Pasaulē
Vēsture

Provinces meitene uz pareizā perona. Evas Peronas neparastā dzīve 1

Foto: Wikimedia Commons

“Tāda sprigana pusaudzīte”

Vispirms mīļākā, bet vēlāk arī sieva Argentīnas prezidentam Huanam Peronam. Viņa baudīja neparasti lielu Argentīnas vienkāršo ļaužu ievērību. Viņi faktiski dievināja šo mazizglītoto zemnieku atvasi, kuru liktenis negaidīti bija uznesis teju vai neiedomājamos augstumos, un viņi viņu atbalstīja itin visā. Eva nomira 33 gadu vecumā ar ļaundabīgu dzemdes (citās versijās – kuņģa) audzēju. Viņas aiziešanu vārda vistiešākajā nozīmē apraudāja visa Argentīna. Viņas portreti vēl joprojām rotā trūcīgo iedzīvotāju māju sienas visā valstī.

Marija Eva Duarte Ibargurena dzimusi 1919. gada 7. maijā no Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas aptuveni 200 kilometru attālumā esošajā lauku ciematā Lostoldosā. Viņa bija jaunākā no pieciem nelielas lopu fermas īpašnieka Huana Duartes un viņa kalpones, trūcīgas basku imigranta atvases Huanas Ibargurenas ārlaulības bērniem.

12 gadu vecumā, neuzmanīgi apsēžoties pārlieku tuvu katlam ar verdošu olīveļļu, Eva guva spēcīgus sejas un roku apdegumus. Vietējais ārsts teica, ka viņai, visdrīzāk, uz visu mūžu palikšot šaušalīgas rētas, taču, kad pēc mēneša noņēma apsējus, tam pašam ārstam nācās tikai pārsteigumā noelsties – Evas seja un rokas bija klātas ar pilnībā gludu ādu, bez vismazākās rētiņas.

1926. gadā Huans Duarte gāja bojā autokatastrofā, pēc kuras Huanas un viņas ārlaulību bērnu dzīve krasi mainījās. Duartes likumīgā sieva, ar kuru viņš nebija oficiāli šķīris laulību, piederēja salīdzinoši bagātam muižnieku klanam, un viņa izvirzīja prasību saņemt visu mantojumu, ko arī ieguva, savukārt “blakus ģimene” palika bez pajumtes. Čaklā Huana ar bērniem pārcēlās uz netālu esošo pilsētiņu Huninu. Neskatoties uz daudzu laikabiedru acīs pazemojošo “bezvīra atraitnes” statusu, Huana pamanījās trim savām vecākajām meitām sameklēt pietiekami nodrošinātus vīrus “no sabiedrības”, bet vienīgo dēlu iekārtoja militārajā dienestā galvaspilsētā Buenosairesā. Savukārt jaunākā meita (tātad – Eva) ar grūtībām un lielu kavēšanos pabeidza sākumskolu, pēc kuras acumirklī negrozāmi paziņoja, ka vēlas doties uz galvaspilsētu un kļūt par aktrisi.

Māte iebilda, taču Eva vispirms aizbēga no mājām, bet drīz vien jau bija Buenosairesā. Tas notika 1935. gada sākumā. Viņas nepilnīgā izglītība, provinciālās manieres un izteiktais laucinieku akcents sākumā viņai ļoti traucēja, taču vēlāk viņa tomēr kļuva par aktrisi, strādājot radio.

Argentīniešu sievietēm mazliet neierasti Evai bija salīdzinoši liels augums – 170 centimetri. Viņai bija lielas, brūnas acis, gaiši mati un par daiļu dēvējama seja. Tiesa, viņai bija nosliece uz korpulenci, taču viņa mācēja to iegrožot.

Tajā laikā Argentīnā 27% visu bērnu bija dzimuši nereģistrētās attiecībās jeb ārlaulībā, tātad – bastardi, tostarp arī Eva. Tiesa, sabiedrība to uztvēra galvenokārt mierīgi, lai gan pastāvēja savdabīgs nerakstīts likums – ārlaulībā dzimis bērns nākotnē nekad nevarēja cerēt ieņemt augstu amatu. Tāpēc Argentīnas sabiedrībā sievietēm darbojās tikai viens līdzeklis, ar kura palīdzību viņas varēja sasniegt kādus augstākus mērķus, proti, sekss jeb faktiski seksuāli pakalpojumi labi situētiem un sabiedrībā ietekmīgiem vīriešiem. Eva ātri vien un pietiekami lieliski apguva, kā ar šo līdzekli rīkoties.

Evai bija sarežģīts raksturs. Viņa varēja būt apburoša un pievilcīga sieviete, bet vienlaikus arī ļaunatminīga un atriebīga. Viņa allaž apzināti tiekusies pēc bagātības un varas. Kad Eva apprecējās ar Huanu Peronu, viņa vispirms nekavējoties paveica visu iespējamo, lai pilnībā iznīcinātu visus (lielāko daļu) pierādījumus tam, kā viņa dzīvojusi pirms iepazīšanās ar viņu.

Līdz ar to, protams, daudziem apgalvojumiem un laikabiedru atmiņām par Evas pagātni nav iespējams piemeklēt pilnībā neapstrīdamus apliecinājumus. Tostarp viens no noturīgākajiem apgalvojumiem pauž, ka savu karjeru Buenosairesā Eva sākusi kā visparastākā ierindas prostitūta. Vēlāk, kad jau bija kļuvusi par valsts prezidenta dzīvesbiedri, viņa visnotaļ atklāti centās panākt prostitūcijas legalizēšanu Argentīnā.

Tiesa, grūti noticēt, ka viņa jebkad “strādājusi” viszemākajā līmenī uz ielas. Viss liecina, ka Eva gājusi citu ceļu, proti, allaž spējot atrast sev bagātus un ietekmīgus vīriešus, kļūstot par viņu mīļāko un tādējādi pamazām virzoties augšup uz Argentīnas sabiedrības augstākajām aprindām. Neatkarīgie pētnieki gan konstatējuši, ka savulaik Eva pozējusi pornogrāfiskajiem izdevumiem (acīmredzot nav bijis viņas spēkos atrast un iznīcināt pilnībā visu nodrukāto), un viņa “īpaši lieliska esot bijusi pozīcijā uz ceļiem” jeb tātad teicama vīrieša orālās seksuālās apmierināšanas izpildītāja…

Pat pēc apprecēšanās Eva tā arī nespēja atbrīvoties no “mauķeles” zīmoga, kā viņu aiz muguras dēvēja faktiski visviet, dažkārt pat iekliedzot to viņai tieši sejā. Reiz oficiālas vizītes laikā Itālijā Eva vaļējā automašīnā brauca pa Milānas ielām kopā ar atvaļinātu admirāli, kurš bija viņas pavadonis šajā braucienā. Sadzirdējusi satracinātā pūļa izsaucienus, Eva esot uzrunājusi ceļabiedru: “Vai dzirdējāt? Viņi mani vēl sauc par mauku!” Admirālis esot rāmi atbildējis: “Viņus var labi saprast, kundze. Piemēram, es 15 gadus neesmu bijis jūrā, bet ļaudis mani joprojām sauc par admirāli…”

Cauri gultām un – uz augšu

Par pirmo vairāk vai mazāk ietekmīgo Evas mīļāko uzskata tango dejotāju Hosē Armāni, kuram viņa bija sevi piedāvājusi kā apmaksu par to, ka viņš viņu paņems līdzi uz Buenosairesu. Dejotājs piekritis, un Eva ātri vien nokļuva viesnīcas numuriņā. Tiesa, vēlāk viņa pati mazliet mainījusi šā stāsta sižetu, par savu pirmo mīļāko nodēvējot nevis Armāni, bet gan Agustinu Magalisu, kurš tajā laikā bija populārs dziedātājs. Bet nav būtiskas nozīmes tam, kurš no viņiem bija pirmais, jo ir skaidrs, ka bija abi divi.

