Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
6. oktobris, 2015
Drukāt

Liāna Langa: Provinciālais bļāviens (16)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Pazīstama desmitgadīga puikas māmiņa man nesen stāstīja, ka esot bijusi nepatīkami izbrīnīta, dzirdot, ka bērnu sporta nodarbībā trenere, lai mobilizētu puišeļus disciplīnai, esot kliegusi: “Bļā-ā-ā-viens!”

Šo nevaram saukt par nenormētu leksiku, lai arī pirmie trīs burti atgādina vulgāro krievu atveidi Bībelē minētajam vārdam “mauka”, par kuru tikko izcēlās publisks tracis saistībā ar Agneses Krivades dzejoļa analīzi Āgenskalna ģimnāzijā valsts novērtējumu ieguvušās pedagoģes Ivetas Ratinīkas izpildījumā. Mācību daļas pārstāvis aizrādījis par šīs peršas analīzi, atsaucoties uz izplūdušo “tikumības likumu”.

Man grūti spriest, vai šīs skolas vadība vēl arvien dzīvo padomju laiku priekšstatos par to, kādai jābūt dzejai, un laikiem, kad rupjus vārdus Glavļits cenzēja, vai strauji tajos cenšas atgriezties un to nobiedējis J. Stepaņenko izlolotais “tikumības likums”, kuru katram gadījumam jāsāk pildīt, izsvēpējot no literatūras stundām visu, kas ož pēc “netikumības”, piemēram, lamuvārdus literāros tekstos. Savdabīga kompensācija tam, ka cīņu pret nenormētās leksikas piesārņojumu ielās, sabiedriskā transportā un citās publiskās vietās esam kolektīvi noklusējuši un tajā sen zaudējuši. Lamājas gan pusaudži, gan viņu vecāki. Nelatviskas izcelsmes krievu lāstu vārdus savā runā lieto gan latviešu vīrieši, gan sievietes. Nav ko izlikties – esam lingvistiski degradēta sabiedrība. Un nav neviena, kuram tas rūpētu vai kurš censtos ieviest kārtību šajā jautājumā. Par to tiešām būtu jābļauj. Ja degradēts indivīds piesmirdina visu tramvaja salonu, pārējiem nez kādēļ ar to jāsamierinās un viņa izplatītie baciļi jāieelpo, jo kārtībnieki, kuri aizrādītu par pieklājības vai higiēnas normām publiskajā telpā, Latvijā neeksistē. Esmu dzirdējusi lamājamies arī pašvaldības policistus, un mēs atceramies Rīgas mēra nenormēto leksiku sēdē, kad viņš domājis, ka mikrofons izslēgts. Tagad šis politiķis apņēmības pilns vētīt, kas īsti notiek Rīgas pašvaldības latviešu skolās. Nesen ar dzejas lasījumu uzstājos Latvijas pilsētā, kur notika kultūras nakts. Pie mums – pasākuma dalībniekiem – pienāca kultūras nakts režisors. Viņš savā runā arī lietoja vārdu “mauka” krieviski, un tas viņam sanāca dabiski.

