Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. augusts, 2013
Drukāt

Psiholoģe: Vardarbība ir visas sabiedrības, nevis pusaudžu problēma

Attēls no kasjauns.lv un "Bez tabu" sižetaAttēls no kasjauns.lv un "Bez tabu" sižeta

Psiholoģe Gundega Kozlova ir pasniedzēja studentiem – topošajiem pedagogiem – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, kā arī strādā Vecumnieku novada sociālajā dienestā, tādējādi teorētiskās zināšanas psiholoģijā nostiprinot ar praksē gūtu pieredzi.

 

Viņas klienti ir ģimenes ar bērniem, pusaudži un viņu vecāki. Sarunā noskaidrojām būtiskākos bērnu vardarbības iemeslus, kā arī raksturīgākās kļūdas, ko pieļauj pedagogi un vecāki attieksmē pret pusaudžiem.

– Kāpēc notiek vardarbība starp bērniem?

– To pajautāju arī pašiem pusaudžiem, un saņemtās atbildes bija interesantas, tās liecināja, ka vardarbība nekad nav bez iemesla, pat tajos gadījumos, kad šķiet, ka redzama iemesla tai nav bijis. Vienmēr ir kāds cēlonis. Un visbiežāk minētie – “kāpēc mani pazemoja” vai “kāpēc mani apsaukāja”. Arī skolotājs tajā skaitā, īpaši sākumskolā. Ja skolotājs negatīvi vēršas pret kādu no klasesbiedriem, paši bērni to sauc par pazemošanu. “Kā tu nesaproti! Tev nekad nesanāk! Tev jāmācās palīgskolā!” Pārējie bērni mazajās klasītēs klausās skolotājā, jo viņš ir autoritāte, un viņi arī sāk vērsties pret šo vienu – skolotāja noniecināto. Tā izstumšanas process nemanot pieaug kā sniega bumba, kas veļas no kalna. To atzina paši bērni, kuri vairs nav sākumskolas vecumā, bet nav arī pieauguši. To viņi atceras no iepriekšējiem gadiem. Tāpēc, runājot par bērnu vardarbību nākotnē, būtiski piebilst – tā daļēji ir pedagogu kompetence tagadnē, domāt, ko un kā saku, apzināties, vai vērtēju konkrētā bērna mācību rezultātus vai personību un tas jau ir pavisam cits process.

Vardarbību veicina arī skolēnu savstarpējā konkurence, cīnoties par līdera tiesībām klasē. Tāpat tajos gadījumos, kad bērns ar kaut ko ļoti atšķiras no pārējiem. Tad viņu apceļ, izstumj, dara pāri.

Ja tas notiek sākumskolas klasītēs, domāju, skolotājam būtu vērts to pamanīt, jo viņš, pirmkārt, ar bērniem lielākoties ir kopā, otrkārt, profesionālā kompetence tā tikai pieaugs. Nedrīkst tā nodalīt – mācu tikai lasīt un rakstīt, neskatos, kas starp viņiem notiek starpbrīdī.

Lai gan praksē arī piedzīvots, ka viena skolotāja saka otrai: “Tur tavējie kaujas.” Otra atbild: “Mana darba diena beigusies.” Tāpat kā lasīšana un rēķināšana, bērnam ir jāapgūst arī darīšana kopā, sadzīvošana, jāiemācās rēķināties vienam ar otru un jāpieredz, ka tiek respektēts pats.

Manuprāt, skolās ļoti noderīgas būtu pedagogu kopīgas pārrunas, situāciju analīzes, kas jaunākajiem kolēģiem palīdzētu apgūt tās prasmes, kas pieredzē bagātākajiem jau ir, un ne tikai teorētiskā plāksnē vien. Iespējams, arī dažs pieredzējušais skolotājs gadu gaitā varbūt vairs nesaredz jaunas, efektīvākas pedagoģiskās iespējas. Viss tik pazīstams, zināms, un atsevišķas nianses vairs netiek pamanītas. Šis profesionālais dialogs, ko mēs saucam par supervīzijām, būtu labs veids, kā palīdzēt risināt pedagoģiska rakstura grūtības, kas radušās, strādājot ar skolēniem.

– Aptaujājot vairāku novadu sociālos darbiniekus, nācās dzirdēt, ka itin bieži bērnam, kurš dara pāri mazākajiem, patiesībā ir veselības problēmas.

– Tādu bērnu skaits skolās pieaug.

Veselības problēmas zināmā mērā var izpausties kā agresīva uzvedība. Skolotājam vajadzētu būt vairāk informētam, kā strādāt ar tādiem bērniem, kuriem konstatēts, piemēram, uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti, dažādi garīgās attīstības traucējumi. Diemžēl arvien biežāk jāsecina, ka bērnu veselības problēmas ir ielaistas.

– No kā tas ir atkarīgs, ka dažā skolā regulāri notiek dažādi pārkāpumi, bet citā turpretī viss ir mierīgi?

– Tas lielā mērā ir atkarīgs no administrācijas, no tiem cilvēkiem, kuriem ir vara ietekmēt skolas dzīvi. Viņi veido šo gaisotni. Teorētiski varētu šķist – jo mazāks kolektīvs, jo vieglāk vadīt, bet ne vienmēr praksē tā notiek. Kādreiz pat lielā skolā ir patīkamāka gaisotne un drošāka vide nekā mazā skoliņā ar nelielu bērnu skaitu.