Tostarp atgādināsim, ka tad Evai bija… tikai 14 gadu! Savukārt 15 gadu vecumā viņa jau pati izlēma pamest Armāni (jeb Magalisu?) un kļuva par izdevēja Emilio Korstuloviča mīļāko, sākot dzīvot ar viņu kopā. Šajā vidē Eva ļoti ātri saprata, ka viņai visnoderīgākie cilvēki ir fotogrāfi un producenti, tāpēc viņa kā mīļākos sāka azartiski izvēlēties tieši šo profesiju pārstāvjus…

Tātad, nokļuvusi Buenosairesā, Eva ātri rada iespēju iekārtoties nelielā ceļojošā aktieru trupā, kādu tajā laikā Buenosairesā bija ļoti daudz, un jau tā paša 1935. gada martā Eva debitēja nelielā lomā Buenosairesas teātrī “Komēdija”. Eva nekad nav profesionāli apguvusi aktiermākslu, nav pat apmeklējusi viselementārākos sagatavošanas kursus, acīmredzot tāpēc arī nekad nespēja sasniegt vērā ņemamus augstumus. Taču panākumus viņa guva, strādājot par reklāmas modeli. Ātri vien daudzi ietekmīgi žurnāli, kas rakstīja galvenokārt par teātri un kino, sāka periodiski publicēt viņas fotogrāfijas uz savu numuru vākiem.

Cilvēki, kuri tajā laikā tuvāk pazina Evu, apgalvo, ka vispār jau viņa bijusi auksta aprēķinātāja un ļoti viltīga sieviete (faktiski jau vēl pusaudze meitene), nespējot noslēpt, ka patiesībā viņu vada tikai bagātības un varaskāre, katrā ziņā ne jau nu mīlestība un pat ne kaisle. Tajā pašā laikā Eva varēja vīrietim iepatikties tik ļoti, ka viņš viņas dēļ bija gatavs teju vai uz visu. Piemēram, teātra īpašnieks Rafaels Firtuzo pēc “tuvākas iepazīšanās” ar Evu acumirklī piešķīra viņai lomu vienā no sava teātra izrādēm. Savukārt cits īslaicīgs mīļākais, kāds ziepju fabrikas īpašnieks, viņu dāsni apgādāja ar vislabākajiem kosmētikas līdzekļiem.

Par lielu veiksmi Evai kļuva 1938. gadā parakstītais līgums par šā ziepju ražotāja produkcijas reklamēšanu radiostudijā Belgrano, kur viņa bija iekārtojusies darbā par diktori. Taču viņa joprojām turpināja spēlēt dažādās teātra izrādēs un slepus loloja sapni par radio teātra izveidošanu. Sekmīgais darbs ar ziepju reklāmu viņai pavēra šīs iespējas. 1939. gadā Evai izdevās noorganizēt pirmo aktieru trupu, kas sāka iestudēt nelielas radio izrādes.

1941. gadā viņa pameta teātra skatuvi, lai pilnībā koncentrētos darbam ar radio uzvedumiem un radio reklāmu. Viņas vārds pakāpeniski kļuva populārs, viņas fotogrāfijas aizvien biežāk parādījās uz ilustrēto žurnālu vākiem, un Eva saņēma arī vairākus piedāvājumus filmēties.

Par īpaši sekmīgu Evai kļuva 1943. gads, kad žurnāls Antena īpaši aprakstīja jauno radiostudijas Belgrano projektu – radioseriālu “Vēstures varones”, kuru atbalstīja tagad jau labi pazīstamais ziepju ražotājs un kurā Evai bija ierādīta galvenā loma jeb faktiski galveno lomu virtene. Ideja piederēja pašai Evai. Radio uzvedumu cikls iekļāva vairākas it kā atsevišķas izrādes par slavenām sievietēm vēsturē – imperatorēm, karalienēm, aktrisēm un tamlīdzīgām būtnēm (piemēram – Žozefīne, Katrīna II, Austrijas Anna, lēdija Hamiltone, Sāra Bernāra, Eleonora Dūze un citas). Turpmākā Evas dzīve un karjera liecina, ka viņai ļoti iepatikušās šīs lomas, ar kurām viņa tik ļoti aprada, ka vairs lāgā nevēlējās no tām šķirties arī savā privātajā dzīvē, jau drīz pati kļūstot par īstenu galvenās lomas spēlētāju uz Argentīnas politiskās skatuves.

Uzrodas Huans Perons

1943. gads Evas dzīvē kļuva par izšķirošu arī tāpēc, ka tad viņa pirmo reizi uzzināja par tādu pulkvedi Huanu Peronu, kurš, vēl gan paliekot ēnā un pildot viņam uzticētā un paša izveidotā darba sekretariāta vadītāja pienākumus, patiesībā bija militārā apvērsuma iecerētājs un vēlāk arī galvenais rīkotājs. Perons ļoti vēlējās, lai popularizētu viņa īstenoto sociālo politiku, tādēļ bieži apmeklēja radiostudiju Belgrano, kurā strādāja Eva. Savās atmiņās Perons gan vēsta, ka pirmo reizi viņi satikušies 1944. gada janvārī, kad Eva aktieru grupas sastāvā bija uzaicināta uz oficiālu līdzekļu vākšanas Sanhuanas zemestrīcē cietušo un upuru atbalsta organizācijas pieņemšanu. Eva gan savā 1951. gadā publicētajā autobiogrāfiskajā grāmatā, gan daudzās publiskās uzstāšanās reizēs iepazīšanos ar Peronu dēvēja par “brīnumdienu”, kas kļuvusi par viņas “īsto dzīvi”.

Kad pienāca Huana Perona – izskatīga, sieviešu mīlēta un kaislīga jauniņu meiteņu cienītāja līdz savam pēdējam elpas vilcienam – kārta Evas dzīvē, viņai bija 24 gadi un fenomenāla pieredze vīriešu jautājumā. Peronam bija 48 gadi. Eva acumirklī ļāvās atraitņa pulkveža Perona skavām, jau pirmajā satikšanās reizē likās ar viņu gultā un, sākot ar nākamās dienas rītu, uzreiz arī apmetoties viņa mājā. Perons bija Hitlera un fašisma ideju atbalstītājs, savukārt Eva centās viņu pārliecināt par to, ka viņš kaut kad katrā ziņā kļūs par valsts vadītāju. Eva kļuva par uzticamu viņa atbalstītāju un padomnieci. 1945. gada nogalē viņi apprecējās.