Piecdesmit gadus ilgušais pārrāvums Rietumu kultūras pieredzē, mums atrodoties aiz dzelzs priekškara, kur ik dienu publikas smadzenes tika birstētas ar masīvu propagandu par sapuvušo kapitālismu un kultūru, novedis pie tā, ka Latvijas sabiedrība infantili reaģē uz daudzām lietām, kurām Rietumu sabiedrība pat nepievērstu uzmanību. Savukārt vietējie mākslinieki un dzejnieki nereti steidz aizpildīt kultūras pārrāvumu, ieviešot Latvijas kultūrtelpā pusgadsimtu vecus “notikumus”, tādējādi mēģinot šokēt postpadomju sabiedrību ar sen aprobētiem paņēmieniem, jo bītnieku paaudzes amerikāņu dzejnieki savā dzejā jau sen uz pilnu klapi izlamājušies, protestējot pret liekulību, tādēļ šis paņēmiens nav nekas jauns. Savos tekstos visai frivoli bijuši gan antīkās, renesanses un apgaismības laika literāti, gan Stepaņenko visdrīzāk augsti cienītais klasiķis Aleksandrs Puškins un daudzi citi. Ja kāds mākslinieks atstieptu uz izstādi muzejā pisuāru, kā to savulaik izdarīja Marsels Dišāns (“Strūklaka”, 1917. g.), publika arī sašutumā plēstu sev matus nost no galvas? Vai varbūt simt gadus vēlāk kāds vietējais mūs mēģinās šokēt ar konceptualizētu bidē, urīnu trīsdesmit trīs kolbās vai iemarinētu zvirbuli? Kā jau īstā provincē tas laikam tiešām varētu notikt, savukārt īsti novatoriskas, saturiski jaunas parādības bieži vien paliek nepamanītas, jo augstskolās neiemāca, ko par tām teikt un domāt. Tieši tā noticis gadījumā ar Andra Zeibota romānu “Okeāniskais ES”.

Savukārt īsti labiem skolotājiem ir jāiemāca skolēniem DOMĀT un literārus tekstus izspriest pašiem – kas tajos vērtīgs vai nevērtīgs. Mākslā nepastāv aizliegumi, toties mums katram ir dotas tiesības un iespēja vērtēt. Demokrātiskā Eiropas valstī ar grandiozu izteiksmes brīvības un mākslas bagāžu cenzūra nav pieļaujama.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. maz, ka teātri vilina ar vagīnām , vēl maskačka būs jāizprot

  2. hipiju kultūra nav māksla Atbildēt

    Žurnālā Planētas Noslēpumi, bija ļoti labs raksts, kam vajadzēja hipijus. NARKOBIZNESAM.
    Maz ka mūsu ‘literāti’ neko nejēdz ekonomikā, nezin, kas ir valsts, KAS TO UZTUR!!!!!!!!!!!!vēl hipijus liks izprast.
    man nevajag pabiru subkultūru

  3. kāds varētu paskaidrot kādu dziļu domu ir centusies pavēstīt dzejniece tajā “bļaģu”peršā.Lasīju no viena un otra gala,bet nekā vairāk par prastu apsaukāšanos “matom”nespēju atrast.Kāpēc man tas būtu jāuzskata par mākslu?Un vēl par dzeju!

  4. Lūdzu izslēdziet Langu.

  5. Dzejnieki vienmēr varen naski uz protestiem un visādām petīcijām. Vai tad pēc Krivādes un daudzo viņas sekotāju iznāciena nebūtu pēdējais laiks valdībai pieprasīt, lai tiek atcelti jebkādi administratīvie un morālie nosodījumi necenzētu vārdu un izteicienu lietošanai.
    Tāpat kā tas notiek bomžu un pašpuiku sarunās, lai tie tikpat brīvi plūst gan no saeimas tribīnes, gan mācību iestādēs, gan TV un avīžu slejās, jo arī tur ir milzums ļaužu, kas vēlas savu “izteiksmi pastiprināt”. Kāpēc viņiem to liegt?
    Vot, tad būs likvidēta liekulība mūsu sabiedrībā par ko tik ļoti noraizējusies L.Langes kundze!

  6. Gudra gan tā dzejniece! Vēl gudrāk un mazāk provinciāli izklausītos, ja pa vidu iepītu kādu ‘bļadz un pizdec”! Vai ne? Nahuj i tik kautrīgi, dzejniec? Pūt tā, lai visi redz, ka neesi provinciāla!

  7. Cilvēks gari izrakstījies, taču viņa viedoklis, cik no šiem verbālajiem plūdiem var nojaust, ir lamuvārdu atbalstīšana.
    Tiem, kuri MĀKSLĀ gatavojas radīt jaunus BĻĀĀĀĀVIENUS, vēlos atgādināt, ka jebkurai domai, jebkuram radītam darbam piemīt zināmas vibrācijas, ko mākslas vidē varētu dēvēt par auru. Ja dažiem iekšā un apkārt ir BĻAĀĀVIENA aura, ar to nevajadzētu plātīties un saukt to par mākslu, jo patiesai mākslai piemīt gluži cits starojums.

