Mobilā versija
+0.1°C
Hilda, Teiksma
Svētdiena, 17. decembris, 2017
17. oktobris, 2017
Drukāt

Provocētājs? Nē, Ivars Poikāns!

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ivars Poikāns

“Viņš ir viens no retajiem Latvijas māksliniekiem, kura darbi atsaucas uz reālajā telpā un laikā notiekošo, apzināti provocējot publiku. Vienlaikus Poikāns atgādina, ka dzīve ir pārāk nopietna, lai to dzīvotu bez ironijas. Viņa ironijai piemīt terapeitiska funkcija, tā spridzina apkārt esošo sistēmu…” – raksta Inga Bunkše grāmatā “IVARS POIKĀNS. Laikam nav nekādas nozīmes” (2014). Tomēr laiks ir nesaudzīgi straujš – kā mākslinieks jūtas pirms savas pusapaļās jubilejas? Ar kādām domām un darbiem mūs atkal intriģē?

Lai gan svarīgāk ir skatīt, izjust Poikāna gleznas, nevis par tām spriest, tomēr mākslinieka teiktajam arī ir īpaša nozīme – tikpat ekspresīvi alegoriska kā viņa darbiem. Kādreiz gleznotājs sevi dēvējis par jaunlaiku Indriķi, kurš savā stilā kā hronists dokumentējis dzīves realitāti, tostarp orģijas (“Vīriešu pirts” 1980; “Jāņu nakts balets uz ledus” 1982, u. c.), kā arī priecējis skatītājus ar iztēles brīnumu – kosmiskajiem dārzeņiem (“Biete”, “Burkāns ar arbūzu”, 2008, u. c.). Varbūt dažam viņa darbi šķitīs kariķējoši, bet mākslinieks pats tā neuzskata. “Pārspīlējuma nav nevienā manā darbā. Tā ir skaudra realitāte,” norādījis Ivars Poikāns. Viņa darbi nav garlaicīgi, pliekani salkani, tie allaž pārsteidz ar asprātību, veselīgu humoru, dažkārt izraisa arī asus spriedumus, neizpratni.

– Man nav primāra mērķa kādu šokēt, mūsdienās šokē visi pēc kārtas – pats laiks, kurā dzīvojam, televīzija, internets… Kļūstam tādi kā apdauzīti, imūni pret šoku. Mākslinieka uzdevums nav šokēt, izaicināt, tās ir, piemēram, klauna funkcijas. Viņam jādara tas, ko viņš iekšēji jūt, taču to vārdos noformulēt ir grūti. Gleznot – tas ir mans darbs un prieks! Bērns taču arī nezīmē, lai dabūtu ēdienu, bet lai priecātos. Nereti esmu dēvēts par huligānu un provokatoru – tie nav glaimojoši apzīmējumi, taču ar tiem klusībā esmu samierinājies. Ne pret vienu neesmu ļauns. Naids atņem spēkus, enerģiju. Konkurences izjūtām gan jābūt – jāpaskatās pa labi un pa kreisi, kas notiek. Tomēr nav jāpiedalās “blusu” sacensībās. Mākslinieki neskrien pa vienu šoseju, katrs iet savu ceļu, tāpēc nav neviena, kas viņu apdzītu. Ilgi esmu plēsies nosacīti ar tiem politiski ironiskajiem darbiem, žargonā sakot, piegriezās! Tagad mākslā esmu relatīvi neitrālāks, distancējies no politiskajām tēmām, ne tik plakātisks. Daudzi brīnās, ka gleznoju arī ziedus. Bet atcerieties, ka mūs vēro visi – ne vien video kameras, bet arī pasaule, daba – puķes, dzīvnieki… Esam kaili kā uz skatuves. Raugāmies ainavā, bet vai aizdomājamies, ka tā skatās arī uz mums?

Ivaram Poikānam ir gleznu cikls dzīvnieki–vērotāji, kurus viņš nodēvējis par “pasaules policiju”. Dzīvnieki izskatās tādi modri, saspicētām ausīm, lielām, vērīgām acīm, viņu siluetos ir kaut kas nogaidošs, bet nevar zināt, vai gaidīt ko labu vai sliktu. Vai tas ir mājiens uz apokalipsi vai tikai – uz filozofisku refleksiju? Katram uz galvas kāds zīmīgs priekšmets – vienam Iļjiča spuldzīte (mājiens uz apgaismību), otram – lilijas zieds (aristokrātijas simbols)… Simbolika viņam ir ļoti svarīga, ne velti iecienījis itāļu rakstnieka, semiotikas speciālista Umberto Eko darbus.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+