Mobilā versija
+13.8°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
25. aprīlis, 2017
Drukāt

Prožektoru centrā – vadītājs, ne laureāti (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Prozaiķe Jana Egle (no kreisās) un dzejnieks Uldis Auseklis kopā ar "LA" izdevniecības redaktori Renāti Neimani – autora panākumos liela nozīme ir arī viņas profesionalitātei un neatlaidībai.

Prozaiķe Jana Egle 21. aprīļa vakarā Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) pasniegšanas ceremonijā mūzikas namā “Daile” tika sumināta par labāko prozas darbu – stāstu krājumu “Gaismā”, bet dzejnieks Uldis Auseklis par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem – dzejoļu krājumu “Kaķēns margrietiņās”. LaLiGaBa Mūža balva šogad tika pasniegta dzejniekam un atdzejotājam Uldim Bērziņam – pie viņa aizceļoja LaLiGaBa simboliskā lampa un 3000 eiro liela naudas balva. Literatūrzinātniece Anita Rožkalne par apjomīgo mūža darbu, pētījumu “Kārļa Zariņa burvju aplis”, saņēma žūrijas speciālbalvu 750 eiro apmērā. Par labāko dzejas krājumu atzīts Jura Kronberga dzejoļu krājums “Uz balkona / bet ja visu laiku…” (apgāds “Dienas Grāmata”), par labāko ārvalstu literatūras tulkojumu – Zigurda Skābarža tulkotais Ērvina Velša romāns “Porno” (“Dienas Grāmata”), par spilgtāko debiju tika atzīts Jāņa Tomaša dzejas krājums “Melnie darba cimdi”. Ar prieku jāmin, ka gan vairāku nominantu, gan arī balvas laureātu Janas Egles, Ulda Ausekļa, Jura Kronberga un Jāņa Tomaša darbus bijusi iespēja iepazīt “KZ Grāmatplaukta” lasītājiem.

Ziņu portāla “Delfi” balsojumā par lasītāju iecienītāko darbu tika atzīts Janas Egles stāstu krājums “Gaismā”, savukārt Gundegas Repšes romāns “Bogene” izpelnījās grāmatu tīkla “Jānis Roze” atzinību kā visvairāk pirktais LaLiGaBa nominētais darbs.

Tagad – par ceremoniju, kas bija noformēta kā televīzijas vakara šovs. To vadīja dzejnieks Toms Treibergs, kam būtu bijis jākļūst par panākumu atslēgu – galu galā jaunais dzejnieks strādā LTV Kultūras raidījumu redakcijā, tātad ļoti tuvu izvēlētajam žanram. Tomēr visu vakaru nepameta sajūta, ka rakstnieki šajā šovā gadījušies gluži nejauši. Galvenā loma tajā neapšaubāmi bija pašam Treibergam, kurš gluži kā Džūlija Lamberte (atcerieties filmu “Teātris”!), ar dažādiem efektīgiem žestiem novērsa uzmanību savā virzienā.

Katras nominācijas laureāti tika vispirms pilnā skaitā uzaicināti uz skatuves, viņiem tika uzdots viens vai pāris pavirši jautājumi, uz kuriem vakara vadītājs īsti negaidīja atbildi, turklāt brīžam jautājumus uzdeva – jācer, apsvērti – kļūdaini. Būtu taču pārāk nejēdzīgi iedomāties, ka cilvēks, kurš vada literāras balvas pasniegšanu, nezina, ka laureāte nominācijā “Labākais prozas darbs” nerak­sta romānus; pats būdams dzejnieks, nopietni apsvērtu mūzas klātbūtnes procentu nominantu dzejā vai arī bez ironijas salīdzinātu mēģinājumu iedzert ģipša šķīdumu ar darbu pie pirmās grāmatas. Tātad joks? Parodija par šova kā žanra paviršumu? Jā, smiekli auditorijā ik pa brīdim atskanēja, taču ar vieglu neērtības pieskaņu, jo šovs balansēja tieši uz robežas starp nepārprotamu parodiju un neizdevušos pārcentību. Kādēļ nominanti bija vispirms jānodzen nost no skatuves, lai tad laureātu uzsauktu atpakaļ?

Atzīstami gan bija piemeklētas etīdes, kas iepazīstināja auditorijā esošos ar nominētajiem darbiem un patiešām attaisnoja šā gada saukli “Vairāk par vārdiem”. Gaumīgs bija kā smilšu kino, tā arī, cik neiesvētītie varēja nojaust, nominēto dzejnieku darba paraugi surdotulkojumā, iepriecināja Franču liceja skolēnu etīdes un daudzveidīgie laureātu vārdu “piegādes” veidi. Tātad kopumā šī noteikti nebija neveiksmīgākā balvu pasniegšanas ceremonija, taču asāku fokusu uz nominantiem un laureātiem būtu gan gribējies.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Neprasme cienīt otru cilvēku. Nav nemaz tik svarīgi, vai darbs tiešām labākais, katrs cilvēks ir cienīgs sajust uzmanību, ja pielemts uzvarētāja godam. Kaut kāda kļūda tajā visā ir – jo autors iznirst, paspoguļojas un tad atkal iejūk pūlī. Prieks par Uldi Ausekli un Jāni Tomašu. Ausekli pazīst visi Latvijas bērni, bet Tomašs vienkārši labi raksta. Bogene ir labs darbs. Ļoti labs. Kāpēc tas pazudis, nesapratu.

  2. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Tā (virsrakstā minētā) ir šodienas sapratne par galvenajiem varoņiem.
    Arī Edgara Masaļska godināšanas laikā galvenais nebija cienījamais vārtsargs, bet abi daiļ9irsēji komentatori! Mani pārņēma kauna sajūta, kad komandas biedri sumināja visilggadīgāko Latvijas izlases spēlētāju, bet šiem fruktiem tanī brīdi bija epohāli vēstījumi latviešu tautai, ko nedrīkstēja atlikt vai, labāk, vispār neizteikt.

  3. CENZŪRA ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    > šajā pašreizējā MZ SILES “valstī” krampjaini agonējošajos masmēdekļos (t.sk. la-vīzē u.c. taml. necilās w-bedrēs) bezcerīgi truli parazitējošajiem PRETLIKUMĪGU CENZŪRU piekopjošajiem administratīvajiem izpildfunkcionāriem (u.c. taml. nožēlojami juridiski analfabētiskiem “lielākajiem kretīniem”)

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C.E.N.Z.Ū.R.A ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

Atkal izsalcis pēc dziesmām (1)"Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes," saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS
Draugiem Facebook Twitter Google+