    • vai tiešām? vai tiešām te saskati lamuvārdu atbalstīšanu? izlasi vēlreiz. manuprāt, labākais veidfs, kā strādāt ar jaunatni, lai izskaustu šo parādību ikdienā, ir tas, ko mēģināja darīt Ratinīka. bez liekulības un bez izlikšanās runāt par tiem. par krāsām, ko lamuvārds piešķir tekstam dažādās situācijās. par to, ko lamuvārds pauž par tā lietotāju.

  8. Saprotu, ko gribēji pateikt, Liāna. Un piebilst, ka literatūrā reizēm ir neiespējami iztikt bez lamu vārdiem. Kaut vai (piemēram) zeku leksikonā – atvainojiet, bet viņš neteiks: vieglas uzvedības sieviete vai pērkama sieviete. Viņš visās valodās pateiks “mauka”. Tā nu gan būtu draņķīga literatūra, jo visi runātu sterili.
    Bet es nepiekrītu šim “nav neviena, kuram tas rūpētu vai kurš censtos ieviest kārtību šajā jautājumā”. Ir, kam tas rūp. Un ir kas cīnās ar vējdzirnavām.

  9. O.M.© (lit.pseid.) Atbildēt

    😉

    Ir sacīts: “Absolūti bezjēdzīga un jebkurā izpratnē nelietderīga cīņa ar SEKĀM, nespējot saskatīt vai pat apzināti ignorējot to patiesos CĒLOŅUS, ir viena no lielākajām muļķībām un viens no galvenajiem iemesliem tam, kāpēc “esam tur, kur esam, un ārā netiekam”.”
    .
    Un, arī: “Šajā Dieva pasaulē kopumā un, īpaši jau, ar mums pašiem notiek TIKAI un VIENĪGI tas, ko mēs PAŠI pieļaujam. Inerti truli noskatoties, nožēlojami gļēvi “klusējot lupatiņā”, vai pat apzināti uz to “parakstoties” un +/- “aktīvi ņemot dalību” – nav būtiskas atšķirības.”

  10. Ta nav demokratija,nav izteiksmes briviba,nav ari maksla-ta ir visatlautiba un loti zems kulturas limenis.

  11. Un ziniet, kas mani nepatīkami izbrīna? Izveidojusies kaut kāda pretruna vai divkosība vērtējumos. Piem.ar rupjiem vārdiem piesātināti dzejoļi tiek aizstāvēti, bet norādīšana uz situācijai neatbilstošu ģērbšanās stilu tiek pasniegta kā aizvainošana. Un galvenais, ka abi šie būtībā lokāli gadījumi, kurus loģiski būtu risināt tiešā kontaktā iesaistītām personām, tiek publiskoti kā būtiska diskusijas tēma.

  12. Ja skola necenšas apturēt degradāciju, ja pret visšausmīgāko krievu – padomju kultūrā (un tautas kultūra nav tikai cik teātru, cik cenzētu dzejas grāmatu, bet dvēseles attīstība, kas savukārt izpaužas valodā, attieksmē pret līdzcilvēkiem, apkārtējo vidi). Šie jēlie (arī frivōls. pikants, rupjš vēl nav jēls) vārdi ir kaitīgākais, kas izplatās, pielīp cilvēkiem, jo – iesākumā bija vārds un vārds bija tas iesākums, tādēļ arī miljardu tēriņi propagandai. Un tā, ja skola, literāti, mākslinieki, mūziķi, inteliģence no degradācijas bedres neizraus, bet peldēs “līdzi laikam”, domājot būt moderni, zeku un miskastnieku kultūra būs mūsējā.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+