Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
12. marts, 2015
Drukāt

Anda Līce: Provocēšanai ir sava cena (7)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Viens no pēdējā laikā publiskajā telpā visbiežāk lietotajiem vārdiem ir “provokācija”. Svešvārdu vārdnīcā tam ir šāds skaidrojums: izaicināšana, musināšana, kūdīšana uz rīcību, kas var kaitēt darītājam; tīša nevēlamas situācijas izraisīšana. Te nu gan jāpiebilst – vieniem situācija ir nevēlama, citiem pat ļoti vēlama un izdevīga. Provokācijas notiek ik dienu politikā, ģimenē un mākslā. Pēc savas definīcijas tās nozīmē pieteikumu kaut kā ārdīšanai. Saprātīgs pamatojums, kāpēc tas tiek darīts, parasti izpaliek vai arī tiek noklusēts. “Slimam laikam slimas izpausmes,” man nesen kāds provokācijas gana saskatījies cilvēks teica.

Viena no pēdējā laika provokācijām Francijas mākslas dzīvē maksāja daudziem dzīvību. Saskatījusies to, kas pēc tam sekoja gan Francijā, gan citur, arī Latvijas Televīzija nolēma paprovocēt mūsu sabiedrību, ar raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” starpniecību laižot apritē parodējošus zīmējumus par Latvijas valsts dzimšanu. Lielas atsaucības tomēr nebija, un tas sarūgtināja akcijas rīkotājus. Kādi tumši, aizspriedumaini ļautiņi mēs esot, nespēdami pieņemt, ka viss ir atļauts! Jābrīnās tikai, kāpēc šāda ieskata piekritējiem tomēr nepatīk visatļautība, ko, piemēram, Ukrainā piekopj Putins vai Lībijā džihādisti. Nepatīk arī tas, ka Latvija ir izzagta un daudzi tiesneši un advokāti ir pērkami. Bet viņi taču tikai vadās pēc principa – viss ir atļauts. Cilvēki nevēlas saprast, ka provocēšanas cena ir neparedzama un neviens nevar pateikt, kur un kad izraisīs lavīnu.

Man no padomju laikiem spilgtā atmiņā ir kāds Jura Dimitera plakāts – iereibusi, bezzobaina tautumeita ar rokā paceltu vīna glāzi. Tā patiešām bija nesaudzīgā īstenībā mērktas otas cirsta pļauka pastāvošajam režīmam. Bet ko īsti ar savām provokācijām dažs labs grib pateikt šodien? Ka par visu var ņirgt, ka nekam nav vērtības, ka no apziņas jāravē laukā cieņa pret kādu un lepnums par kaut ko? Es nesaprotu, kāpēc Brīvības pieminekli daudzi sauc par Mildu. Diezin vai ir kāda tauta, kurai valsts būtu iekritusi rokās par brīvu vai pat ar varu uzspiesta, visas, arī mūsu tauta par to ir maksājusi ar savām asinīm. Mums šodien pieder ne tikai valsts, bet arī to cilvēku, kuri Brīvības pieminekli neatļāvās saukt par Mildu, piemiņa.

Atļaušanās var izpausties diametrāli pretēji: kā drosme kaut ko apliecināt vai arī to noniecināt. Banāls piemērs: mēs visi zinām lamuvārdus, daudzi pat vairākās valodās. Tomēr sabiedrības viena daļa tos publiskajā telpā nekad nelieto, kamēr daļai piemīt verbāla nesaturēšana. Pastāvošie ārējie likumi tur neko daudz nelīdz, visu izšķir morāles likums cilvēkā. Sauciet to, kā gribat: par iekšējo cenzoru, sirdsapziņu, balsi no augšienes vai kā citādi.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Vienmēr lasu un apbrīnoju Jūsu precīzo domu. Arī mani satrauc tā ,,mūsu Milda”, kas nekad tā nav saukta. Kas zina, kurš ,,gudrītis” to kristījis. Bet ko nu vairs! Lai Jums veselība un spēks apspēlēt tās negācijas, kas valda dzīvē un presē!

  2. Mani nesatrauc nedz Šarlī karikatūras, nedz pašmāju ākstu drebelīgie kleksējumi – lai ir – arī brīvībai ir nodevas;
    Absurds ir fakts, ka šos kleksējumus nedēļām, lielizmērā, pirmajās lapās projicē katrs “sevi cienošs” mēdijs/izdevums. Pilnīgi tīksminās un skaita savus, pāri visam stāvošos, klikšķus.
    No otras puses – tas, šķiet, ir neizbēgami – kamērt būs ļautiņi, kuri pērk, piemēram, “Privāto Dzīvi”, tikām mēs visi būsim spiesti ar viņiem vārtīties šais informatīvajās samazgās.

  3. Mežonīgais kapitālisms uzvarējis pilnībā,grēks ,kauns un sirdsapziņa no indivīdu apziņas izravēti neatgriezeniski.Padomju laikā zobus salabot nebija problēmu,zobārsts bija pieejams, katrā lielākā vai mazākā rūpnīcā vai laukos kolhozā arī bija zobārstniecības kabinets.Tagad ļaudis dzīvo dzīvo bez zobiem mutē ,sevišķi pensionāri,jo maksa zobārstu pakalpojumiem ir astronomiski un tajā pašā laikā ir liels risks zobārstu nolaidības dēļ nopietni saslimt.

  4. Paldies Līces kundzei par šo rakstu! Labsirdīga pasmiešanās un izaicinošana ņirgšana ir dažādas lietas, un tās vajag atšķirt. Var ēst ar dakšiņu, bet var taču šķīvī iegrābties ar visu roku. Tomēr – vai mums jābūt tādiem barbariem? Šoreiz “Aizliegtais paņēmiens” mākslīgi radīja “problēmu” – tautām ir dažādas mentalitātes, un latviešiem piemīt savaldīgums, vienkāršība un /atļaušos apgalvot/ laba gaume.

    • Bet – kāpēc tad daļa latviešu tik aktīvi aizstāvēja franču karikatūristus? Tajos zīmējumos es nesaskatīju nedz “labu gaumi’, nedz “savaldību”?

  5. Protams, nekāds socioloģiska pētījums par to nav veikts, taču klusi ceru, ka mūsu valstī vairums ir “tumši, aizspriedumaini ļautiņi “. 🙂

Draugiem Facebook Twitter Google+