Satikšanās ar Peronu acumirklī pilnībā izmainīja jaunās radio aktrises dzīvi. Tajā pašā 1944. gadā Perons panāca, ka Eva kļūst par vadītāju politiskas ievirzes radioprogrammai “Pretim labākai nākotnei”, ko raidīja reizi nedēļā. Programma atklāti propagandēja jau minēto darba sekretariātu un jo īpaši tā vadītāju. Tad arī Eva uzsāka sadarboties ar pašu sekretariātu, kļūstot par jaunizveidotās radio darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju. Kad Perons kļuva par aizsardzības ministru un vēlāk arī viceprezidentu, Evas stāvoklis radio Belgrano nostiprinājās vēl vairāk, piemēram, tieši viņa saņēma vislielāko atalgojumu radiostudijā.

1945. gada sākumā Eva pirmo reizi saņēma uzaicinājumu filmēties kā galvenās lomas izpildītāja filmā “Izšķērdētāja”. Šķiet, arī šeit nav iztikts gluži bez Perona protekcijas, jo viņš pats personiski bieži apmeklēja filmēšanas laukumu, tostarp arī palīdzot sarūpēt bagātīgu finansējumu, kā dēļ filmēšana noritēja ar lielu pompu.

Perons atklāti parādījās sabiedrībā ar savu jauniņo mīļāko, pamatīgi šokējot kolēģus virsniekus ar šo sakaru ar aktrisi. Savukārt viņa jau tad pamazām sāka izmantot savu stāvokli un ietekmi uz Peronu. Pateicoties viņas rūpēm, “Vēstures varoņu” scenārija autors F. Munjoss Aspirijs kļuva par valsts prezidenta propagandas nodaļas apakšnodaļas vadītāju, bet viņas draugs O. Nikolīni saņēma piedāvājumu vadīt sakaru un komunikācijas departamentu. Tas katrā ziņā pastiprināja pretrunas, kas jau bija sākušas plosīt Perona un citu augstāko militāro amatpersonu savstarpējās attiecības, jo visi jutās sabiedēti no tā, cik liela jau kļuvusi Perona popularitāte strādniecības vidē. 1945. gada oktobra sākumā, pakļaujoties sazvērnieciski noskaņotu militāristu grupas spiedienam, varas iestādes bija spiestas arestēt Peronu.

Savukārt 1945. gada 17. oktobris Argentīnas vēsturē iegājis kā “diena, kad tauta atbrīvoja Peronu” un peronistu kustības rašanās brīdis. Šajā dienā tūkstošiem strādājošo un viņu ģimenes sapulcējās Buenosairesas Maija laukumā iepretim prezidenta pilij, pieprasot “atdot pulkvedi”, ko valdošie arī bija spiesti izdarīt. Izplatītais priekšstats par to, ka šo masu uzstāšanos galvenā rīkotāja bijusi Eva (kā tas rādīts, piemēram, Endrjū Loida Vēbera mūziklā “Evita”, pēc kura motīviem uzfilmēta arī tāda paša nosaukuma filma ar dziedātāju Madonnu galvenajā lomā), gan neatbilst patiesībai. Raugi, tajā laikā viņa vēl nebija iesaistījusies politiskajā darbībā un viņai nebija vēl absolūti itin nekādas ietekmes plašākā nozīmē. Tajā laikā strādniecības aprindās Eva vēl bija gluži nepazīstama un, arī neskatoties uz savu enerģiju, varēja darboties vēl tikai kā “pulkveža draudzene”. Pat Perona uzstāšanos viņa atbrīvošanas pieprasītāju priekšā Eva toreiz noklausījās tikai radio.

Laulība un iziešana uz politiskās skatuves

Pēc 17. oktobra notikumiem Perons sāka gatavošanos prezidenta vēlēšanām, kas jau bija izsludinātas. 1945. gada 22. oktobrī Perons apprecējās ar Evu, tādējādi izpildot solījumu, ko bija skaļi paudis aresta dienās.

Eva pameta darbu kino un radiostudijā, pakāpeniski iekļaujoties Perona vistuvāko palīgu lokā. Sākotnēji viņai nebija liela loma, taču jau ļoti drīz viņa kļuva aizvien pamanāmāka. Turklāt Perons arī pats vēlējās viņu iesaistīt politiskajā cīņā. Viņam šķita, ka tas sola panākumus, ja līdzās prezidenta amata kandidātam ir sieva, kura iemieso sievietes lomas pieaugumu modernajā pasaulē. Turklāt viņam bija nodoms aizvien aktīvāk iesaistīt argentīniešu sievietes valsts politiskajā dzīvē, proti, piešķirt viņām balsstiesības. Evā viņš saskatīja visnotaļ piemērotu kandidatūru aģitācijas veikšanai tieši sieviešu vidē.

Peronisma un Evas loma pakāpeniski pieauga un kļuva nozīmīga. Tas savukārt daudziem pētījumu autoriem ļāvis izteikt apgalvojumu, ka Eva jau kopš paša sākuma ļoti mērķtiecīgi tiekusies uz līderību, pat vēlējusies atbīdīt Peronu otrajā plānā, un tikai pēkšņā saslimšana un pāragrā nāve viņai to nav ļāvusi izdarīt. Protams, Eva bija ne tikai enerģiska sieviete, apveltīta lieliskām organizatores dotībām, tostarp arī ne gluži bez ambīcijām un varaskāres, taču patiesības labad jāatzīst, ka attiecībā pret Peronu viņa vienmēr bijusi padotās statusā itin visos aspektos.

Perons arī bez Evas bija spēcīgs politiķis, kuram piemita pašam savi stingri uzskati un stils. Savukārt Eva šajā savienībā darbojās atbilstoši viņa rekomendācijām, faktiski bija viņa mācekle, runāja viņa valodā, lai gan vienlaikus spēja viņu iedvesmot tā, kā to nespēja neviens cits. Lielākā daļa pētnieku apgalvo, ka bez izņēmuma visās savās publiskajās runās Eva pamanījusies “neizteikt nevienu pašu savu personiski izlolotu domu”. Pilnīgi iespējams, ka tā tas arī bija.

Bet Evas pirmās politiskās uzstāšanās notika jau 1945. gada pašās beigās un 1946. gada sākumā. Kopā ar Peronu un viņa štābu Eva veica vairākus izbraucienus pa valsti, apmeklējot daudzas pilsētas un ciematus. Prezidenta amata kandidāta sievas klātbūtne tikšanās reizēs ar vēlētājiem kļuva par pilnībā jaunu parādību Argentīnā. Evas īsās runas bija vērstas tieši uz strādājošajām sievietēm. Turklāt viņa teicami kopēja Perona izstrādāto oratora stilu, kas vispirms jau bija orientēts nevis uz klausītāja saprātu, bet gan uz viņa jūtām. Viņa pauda savu un Perona mīlu un uzticību tautai, dēvēja sevi par “biedreni Evitu”. Ņemot vērā salīdzinoši zemo iedzīvotāju pamatmasas izglītotības līmeni, kā arī īpašo argentīniešu jeb plašākā nozīmē – ibēriešu emocionalitāti, kas piemita gan pašai Evai, gan viņas klausītājiem, tieši tāds runas stils acīmredzot bija visiedarbīgākais.

