Liāna Langa
Liāna Langa
Foto: Timurs Subhankulovs

Liāna Langa: Provinciālais bļāviens 17

Pazīstama desmitgadīga puikas māmiņa man nesen stāstīja, ka esot bijusi nepatīkami izbrīnīta, dzirdot, ka bērnu sporta nodarbībā trenere, lai mobilizētu puišeļus disciplīnai, esot kliegusi: “Bļā-ā-ā-viens!”

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Šo nevaram saukt par nenormētu leksiku, lai arī pirmie trīs burti atgādina vulgāro krievu atveidi Bībelē minētajam vārdam “mauka”, par kuru tikko izcēlās publisks tracis saistībā ar Agneses Krivades dzejoļa analīzi Āgenskalna ģimnāzijā valsts novērtējumu ieguvušās pedagoģes Ivetas Ratinīkas izpildījumā. Mācību daļas pārstāvis aizrādījis par šīs peršas analīzi, atsaucoties uz izplūdušo “tikumības likumu”.

Man grūti spriest, vai šīs skolas vadība vēl arvien dzīvo padomju laiku priekšstatos par to, kādai jābūt dzejai, un laikiem, kad rupjus vārdus Glavļits cenzēja, vai strauji tajos cenšas atgriezties un to nobiedējis J. Stepaņenko izlolotais “tikumības likums”, kuru katram gadījumam jāsāk pildīt, izsvēpējot no literatūras stundām visu, kas ož pēc “netikumības”, piemēram, lamuvārdus literāros tekstos. Savdabīga kompensācija tam, ka cīņu pret nenormētās leksikas piesārņojumu ielās, sabiedriskā transportā un citās publiskās vietās esam kolektīvi noklusējuši un tajā sen zaudējuši. Lamājas gan pusaudži, gan viņu vecāki. Nelatviskas izcelsmes krievu lāstu vārdus savā runā lieto gan latviešu vīrieši, gan sievietes. Nav ko izlikties – esam lingvistiski degradēta sabiedrība. Un nav neviena, kuram tas rūpētu vai kurš censtos ieviest kārtību šajā jautājumā. Par to tiešām būtu jābļauj. Ja degradēts indivīds piesmirdina visu tramvaja salonu, pārējiem nez kādēļ ar to jāsamierinās un viņa izplatītie baciļi jāieelpo, jo kārtībnieki, kuri aizrādītu par pieklājības vai higiēnas normām publiskajā telpā, Latvijā neeksistē. Esmu dzirdējusi lamājamies arī pašvaldības policistus, un mēs atceramies Rīgas mēra nenormēto leksiku sēdē, kad viņš domājis, ka mikrofons izslēgts. Tagad šis politiķis apņēmības pilns vētīt, kas īsti notiek Rīgas pašvaldības latviešu skolās. Nesen ar dzejas lasījumu uzstājos Latvijas pilsētā, kur notika kultūras nakts. Pie mums – pasākuma dalībniekiem – pienāca kultūras nakts režisors. Viņš savā runā arī lietoja vārdu “mauka” krieviski, un tas viņam sanāca dabiski.

CITI ŠOBRĪD LASA

Piecdesmit gadus ilgušais pārrāvums Rietumu kultūras pieredzē, mums atrodoties aiz dzelzs priekškara, kur ik dienu publikas smadzenes tika birstētas ar masīvu propagandu par sapuvušo kapitālismu un kultūru, novedis pie tā, ka Latvijas sabiedrība infantili reaģē uz daudzām lietām, kurām Rietumu sabiedrība pat nepievērstu uzmanību. Savukārt vietējie mākslinieki un dzejnieki nereti steidz aizpildīt kultūras pārrāvumu, ieviešot Latvijas kultūrtelpā pusgadsimtu vecus “notikumus”, tādējādi mēģinot šokēt postpadomju sabiedrību ar sen aprobētiem paņēmieniem, jo bītnieku paaudzes amerikāņu dzejnieki savā dzejā jau sen uz pilnu klapi izlamājušies, protestējot pret liekulību, tādēļ šis paņēmiens nav nekas jauns. Savos tekstos visai frivoli bijuši gan antīkās, renesanses un apgaismības laika literāti, gan Stepaņenko visdrīzāk augsti cienītais klasiķis Aleksandrs Puškins un daudzi citi. Ja kāds mākslinieks atstieptu uz izstādi muzejā pisuāru, kā to savulaik izdarīja Marsels Dišāns (“Strūklaka”, 1917. g.), publika arī sašutumā plēstu sev matus nost no galvas? Vai varbūt simt gadus vēlāk kāds vietējais mūs mēģinās šokēt ar konceptualizētu bidē, urīnu trīsdesmit trīs kolbās vai iemarinētu zvirbuli? Kā jau īstā provincē tas laikam tiešām varētu notikt, savukārt īsti novatoriskas, saturiski jaunas parādības bieži vien paliek nepamanītas, jo augstskolās neiemāca, ko par tām teikt un domāt. Tieši tā noticis gadījumā ar Andra Zeibota romānu “Okeāniskais ES”.

Savukārt īsti labiem skolotājiem ir jāiemāca skolēniem DOMĀT un literārus tekstus izspriest pašiem – kas tajos vērtīgs vai nevērtīgs. Mākslā nepastāv aizliegumi, toties mums katram ir dotas tiesības un iespēja vērtēt. Demokrātiskā Eiropas valstī ar grandiozu izteiksmes brīvības un mākslas bagāžu cenzūra nav pieļaujama.