Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. septembris, 2016
Drukāt

Province ir mūsu rokas un kājas

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Linda Šmite

Oktobrī “Lauku Avīzes” apgādā sērijā “Lata romāns” iznāks Lindas Šmites jaunākais darbs “Lidojumam sakļauti spārni”. Publicējam interviju ar rakstnieci un nelielu fragmentu.

 

– “Lidojumam sakļauti spārni” – šoreiz tāda pasmaga tēma, padrūma lasāmviela. Kas deva impulsu, kādas izjūtas rodas, tagad – ar svaigu aci – pašai pārlasot?

– Visu, ko es rakstu, pazīstu, citādi nemaz nevar būt. Tukšās, klusās, mazdzīvīgās lauku viensētas ir šodienas realitāte. Tā tiešām ir, ka lauku mājās, kurās vēl kūp dūmenis un kuru pagalmā vēl rej suns, bieži vien dzīvo pa vienai sievietei. Vīri pamanās aiziet pirmie. Es tad nu saviem galvenajiem varoņiem – diviem jauniem vieglas dzīves tīkotājiem – romānā liku izstaigāt šīs sētas, tādējādi izgaismojot divdesmit pirmā gadsimta situāciju laukos. Latvija kļuvusi par putnu ar sakļautiem spārniem. Valsts bez lauku dzīves, lauku cilvēkiem nevar veselīgi attīstīties. Province ir Latvijas rokas, kājas. Kā jūtas galva, ja ļoti sāp, ja notirpušas, nejutīgas kļuvušas vairākas ķermeņa daļas?

Savus uzrakstītos darbus gandrīz nekad nepārlasu. Arī savas dzīves fiksējumus fotogrāfijās neskatos. Viss, kas bijis, ir pagājis, atpakaļ nepagriežams, neatgūstams. Kas reiz izdzīvots un pārdzīvots, un uzrakstīts, pieder pagātnei, izmaināms nav nekas. Ja man šobrīd jāpārdomā uzrakstītā romāna saturs, tad palieku pie tā paša – žēl Latvijas īstās, dzīvīgās lauku dzīves. Žēl pamesto māju un prom aizgājušo cilvēku.

– Kas pēdējā laikā ir visvairāk iepriecinājis?

– Ja par pēdējo laiku pieņemu vasaru, kas nupat pagriezusies promiešanai, tad prieka ir bijis daudz. Tās ir rozes un lilijas, kas karstajā vasaras sākumā krāšņi ziedēja. Tie ir divi jaunie stārķēni, kas pēc ilgāka laika atkal tika izperēti mūsu pagalma ligzdā. Priecēja Annas Kuzinas grāmatas “Reiz Ērgļos” iznākšana, mākslas muzeja atvēršana un Miervalža Poļa iespaidīgā izstāde. Esmu pabeigusi grāmatu par ilggadējo Aizkraukles mēru Vilni Plūmi. Tas ir prieks par, šķiet, labi padarītu darbu. Prieks par Liepkalnes baznīcas atdzimšanu. Krūmiem un brikšņiem nu atņemts sagruvušās baznīcas kalniņš, iesvētīts balts krusts. Liepkalnieši ir modināti no divdesmit piecu gadu ilga miega. Tas ir laiks, kad rokas vairs nebija sasietas un varējām, bet neatdevām godu savam Dieva namam.

Prieks par labām grāmatām, iznākušām sērijā “Mēs. XX gadsimts”. Priecē Ērgļu centrs, kas šovasar strauji mainās, un Iršu kolonijas 250 gadi, kas tika atzīmēti Jāņu laikā.

Prieks par to, ka prieks ir līdzsvarā ar bēdām.

– Ar kādām domām Linda Šmite, kura arī skolotāja, ne tikai rakstniece, gaida 1. septembri?

– 1. septembris vienmēr saistās ar nopietna darba cēlienu. Un kuram tad ir vēlēšanās ilgi un smagi strādāt? Tas nav linu druvas saņemšanas vai kartupeļu lauka norakšanas darbs. Šis ir pēdējais darba cēliens pirms Kokneses novada skolu tīkla optimizācijas. Tas izsaka ļoti daudz gan skolēniem un vecākiem, gan skolotājiem.

Tomēr nedošu vaļu emocijām, jo zvaigznēs jau sen par katru no mums viss ierakstīts.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+