1946. gada februāra prezidenta vēlēšanās Perons izcīnīja pārliecinošu uzvaru. Savukārt Eva kļuva par valsts “pirmo lēdiju”. Viņas sociālais statuss acumirklī izmainījās – tagad viņa atbilstoši stāvoklim piederēja Argentīnas sabiedrības elitei. Un tuvība ar Peronu katrā ziņā pastiprināja viņas ietekmi. Viņš apsprieda ar viņu visus būtiskos jautājumus, tostarp arī saistībā ar iecelšanu atbildīgos amatos, un šeit Evai tomēr bija pietiekami liela ietekme.

Tā, piemēram, ar viņas īpašu labvēlību, viņu ģimenes personiskais ārsts Rikardo S. Guardo kļuva par kongresa deputātu palātas priekšsēdētāju, bet 1948. gadā bijušais apsargs Hosē Espeho kļuva par Vispārējās darba konfederācijas (CGT argentīniešu abreviatūrā) priekšsēdētāju. Ietekmīgus un ienesīgus valsts amatus saņēma arī daudzi viņas radinieki, draugi un paziņas. Brālis Huans kļuva par Perona sekretāru, vecāko māsu vīri ieguva attiecīgi senatora, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un Centrālās muitas direktora amatus.

Varētu likties dīvaini, taču viss liecina, ka kopdzīves laikā Eva palika absolūti uzticīga vīram Peronam. Tiesa, ir pilnībā droši zināms par vienu viņas sānsoli, kad viņa nespēja noturēties pretim tam bagātības un varas vilinājumam, ko piedāvāja jau labi zināmais grieķu multimiljonārs Aristotelis Onasis.

Pirmo reizi Aristoteli viņa satika Otrā pasaules kara laikā, kad viņš nodarbojās ar pārtikas sūtīšanu uz nacistu okupēto Grieķiju. Kad 1947. gadā Eva ieradās Eiropā, Aristotelis speciāli atlidoja uz Itāliju, lai satiktos ar viņu. Pēc oficiālām pusdienām, kurās piedalījās daudz slavenu viesu, Aristotelis lūdza Evas sekretāru, lai viņš noorganizē privātu tikšanos. Viņu acumirklī uzaicināja uz villu, kurā Eva bija apmetusies. Tiklīdz Aristotelis tur ieradās, nekavējoties ne minūti, viņi metās gultā. Vēlāk Eva esot uzcepusi Aristotelim omleti, bet viņš viņai izsniedzis čeku par 10 000 dolāru. Dažus gadus vēlāk Aristotelis omleti, ar kuru Eva viņu tajā vakarā pacienāja, nodēvēja par “visdārgāko omleti, kādu viņš jebkad ēdis”.

Cita starpā var piebilst, ka Perons pēc Evas nāves operatīvi izveidoja skandalozi pazīstamo Vidusskolēnu savienību, kas ātri kļuva par instrumentu, ar kura palīdzību Peronam un viņa uzticamākajiem virsniekiem piemeklēja jauniņas mīļākās. “Savienība” bija teicami organizēta, un tai bija filiāles visās Argentīnas vidusskolās, tās darbinieki atlasīja piemērotas meitenes un nosūtīja viņas uz savdabīgiem reģionālajiem “atpūtas centriem”. Šajos centros pastāvīgi strādāja vesels ārstu štats, kuri centās apkarot veneriskās slimības un pieņēma dzemdības. Savukārt Peronam bija pašam savs personiskais “atpūtas centrs”, uz kuru viņam nosūtīja vispievilcīgākās skolnieces no visas valsts.

1955. gadā valsts apvērsuma rezultātā Peronu gāza no prezidenta amata, un viņš apmetās Madridē Spānijā. Tiesa, 1973. gadā viņš iespēja atkal sagrābt varu Argentīnā, taču šoreiz valdīja neilgi.

Politiskā teātra varone

Peronisms kā populistiska kustība varēja pastāvēt tikai tajā gadījumā, ja bija nodrošināta cieša līdera un masas emocionālā saikne. Taču prezidenta pienākumi neļāva Peronam uzrunāt strādniekus tik bieži, kā tas bija iepriekš. Atbildīgo un sarežģīto savienojošā posma lomu uzņēmās Eva, kļūstot par īpašu Perona un viņa tā dēvēto “bezkreklaiņu” (tā tolaik peronisti dēvēja argentīniešu sabiedrības trūcīgos slāņus) starpnieku, kuru ar īpašu uzticību apveltījis pats līderis. 1946. gada vasarā viņa aizvien biežāk sāka apmeklēt valsts uzņēmumus un uzrunāt strādājošos.

Palīdzība trūkumcietējiem kļuva par svarīgāko Evas darbības virzienu. Cīņā par ietekmi šajā sfērā ātri vien nobrieda konflikts starp Evu, kura pārstāvēja valdības intereses, un Labdarības biedrību, kas atspoguļoja opozīcijas viedokli. Aristokrātiskās dāmas nevēlējās prezidenta sievu izvēlēt par biedrības goda priekšsēdētāju, taču tas tikai pasteidzināja ātrāku šā jautājuma atrisinājumu. 1946. gada septembrī ar īpašu izpildvaras dekrētu Labdarības biedrību likvidēja, tās īpašumu konfiscējot par labu valstij. Tās vietā dibināja Sociālās palīdzības fondu, ko vadīja Eva.

Tiesa, gluži oficiāli Eva neieņēma nekādus valsts amatus. Tomēr jau 1946. gadā viņa pieņēma pilsoņus Darba ministrijā (bijušais Perona vadītais sekretariāts), kas bija izvietojusies tajā pašā vecajā Perona darba kabinetā. Kopš tā laika strādājošo kontaktiem ar kustības līderi bija jāīstenojas tikai caur Evu kā viņa personisku pārstāvi.

Ministrijā Eva darbojās arodbiedrību politiskajā un sociālajā sfērā, vairākas reizes nedēļā pieņemot tos, kuriem bija nepieciešama neatliekama palīdzība vai arī tos, kuri vēlējās nodot prezidentam kādu lūgumu. Sākotnēji viņa bija piesardzīga un ieturēja oficiālu toni. Viņas māsa Erminda stāstījusi, ka Eva allaž centusies atcerēties visus strādājošo uzdotos jautājumus, konsultējusies ar Peronu, un tikai tad noformējusi atbildi jautātājiem. Bet jau drīz viņa “izauga” un daudzus lēmumus pieņēma gluži patstāvīgi. 1946. gada septembrī Eva personiski ieradās kongresā, kur no deputātu palātas priekšsēdētāja pieprasīja paātrināt likuma par sieviešu balsstiesībām ātrāku pieņemšanu.

Loma, kādu Eva ieņēma Argentīnas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, absolūti neatbilda tā laika argentīniešu priekšstatiem par sievietes lomu, pat tajā gadījumā, ja viņa ir prezidenta sieva. Turklāt attieksmi pret Evu lielā mērā noteica peronistu vairākuma un opozīcijas idejiskā pretstāve. Opozīcija prezidenta sievas izvērstajā sociāli politiskajā darbībā saskatīja manevru, kas vērsts uz Perona personiskās varas režīma nostiprināšanu. Un šīs bažas ļoti lielā mērā bija pamatotas, jo Perons patiešām prata apvienot sociālās reformas ar konstitucionālo tiesību un brīvības ierobežojumiem, savukārt Eva viņam aktīvi palīdzēja.