Kādā Latvijas skolā – un droši vien ne tikai tajā vien – skolēnu vidū pastāv nerakstīts likums: jaunpienācējiem jāizkaujas ar spēcīgāko klases puisi. Ja atteiksies, nāksies sadzīvot ar izstumtā, apsmietā lomu. Ja uzvarēsi, tiksi momentā pieņemts. Pat ja zaudēsi – tas katrā ziņā būs labāk, nekā vispār atteikties cīnīties.

Tāds ir mūsdienu stāsts par skolu, kur attiecības tiek kārtotas šādā, gandrīz vai 
viduslaiku garā. Neviens no vadības to nezina vai arī izliekas, ka nezina, lai gan skolā izvietotas videokameras. Puisim, kurš atklāja šo pieredzi, toreiz paveicās, viņš tajā cīņā nezaudēja. Līdz ar to tika pieņemts un akceptēts klasē. Bet jautājums paliek neatbildēts – vai tas ir normāli, vai tādai ir jābūt cenai, lai kļūtu viens no savējiem?

– Kā vecākiem būtu jāreaģē gadījumos, kad viņu dēls vai meita iesaistīts vardarbīgā uzbrukumā pret citiem bērniem?

– Vecākiem ir jābūt ļoti godīgiem, jā, viņi aizstāv savu bērnu – jo jebkurš taču aizstāvēs savu bērnu, bet tajā pašā laikā notikušais arī adekvāti jāizvērtē. Ja tu esi vainīgs, tev jāmācās saprast, ka tā nedrīkst darīt, jāmācās apzināties savas rīcības sekas. Vecākiem ir jāsadarbojas ar pusaudzi, jāveido attiecības, lai bērns pieaugot būtu ieguvis nepieciešamās prasmes dzīvot sabiedrībā.

Ja sākam aizstāvēties: “mans bērns nav vainīgs, tas nav pierādīts”, tad konstruktīvu sarunu vietā parādās ļoti daudz emociju, savstarpēju apvainojumu un vēlamais rezultāts netiek sasniegts. Ja vecāki nepareizi nostājas bērna pusē, attaisno viņa rīcību, bērnam rodas izjūta, ka viņš visu var atļauties.

Izpratne par to, ka sist otram nedrīkst, jo tam otram arī sāp, neveidojas – neattīstās empātija. Tieši otrādi – nostiprinās apziņa, ka visi ir sliktie, tāpēc mēs pirmie neļausim viņiem darīt mums pāri.

Pusaudžu vecums ir pēdējā iespēja, kad tēvs un māte vēl var ietekmēt savu bērnu. Man gan šķiet, ka pusaudži īstenībā grib, lai vecāki, tāpat skolotāji ar viņiem sarunājas. Tas nekas, ka viņi rāda savas adatas uz visām pusēm. Bērni grib, lai skolotājs viņus pamana, novērtē. To vajadzētu paturēt prātā. Tas, ka bērns runā pretī un dara sliktas lietas, nenozīmē, ka viņš atsakās mācīties dzīvot. Jāmeklē saskar-
smes punkti. Ir skolas, kur pedagogi uztrenējuši šo prasmi uzklausīt. Tad negatīvisms un agresīvās attiecības vienaudžu vidū nemaz nav tik aktuālas.

Galvenais, ko gribu uzsvērt, – vardarbība nav tikai pusaudžu problēma, tā ir sabiedrības problēma. Klasisks piemērs. Viesību laikā ciemiņš izgāž alkohola glāzīti, namamāte steidzas mierināt un visu smaidot saslauka. Tajā pašā laikā bērns nejauši izgāž tējas krūzi, mamma sadusmojas – cik tu neveikls! Tāda ir sabiedrības daļas attieksme pret pusaudžiem.

Veselības centra reģistratūrā, tramvajā vai citur viņi saņem šo negatīvo attieksmi. Kādam nepatīk viņu bravūrība, citam – apģērbs, frizūra utt. Nevērīgi izmestas nicīgas frāzes. Viena, otra, trešā. Pienāk brīdis, īpaši barā esot, pusaudži “sprāgst”, nerēķinoties ar sekām. Tas varētu būt vēl viens būtisks iemesls, kāpēc vardarbība daudziem pusaudžiem ir kā izpausmes veids – pieaugušo pasīvā agresija, kas vēršas pret viņiem, jau kā atklāta – pret “pirmo, kas trāpās ceļā”.

– Vai vardarbības gadījumu skaits pieaug?

– Nezinu, tam būtu vajadzīgs pētījums, bet nenoliedzami, ka šie gadījumi kļūst arvien komplicētāki. Vismaz manā praksē sarežģītība palielinās. Tas nav tikai vienā dienā smagi piekauts skolasbiedrs, visbiežāk šis uzbrukums bijis pēdējais piliens garākā notikumu ķēdē. Tās ir gan paša un vecāku veselības problēmas, gan vecāku netipiskā attieksme pret audzināšanas problēmām, gan pedagogu artava kopīgā darbā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+