Prožektoru centrā – vadītājs, ne laureāti 3
Prozaiķe Jana Egle 21. aprīļa vakarā Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) pasniegšanas ceremonijā mūzikas namā “Daile” tika sumināta par labāko prozas darbu – stāstu krājumu “Gaismā”, bet dzejnieks Uldis Auseklis par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem – dzejoļu krājumu “Kaķēns margrietiņās”. LaLiGaBa Mūža balva šogad tika pasniegta dzejniekam un atdzejotājam Uldim Bērziņam – pie viņa aizceļoja LaLiGaBa simboliskā lampa un 3000 eiro liela naudas balva. Literatūrzinātniece Anita Rožkalne par apjomīgo mūža darbu, pētījumu “Kārļa Zariņa burvju aplis”, saņēma žūrijas speciālbalvu 750 eiro apmērā. Par labāko dzejas krājumu atzīts Jura Kronberga dzejoļu krājums “Uz balkona / bet ja visu laiku…” (apgāds “Dienas Grāmata”), par labāko ārvalstu literatūras tulkojumu – Zigurda Skābarža tulkotais Ērvina Velša romāns “Porno” (“Dienas Grāmata”), par spilgtāko debiju tika atzīts Jāņa Tomaša dzejas krājums “Melnie darba cimdi”. Ar prieku jāmin, ka gan vairāku nominantu, gan arī balvas laureātu Janas Egles, Ulda Ausekļa, Jura Kronberga un Jāņa Tomaša darbus bijusi iespēja iepazīt “KZ Grāmatplaukta” lasītājiem.
Ziņu portāla “Delfi” balsojumā par lasītāju iecienītāko darbu tika atzīts Janas Egles stāstu krājums “Gaismā”, savukārt Gundegas Repšes romāns “Bogene” izpelnījās grāmatu tīkla “Jānis Roze” atzinību kā visvairāk pirktais LaLiGaBa nominētais darbs.
Tagad – par ceremoniju, kas bija noformēta kā televīzijas vakara šovs. To vadīja dzejnieks Toms Treibergs, kam būtu bijis jākļūst par panākumu atslēgu – galu galā jaunais dzejnieks strādā LTV Kultūras raidījumu redakcijā, tātad ļoti tuvu izvēlētajam žanram. Tomēr visu vakaru nepameta sajūta, ka rakstnieki šajā šovā gadījušies gluži nejauši. Galvenā loma tajā neapšaubāmi bija pašam Treibergam, kurš gluži kā Džūlija Lamberte (atcerieties filmu “Teātris”!), ar dažādiem efektīgiem žestiem novērsa uzmanību savā virzienā.
Katras nominācijas laureāti tika vispirms pilnā skaitā uzaicināti uz skatuves, viņiem tika uzdots viens vai pāris pavirši jautājumi, uz kuriem vakara vadītājs īsti negaidīja atbildi, turklāt brīžam jautājumus uzdeva – jācer, apsvērti – kļūdaini. Būtu taču pārāk nejēdzīgi iedomāties, ka cilvēks, kurš vada literāras balvas pasniegšanu, nezina, ka laureāte nominācijā “Labākais prozas darbs” neraksta romānus; pats būdams dzejnieks, nopietni apsvērtu mūzas klātbūtnes procentu nominantu dzejā vai arī bez ironijas salīdzinātu mēģinājumu iedzert ģipša šķīdumu ar darbu pie pirmās grāmatas. Tātad joks? Parodija par šova kā žanra paviršumu? Jā, smiekli auditorijā ik pa brīdim atskanēja, taču ar vieglu neērtības pieskaņu, jo šovs balansēja tieši uz robežas starp nepārprotamu parodiju un neizdevušos pārcentību. Kādēļ nominanti bija vispirms jānodzen nost no skatuves, lai tad laureātu uzsauktu atpakaļ?
Atzīstami gan bija piemeklētas etīdes, kas iepazīstināja auditorijā esošos ar nominētajiem darbiem un patiešām attaisnoja šā gada saukli “Vairāk par vārdiem”. Gaumīgs bija kā smilšu kino, tā arī, cik neiesvētītie varēja nojaust, nominēto dzejnieku darba paraugi surdotulkojumā, iepriecināja Franču liceja skolēnu etīdes un daudzveidīgie laureātu vārdu “piegādes” veidi. Tātad kopumā šī noteikti nebija neveiksmīgākā balvu pasniegšanas ceremonija, taču asāku fokusu uz nominantiem un laureātiem būtu gan gribējies.