Varavīkšņainā tūre

1947. gadā Evai pavērās iespēja apceļot Eiropu. Iniciatīva nāca no Spānijas valdības, kur ģenerāļa Franko režīmam, kas pēc Otrā pasaules kara bija nokļuvis diplomātiskajā izolācijā, vajadzēja strauju starptautisko ekonomisko saišu nodibināšanu. Argentīnas finanšu stāvoklis kara laikā bija uzlabojies, un tā bija gatava palīdzēt Spānijai ar krietnu naudas aizdevumu. Katrā ziņā Perons ne mazāk par Franko bija ieinteresēts paplašināt diplomātiskos kontaktus ar citām valstīm, jo viņa izveidotais režīms izraisīja daudzu valstu, galvenokārt jau ASV un kara izmocītās Eiropas, netīksmi.

Perons pats baidījās aizbraukt no Argentīnas, jo pastāvēja gluži pamatotas bažas par to, ka viņa prombūtnes laikā aktivizēsies opozīcija. Tāpēc nolēma, ka viņa vietā uz Eiropu dosies Eva, tiesa, viņas vizītei būs neoficiāls raksturs. Perons cerēja, ka viņa sievas “Eiropas turneja” kļūs par labu reklāmu viņa paša īstenotajai iekšējai politikai un nodrošinās režīma starptautisku atzīšanu.

Oficiālā propaganda Evas vizīti pasniedza kā grandiozu notikumu (“Varavīkšņainā tūre”), lai gan faktiski Eiropas valdību aprindās viņu nekur neuzņēma kā diplomātu vai sūtni. Izņemot, protams, Spāniju, kur viņu sagaidīja karaliskā gaisotnē. Savukārt Itālijā, Francijā un jo īpaši Šveicē, Portugālē, Vatikānā un Monako viņu uzņēma vienkārši tikai kā valsts vadītāja sievu. Laikā no 1947. gada 6. jūnija līdz 22. augustam vizītes laikā Eiropā un ceļā uz to un atpakaļ Eva satikās ar Franko un Salazaru, katoļu pāvestu Piju XII un pat ASV valsts sekretāru Džonu Māršalu, kā arī vairāku valstu prezidentiem: V. Oriolu (Francija), E. Di Nikolā (Itālija), O. Karmonu (Portugāle), F. Etersu (Šveice), G. Dutrā (Brazīlija), L. Batlē-Beresu (Urugvaja) un daudzu valstu valdību vadītājiem un ārlietu ministriem.

Lai arī “Varavīkšņainā tūre” nesasniedza iecerētos mērķus, peronisti to spēja izmantot, lai Evai piešķirtu izcilas valsts darbinieces veidolu. Pateicoties nepārejošas slavināšanas kampaņai, ko izvērsa viņas prombūtnes laikā, Eva dzimtenē atgriezās jau kā nacionāla mēroga līdere. No 1947. gada beigām un līdz pat pašai Evas nāvei viņa bija otra svarīgākā persona Argentīnā tūlīt pēc vīra prezidenta. Par to liecina kaut vai tas, ka 1948. gada 17. oktobrī viņa līdzās Peronam uzstājās strādājošo priekšā no prezidenta pils balkona.

Aptuveni kopš tā laika Eva sāka arī parakstīt dokumentus ar saīsinātu parakstu – vairs ne pilnā vārdā Marija Eva Duarte de Perona, kā iepriekš, bet gan tikai kā Eva Perona. Ar to viņa uzsvēra vēl lielāku tuvību Peronam un, pilnībā iespējams, zināmā mērā arī tieši līdzvērtību viņam. Arī viņas ārējais izskats pakāpeniski mainījās. Augstas frizūras ar cirtām un sievišķīgas kleitas ar rišām un bantēm nomainīja gludi sasukāti mati, bieži vien sasieti astē, un stingri ieturēti angļu kostīmi. Eva bija pārvērtusies Evitā – “bezkreklinieku” mīlulē. Kopš tā laika peronistu masas viņu dēvēja tikai tā.

1947. gada septembrī Argentīnas kongress izsludināja likumu par balss tiesību piešķiršanu sievietēm. Atbilstoši šim likumam piedalīšanās vēlēšanās bija obligāta, par ko to azartiski kritizēja opozīcija. Piedalīšanās vēlēšanās kā obligāta prasība nozīmēja peronistu vadības nolūkus paplašināt savu elektorātu nākamajās vēlēšanās. Līdz 1949. gada vasarai bija pabeigta arī peronistu sieviešu kustības izveidošana, un 26. jūnijā tās priekšgalā bija nostājusies Eva.

Bet jau tikai dažas dienas vēlāk Evu oficiāli pasludināja par peronistu partijas (PP) sieviešu spārna prezidenti. Tas apliecina to, ka jau kopš paša sākuma sieviešu kustībai un Evas pašas rīcībai galvenokārt bija izteikti politiski, ne jau feministiski nolūki. Savukārt Evas kā politiskas vadītājas un organizatores darba efektivitāte uzskatāmi pierādījās 1951. gadā, kad Peronu otro reizi pēc kārtas ievēlēja par prezidentu, turklāt saņemot par 10% balsu vairāk, nekā tas bija pirmajā reizē 1946. gadā. Līdztekus citiem faktoriem viņu atbalstošā elektorāta pieaugumu sekmēja arī tas, ka no pirmo reizi balsojošajām 3,8 miljoniem Argentīnas sieviešu Peronu atbalstīja aptuveni 2,5 miljoni. Un tas bija vistīrākās raudzes Evas nopelns.

Būtībā var teikt, ka divi harizmātiski līderi veidoja vienotu komandu un darbojās atbilstoši principam “Perons valda, Eva pārstāv”. Katrā ziņā līdz ar Perona kultu auga arī Evas (Evitas) kults. Jau viņas dzīves laikā peronisti Evu dēvēja par sociālā taisnīguma simbolu. Viņai vispār bija daudzi un dažādi tituli: “paverdzināto masu karognesēja”, “revolūcijas cerība un sargātāja”, “Perona vairogs”, “pilnvarotais pārstāvis” un tamlīdzīgi, lai gan pašai vislabāk patika šis – “Peronu un tautu vienojošais mīlestības tilts”. Jāpiebilst, ka šie tituli nebija gluži retoriski izdomājumi, kurus radījusi peronistu propagandas mašīna vai viņa pati. Tie visi bija pilnībā adekvāti tai lomai, kāda Evai piemita peronistu kustībā.

“Kukarača”

Tostarp viena no Evas biogrāfijas versijām pauž, ka patiesībā viņa savu tēvu nemaz nav pazinusi. Toties jau ļoti agrīnā pusaudzes vecumā perfekti atskārtusi, ka spēj izraisīt pastiprinātu vīriešu uzmanību. Vēl lāgā nesaprotot, kā tādās situācijās jāreaģē, viņa vai nu ir reāli cietusi no izvarošanas, vai vismaz bijis tāds mēģinājums. Katrā ziņā leģenda vēsta, ka viņu ievērojuši un sagūstījuši jauni bagātnieku dēliņi, pilnībā izģērbuši, taču, vai nu ieraudzījuši, ka meitene patiešām vēl ir absolūts bērns, vai arī tomēr nav spējuši pārvarēt viņas pretošanos, tāpēc vienkārši izmetuši viņu no mašīnas ceļa vidū pilnīgi kailu.

