākslinieka daiļradē tika iemūžināts ne tikai gleznās ar kārtējo jauno sievu kā modeli, bet arī keramikas darbos, kurus viņš veidojis un apgleznojis ar bērnišķīgu prieku un viņam raksturīgu neizsīkstošo radošo kaislību. Vairāku mēnešu intensīvais darbs vainagojās ar to, ka provinces novadpētniecības muzejs Antibās tika pārpildīts ar mākslas darbiem un beigās pārtapa par Pikaso muzeju, kura eksponātus šobrīd varam apskatīt Rīgā.

Mūža nogali Provansā pavadīja arī tāds izcils māk­slinieks kā Pjērs Ogists Renuārs, turpinot gleznot, par spīti progresējošam reimatiskajam artrītam. Izstādē eksponētajā meitenes portretā var ieraudzīt gan tipisku Renuāra kolorītu, gan triepienu, gan “kaķim līdzīgu” seju atveidošanas manieri, tikai ne to, ka portrets gleznots, turot otu stīvos, slimos pirkstos.

Gandrīz 30 gadus nelielajā pilsētā Sanpoldevansā nodzīvoja arī Marks Šagāls. Varbūt šī vieta atgādināja viņam tālo Vitebsku, kurā viņš kādreiz atrada savas arhetipiskās tēmas, sižetus un motīvus. Bet varbūt viņš vienkārši iemīlējās šajā dziļi provinciālajā pilsētā bez nosacījumiem un dziļiem apsvērumiem.

Visticamāk, iemīlējušies Provansas krāsās bija arī divi latviešu mākslinieki, kuru darbi papildina izstādi. Aplūkojot Aleksan­dras Beļcovas Vansas pilsētas sezaniski uzkonstruētos skatus, vērts atcerēties, ka šī vieta kļuva par liecinieci māk­slinieces liktenīgajai uzvarai pār tolaik nāvīgo slimību – tuberkulozi. Savukārt Alekseja Naumova krāsaini gleznieciskie Sentropē iespaidi atgriež mani pie vienas domas – ja mistrāls pūš no ziemeļiem, tad kāpēc nepamēģināt noķert viņu aiz astes un neaizlaisties līdz Provansai, kur pēc mums jau sailgojusies zilā jūra un lokanās cipreses?

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kvalitatīvs raksts, paldies organizatoriem, jo sevišķi Teterovu ģimenei par unikālu izstādi! Ļoti patika!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+