Iegūstot varu, Eva tikpat nežēlīgi izrēķinājās ar Argentīnas augstprātīgo bagātnieku ģimenēm, proti, it kā atriebjoties viņiem par to kaunu, kādu viņai nācies piedzīvot agrā jaunībā.

Eva demonstrēja patiešām pārsteidzoši stingru, faktiski dzelzs raksturu. Viņa nešaubīgi īstenoja savas grandiozās ieceres, kļūstot par Argentīnas vēsturē ievērojamāko reformatoru. Viņas jājamzirdziņš bija tieši trūcīgo aizstāvība, kas garantēja plašu atzinību un atbalstu itin visā, ko viņa darīja. Pie viņas nāca tūkstošiem Argentīnas lauku ciematu džungļos nīkuļojošu zemnieku, viņa viņiem deva dažādas lietas un naudu, dāvināja savu apģērbu un pat nodrošināja ar dzīvokļiem galvaspilsētā Buenosairesā. Viņa organizēja noskrandušo un netīro graustu iemītnieku mazgāšanu 50 (!) greznās prezidenta pils vannas istabās. Viņa masveidā palīdzēja bezpajumtnieku jaunajām meitām atrast vīrus, rīkoja kolektīvās kāzas, kurās pati uzstājās ar apsveikuma runām. Viņas dzīves laikā vienkāršā Argentīnas tauta viņu dēvēja par svēto.

Šķita, viņa nekad nenogurst, turklāt ar savu piemēru viņa arī pamatīgi iedvesmoja savu vīru, Argentīnas prezidentu. Gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Proti, reiz viņa šaurā lokā atzinusies: “Kad Perons ir izpumpējies, es viņam atgriežu možumu tikai ar vienu elegantu savas rokas pieskārienu viņa pautiem…”

Daži avoti vēsta, ka valsts “pirmās lēdijas” statusā Evas darba diena iesākās ar to, ka viņa savā greznajā automobilī vispirms izdrāzās cauri Buenosairesas bagātnieku kvartāliem, nemitīgi signalizējot skaņas signālu, lai tādējādi nīstamās bagātnieku sievas savās gultās šausmās uzlēktu kājās jau rīta agrumā. Gan šā iemesla, gan reālu savas pašas biogrāfijas nepatīkamo faktu dēļ Argentīnas bagātajās ģimenēs viņu visi dēvēja tikai par mauku, kura nekaunīgi iespraukusies politikā, nekā citādi. Viņu dēvēja par “kukaraču”, ar ko Argentīnas ielu valodā nievājoši apzīmē vagīnu.

Evu arī apsūdzēja patoloģiskā kaislībā uz bagātību un greznību. Un laikam jau ne bez pamatojuma. Raugi, viņai piederēja 1200 zelta un sudraba brošu, 756 zelta rotaslietu un 650 cita veida juvelierizstrādājumu. Viņas kažokādu izstrādājumiem vairs nebija vietas pat plašajās prezidenta pils garderobēs.

Runā, ka uz viņas kabineta galda esot stāvējuši stikla trauki ar tajos formalīnā peldošiem dzimumorgāniem, kas nogriezti pēc viņas pavēles nošautajiem politiskajiem pretiniekiem…

Slimība un nāve

Stāsta par Evu viena no galvenajām īpatnībām ir tā, ka to faktiski jebkurā mirklī var pārtraukt, lai tūlīt pārietu pie viņas dzīves vistraģiskākās lapaspuses. Tā tas allaž ir ar faktiski vēl pilnībā jaunu cilvēku, kuru aizsaulē aizsaucis skarbais likteņa pirksta pieskāriens. Pirmās nopietnās saslimšanas pazīmes Evai sāka izpausties 1950. gada janvārī. Taču viņa nesaklausīja attiecīgo brīdinājumu, turpinot aktīvi veikt visus uzsāktos darbus.

Lai arī 1951. un jo īpaši 1952. gads bija peronisma uzplaukuma laiks, tieši tad kļuva skaidrs, ka Argentīnas valdība saskārusies ar gluži reālu valsts ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos un tam neizbēgami sekojošo sociālo konfliktu saasināšanos. Tuvojoties 1951. gada kārtējām prezidenta vēlēšanām, Eva atkal veica vērienīgu aģitācijas braucienu pa valsti – viņas uzstāšanās translēja radio, un tajā periodā tās bija izteikti emocionālas, kaismīgas, pat absolūti eksaltētas. Tajās viņa Peronu pasniedza kā Argentīnas liktenīgo valdītāju, kurš “spējīgs aizsargāt strādājošo iekarojumus pret jebkādiem centieniem viņiem tos atņemt”. Katrā ziņā tieši tajā laikā Evas autoritāte peronistu kustībā bija ārkārtīgi augsta.

Par to spilgti liecina 1951. gada peronistu partijas sieviešu nodaļas un CGT vēršanās pie viņas ar lūgumu piekrist savas kandidatūras izvirzīšanai uz viceprezidenta amatu. Tomēr militārās virsvadības pretošanās sievietes kandidatūrai tik augstam amatam bija ārkārtīgi iespaidīga, un šā spiediena ietekmē Perons bija spiests oficiāli noraidīt viņas kandidatūru, konkrēto aktu gan noformējot kā viņas pašas personisku lēmumu, kas arī bija visnotaļ aprēķināts un katrā ziņā izdevies gājiens. Šo “vēsturisko atteikšanos” tauta uztvēra kā personiskā pieticīguma izpausmi un gatavību bez pārliekas godināšanas turpināt savu grūto ikdienas darbu.

Tiesa, pēc Perona inaugurācijas 1952. gadā viņš parūpējās par to, lai viņa sievai piešķir simbolisko titulu “Nācijas garīgais līderis”.

Diemžēl jau pilnā sparā bija iesākusies cīņa ar slimību. 1951. gada novembrī Eva pārcieta pirmo operāciju. Tad vēl vienu… 1952. gada 26. jūlijā 33 gadu vecumā viņa nomira.

Evas harizma un tās avoti

Jāatzīst, pat mūsdienās jau ilgus gadus pēc viņas nāves šīs sievietes tēls spēj satraukt cilvēku prātus un izraisīt dedzīgus strīdus. Viņas īsā, taču katrā ziņā spožā dzīve arī tagad ir un paliek peronisma ideju atbalstītāju un pretinieku polemikas galvenais objekts. Pirmie pauž pārliecību, ka Evas dzīve un sabiedriskā darbība ir sajūsmas vērta un tai jāatdod pienācīgais gods, savukārt otrie ir pārliecināti, ka tā pelnījusi tikai nosodījumu un iznīcinošu kritiku. Tostarp ne tikai peronistu, bet faktiski visas Latīņamerikas vienkāršo ļaužu apziņā noturīgs ir mīts par Evu kā “revolucionāri, kura tautas labā ziedojusi savu dzīvi”, un viņa, gluži tāpat kā leģendārais Če Gevara, joprojām ir uz pjedestāla pacelts kreisi noskaņotās jaunatnes elks.

Tostarp ir nenoliedzami, ka, neskatoties uz pretrunīgajiem vērtējumiem, Evas dzīve, darbs un liktenis būtiski ietekmējis sievietes lomas palielināšanos visas Latīņamerikas reģiona sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Pašā Argentīnā pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē par prezidenta sievu kļuva sieviete, kura nepiederēja privileģētajai elitei, iegūstot varu un reālu ietekmi, pateicoties personiskajām īpašībām (lai arī ne vienmēr ētiski gluži pieņemamām), nevis tikai piederībai “dižciltīgai” izcelsmei. Un pirmo reizi prezidenta sieva aktīvi iesaistījās politikā, kontaktējās ar strādājošajiem un viņu sievas iesaistīja sabiedriskajā dzīvē. Pilnībā iespējams, ka tieši tāpēc Evas bagātība un augstais stāvoklis strādniecības vidē neizraisīja ne skaudību, ne arī netīksmi. Gluži otrādi – viņas personiskos panākumus uzskatīja par visu vienkāršo argentīniešu labākas sagaidāmās dzīves iemiesojumu.

Pēcnāves orģijas dažādām gaumēm

Bet, izrādās, Evas pēcnāves stāsts savā ziņā ir ne mazāk aizraujošs par dzīves laikā paveikto…

Argentīnas aristokrātijas naids pret Evu bija tik liels, ka tad, kad viņa mokās mira, pilsētu bagātnieku kvartālos rīkoja plašas dzīres par viņas iespējami ātrāku nobeigšanos. Bet uz nama sienas iepretim prezidenta pilij uzradās milzīgiem burtiem veikts uzraksts: “Lai dzīvo vēzis!”

Savukārt Argentīnas vienkāršajā tautā ziņa par to, ka Eva ir nedziedināmi slima, izraisīja masu psihozei līdzīgu noskaņojumu. Cerībā viņu glābt, cilvēki paši sevi nomocīja teju vai līdz nāvei, katru dienu viņas vārdā veicot šķietami visneiespējamākos rekordus. Piemēram, kāds dejotājs bez apstājas 127 stundas dejoja tango, kamēr bez samaņas nokrita zemē. Slavens biljarda spēlētājs veica pēc kārtas 1500 sitienus ar kiju. Divas padzīvojušas sievietes uz ceļiem rāpoja apkārt Buenosairesas centrālajam laukumam, kopumā piecas stundas, kamēr viena no viņām sašķaidīja sev ceļgalu. Krāvēji uzstādīja neticamus rekordus smagumu pacelšanā, bet pavāri – ēdienu gatavošanā un tamlīdzīgi.

Valstī visviet uzslēja altārus, kuros līdzās Evas portretiem bez mitas dega sveces. Cilvēki diennaktīm ilgi stāvēja to priekšā un lūdzās. Līdz ar mijkrēšļa iestāšanos viņas portretus no mājām iznesa laukā svaigā gaisā, lai viņa varētu “paelpot vēsumu”, un tad te vienā, te otrā ciematā virs viņas galvas pamanīja zaigojošu nimbu…

Eva mira ilgi un patiešām mokoši. Viņa šaušalīgi novājēja, un savas dzīves pēdējos mēnešos viņas svars bija vairs tikai 33 kilogrami. Atbilstoši Perona rīkojumam no viņas pašas līdz pēdējam mirklim slēpa to, ka viņas slimība nav ārstējama. Lai viņa neievērotu svara zudumu, viņas svarus slepus speciāli pārtaisīja tā, lai tie allaž rādītu vienu un to pašu, ļoti tuvu normālajam. Pilī bija izslēgti visi radioaparāti. Visā Argentīnā cilvēki par viņas slimību zināja vairāk nekā viņa pati.

Kad Eva nomira, Argentīnas tauta gaidīja neizbēgamu pasaules galu. Viņas bēres apmeklēja vairāki miljoni cilvēku. Cilvēki zaudēja samaņu, diennaktīm ilgi stāvot rindā pie viņas zārka. Katru dienu kāds veica pašnāvības mēģinājumu tieši viņas tuvumā. Strādnieki un zemnieki dažādos valsts nostūros pēkšņi saskatīja viņas sejas atveidu debesīs. Tūkstošiem trūkumcietēju, sekojot Perona aicinājumam, rakstīja viņai vēstules uz pili un kā atbildi saņēma iesmaržotas aploksnes ar uzrakstu: “Es tevi skūpstu no debesīm.” Līdz pat Perona režīma gāšanai radio katru vakaru vismaz reizi pārtrauca jebkuru programmu, un diktors sēru pilnā balsī paziņoja: “Ir 8 un 25 minūtes. Laiks, kad Eva Perona kļuva nemirstīga…”

13 dienas Evas Peronas ķermenis gulēja stikla zārkā, lai valsts varētu no viņas atvadīties. Ar viņas līķi strādājošais ārsts Pedro Ara panāca to, ka Evas acis nebija aizvērtas, lūpas allaž palika sārtas un savilktas smaidā, āda saglabāja dzīvu nokrāsu. Viņas dzīslās asiņu vietā tecēja formaldehīda un parafīna maisījums, taču viņa patiešām izskatījās dzīvāka nekā dzīves laikā. Šķita – jebkurā mirklī viņa varētu piecelties, izkāpt laukā no zārka un doties pretim miljoniem, kuri atnākuši viņu apraudāt…

Pēc oficiālās atvadīšanās ārsts Pedro Ara mumificēja Evas ķermeni. Viņš strādāja veselu gadu un, kā uzsver speciālisti, radīja īstenu mumifikācijas šedevru. Savas dzīves beigās Ara publicēja memuārus, kuros stāsta arī par šo savu darbu un it kā garāmejot devis mājienu uz to, ka viņam bijušas “savdabīgas attiecības ar daiļo ķermeni”. Viņš pauž, ka tikai ar milzīgu piepūli spējis atturēties no vilinājuma Evas sirds apvidū ietetovēt savu vārdu. Cita starpā žurnālisti, atsaucoties uz kāda militārās izlūkošanas virsnieka teikto, apgalvo, ka Ara bijis vienkārši neprātīgi iemīlējies Evā jeb, pareizāk sakot, viņas līķī. Viens no laboratoriju apsargājošajiem specvienības darbiniekiem esot savām acīm redzējis, kā vecais ārsts ilgi glāstījis uz cinka galda izlikto Evas ķermeni, lūkojies mirušās acīs un, pieliecies tuvu viņas ausij, čukstējis viņai dažādas atzīšanās un zvērestus pārsteidzoši ilgi – vairākas stundas bez apstājas, kamēr laboratorijas traukos beidzot bija sācis vārīties mumifikācijai paredzētais šķidrums.

Ara strādājis ne tikai dienā, bet arī naktīs – iespējams, tāpēc, lai tad, kad aizgājuši visi asistenti, varētu pie Evas līķa palikt viens. Nakts klusumā laboratorijā, pirms darbu atsākšanas, viņš secīgi noklājis visu ķermeni no galvas līdz kājām ar… skūpstiem. Reiz apsardzes darbinieks redzējis, kā Ara pat uzgūlies virsū kailajam Evas ķermenim un ielaidis roku viņai starp kājām…

Vairākkārt nozagtās mūmijas ceļojumi

1955. gadā militāras sazvērestības rezultātā Huanu Peronu gāza no prezidenta amata un izsūtīja no valsts. Viņš apmetās Spānijas galvaspilsētā Madridē. Visā valstī no pjedestāliem novāca un sadauzīja arī Evas statujas, bet par viņas portreta demonstrēšanu sabiedriskā vietā jaunā vara piedraudēja ar bargiem sodiem. Militārā hunta baidījās no tā, ka Evas vārds un tostarp arī iebalzamētais ķermenis kļūs par simbolu, ap kuru sāks apvienoties tautas pretošanās kustība. Tāpēc nolēma nolaupīt Evas mūmiju un uz visiem laikiem noslēpt no ļaužu acīm. Šo uzdevumu 1955. gada 24. novembrī izpildīja militārās izlūkošanas pulkvedis Karloss Kenigs. Jāpiebilst, vēl gluži nesen viņš joprojām bija starp dzīvajiem, un, kaut arī jau sen bija atvaļināts no dienesta, saistībā ar pazudušās Evas mūmijas likteni atteicās bilst kaut vai vārdiņu.

Zināms, ka Keniga padotie izzaga Evas mūmiju no gāztā Perona ģenerālštāba telpām. Tad tā ilgu laiku glabājusies paša pulkveža kabinetā. Cits atvaļinātais virsnieks Kabanilass žurnālistiem vēstījis, kā bieži vien, pakavējoties vakaros ilgāk savā kabinetā, pulkvedis Kenigs atvēris kasti un ilgi noraudzījies mūmijā. Kabanilass arī apgalvo, ka tādā veidā pulkvedī pamazām atraisījusies dīvaina kaislība pret gāztā politiskā ienaidnieka mirušo sievu. Cīnoties ar šīm savām patoloģiskajām jūtām, viņš devis pavēli sev pakļauto karavīru vienībai… izvarot mūmiju. Taču mumificētais ķermenis izrādījies ciets gluži kā akmens, tāpēc nav bijis iespējams tam paplest kājas, nesalaužot to gabalos. Tad, sekojot paša pulkveža acumirklīgi tapušam piemēram, kareivji viens pēc otra apčurājuši iebalzamēto Evas līķi.

Vēlāk sācies mūmijas ceļojums pa slepenām armijas noliktavām un glabātavām. Vairākas reizes uzticamie Perona atbalstītāji centās izzagt Evas mūmiju, tāpēc militārajai izlūkošanai allaž nācās meklēt tai citu paslēptuvi. Šo procesu pamatīgi pētījis žurnālists Tomass Elojs Martiness, kurš iztaujājis vairākus simtus liecinieku, un viņu vidū bija arī kāda meitenīte, vārdā Jolanta, izbijuša militārās izlūkošanas virsnieka meita, kurš strādājis kinoteātrī un kādu laiku, pildot slepenu pulkveža Keniga pavēli, slēpis mūmiju pie sevis. Tad Jolantai bijuši astoņi gadi, un viņa lieliski atceras, kā uz viņas jautājumu: “Kas ir tajā kastē”, tēvs atbildējis: “Lelle cilvēka augumā”. Kad tēvs aizgājis, Jolanta, protams, atvērusi kasti. Lelle bijusi tērpta visa baltā, basām kājām, no viņas dvakojusi lavandas smarža. To, ka viņa aplūkojusi tieši Evu, Jolanta sapratusi tikai daudzus gadus vēlāk, bet tajā laikā viņa brīžos, kad tēva nebija mājās, bieži atvērusi kasti un savai mirušajai “draudzenei” ķemmējusi matus, krāsojusi lūpas un pārstāstījusi to filmu saturu, kuras kinoteātrī ļaudīm demonstrēja viņas tēvs.

Savu pētījumu rezultātā uzrakstījis grāmatu par Evas mūmijas likteni, Martiness saņēma gūzmu pārmetumu par patoloģiju un nekrofiliju, uz ko autors rāmi atbildēja, ka, raugi, nekrofilija – proti, tieksme un pat mīla uz mirušo – esot absolūti neatņemama argentīniešu nacionālā rakstura iezīme. Nevienā citā pasaules valstī aizgājēju piemiņas diena nemēdz pārvērsties tik trokšņainās svinībās. Kapsētās pūtēju orķestri spēlē brašus maršus, tango un valšus, un cilvēki izteiksmīgi dejo turpat starp kapu kopiņām. Tiem, kuriem iepriekšējā gadā nomiris kāds no tuviniekiem, vienkārši ir pienākums līdz nemaņai piedzerties. Visu nakti pilsētu ielās notiek trokšņaini lāpu gājieni, kuru dalībnieki sejas paslēpuši zem galvaskausus atveidojošām maskām. Savukārt bērēs lauku ciematos aizgājēja ģimene parasti visu nakti pavada kapsētā, pamatīgi dzerstoties līdz rītam. Tostarp pa Argentīnas lauku apvidiem braukā visīstākās kunstkameras uz riteņiem, sapulcinot ziņkārīgos uz anatomiskā teātra izrādēm, un allaž atrodas pietiekami daudz interesentu, kuri par nelielu samaksu nāk aplūkot nedzīvus piedzimušos bērnus – ar mātes nabassaiti nožņaugtus, formalīnā peldošus vēlīnu abortu upurus un tamlīdzīgus “eksponātus”.

Visbeidzot, arī pats Perons, kuru pēc nāves apglabāja Buenosairesā, kļuva par upuri nekrofiliem, kuri 1987. gadā spēja ielavīties bijušā prezidenta mauzolejā un ar cirvi nocirst vairākas viņa ķermeņa daļas. Vēlāk gan noziedzniekus atrada, taču Perona rokas gan vairs neizdevās atrast…

1957. gada aprīlī Evas mūmiju ar kuģi no Argentīnas pārveda uz Itāliju, lai, izmantojot Vatikāna starpniecību, varētu viņu apglabāt atbilstoši kristiešu tradīcijām. Mūmiju no Argentīnas izveda slepus, ar mirušas itālietes dokumentiem – kā Mariju Magiju – un ar vēl citu svešu vārdu pēc kristiešu tradīcijas apglabāja Milānā.

Taču pēc 13 gadiem kārtējais argentīniešu armijas pulkvedis, kurš bija kaismīgs peronists un kurš bija pazīstams galvenokārt ar savu pliko galvas virsu un milzīgām ūsām, no kapenēm izzaga Evas mūmiju un savā mašīnā pārveda to no Milānas uz Madridi, kur tajā laikā trimdā atradās Perons. Kad 1972. gadā jau minētais Martiness Madridē apciemoja Peronu, viņš tur pats savām acīm esot redzējis Evas mūmiju. Tā gulējusi uz ēdamistabas galda Perona villā un bijusi pilnībā kaila, izņemot tikai nelielu gurnu apsēju. Martiness apgalvo, ka, neskatoties uz 20 gadiem, kas bija pagājuši pēc viņas nāves, Eva joprojām izskatījusies visnotaļ kārdinoša…

1976. gadā Evas mūmiju beidzot atveda atpakaļ uz Argentīnu, un 22. oktobrī viņu apglabāja Buenosairesas aristokrātu kapsētā – tieši savu visniknāko ienaidnieku ielenkumā. Tiesa, kā vēsta aculiecinieki, šīs apglabāšanas laikā zārku neatvēra, tāpēc vēl joprojām spēkā ir leģendas par to, ka mūmijas tajā nemaz nav bijis un, visdrīzāk, tās ceļojumi kaut kur pasaulē vēl joprojām turpinās.

LA.lv