Praktiski
Veselam

Aina Poiša: Kā izdzīvot sēras pēc šķiršanās + 3 varianti, kā veidot attiecības ar bijušo3

Foto – Anda Krauze

Viens ir aizejošais, otrs – paliekošais

Ikvienas attiecības pēc šķiršanās vajag pabeigt, lai nevelkas līdzi aizvainojumi, naids vai citas negācijas, kas pašam gandē dzīvi un bojā garīgo veselību. Neiesaku izturēties pret sevi vardarbīgi – ja attiecības ilgušas gadiem, tās vajag respektēt, izprast un pabeigt.
Pēc statistikas it kā sievietes vairāk iesniedz laulības šķiršanas pieteikumus, bet viņas pie šī lēmuma nonāk ilgākā laika periodā, gadiem
paciešot savu vīru dzērāju vai gadiem esot paralēlās attiecībās ar citu vīrieti. Vīrieši ir impulsīvāki, egocentriskāki, viņi izšķiras ātrāk.

Daudziem vīriešiem lielāks pārdzīvojums ir mātes nāve, nevis izirusi laulība. Šķiroties viņi vairāk pārdzīvo to, ka nevarēs pilnībā realizēt
tēva lomu, neesot attiecībās ar bērna māti, bet no attiecībām ar partneri atteikties viņiem ir vieglāk nekā sievietēm. Šķiroties visbiežāk viens ir aizejošais, otrs – paliekošais. Aizejošajam ir vieglāk, viņam ir perspektīvas sajūta, paliekošajam sabrūk pamats zem kājām un ir tāda kā krišanas sajūta bezdibenī. Tas ir normāls regress. Lai tiktu no turienes ārā, jāiziet cauri visām sērošanas fāzēm, kas ilgst aptuveni

gadu. Tagad gan cilvēki ir aktīvāki, zinošāki, varbūt sērošanas periods ir īsāks, īpaši tiem, kas aiziet, jo viņiem paveras jauni apvāršņi. Tomēr sāpīgi ir abiem, jo mirusi laulība – sapnis par kopdzīvi, ģimeni – un tas atstāj nedzēšamu iespaidu, īpaši uz sievieti.

Šķiršanās sēru fāzes

✔ Sākumā cilvēks mēģina apjēgt notikušo, domā par to, ko darīt, lai atgrieztu bijušo, vai arī par to, kas nav izdarīts pareizi, kur pieļauta kļūda.

✔ Tad parādās dusmas kā enerģija, kas palīdz aizsargāt savas robežas. Naids, dusmas ir jāizlādē, citādi tās var aiziet indīgā aizvainojumā, kas grauž cilvēka veselību. Ir jāļauj sev dusmoties, protams, nemetoties otram virsū ar nazi vai cirvi.

✔ Aiz dusmām iestājas tukšums, un tikai tad var sākt samierināties ar notikušo, pieņemt jauno situāciju.

✔ Ja pāris nolēmis šķirties, grūti par kaut ko vienoties, joprojām abiem dzīvojot kopā. Ja notiek separācija jeb fiziska dzīvesvietas atdalīšana, tad pēc kāda laika vienoties ir vieglāk. Arī emocijas ir jāierobežo, ja vēlies sadarboties. Abi satiekas un vienojas par jautājumiem, kas saistās ar bērniem, īpašumiem utt. Viņi vairs nav tajā seksuālajā spriedzē, kad abi cīnās viens ar otru, kuram lielāka taisnība. Ir jāsamazinās jūtu temperatūrai, lai pieņemtu realitāti.

✔ Vēl augstāka attīstības stadija ir novērtēt bijušo ar pateicību, saprast, ko viņš ir devis, iemācījis un tad pateikt viņam paldies par kopā pavadīto laiku un civilizēti izšķirties.

Kā veidot attiecības pēc sēru perioda? 1. variants. Visi dzīvo draudzīgi

Dažās paplašinātajās ģimenēs viesībās pie galda sēž vīrietis, viņa pirmā sieva, otrā sieva ar savu trešo vīru, trešā sieva, un bērni no visām laulībām… Mēs to dēvējam par zviedru vai amerikāņu attiecību modeli. Manuprāt, pārlieka draudzēšanās ar bijušajiem partneriem ir nevajadzīga eksperimentēšana ar viņu jūtām. Tā ir robežu nojaukšana lietu kārtībai, visatļautība. Jā, laulība kā institūcija mēdz radīt lielas sāpes, bet vai šādi eksperimenti sāpes mazina? Domāju, ka cilvēkiem ir jāļaujas briedināt savu dvēseli arī caur sāpēm, jo partneru maiņa negarantē laimīgu dzīvi. Ir vīrieši, kuri ar čemodāniņu staigā no vienas sievietes pie otras, un gluži tāpat ir sievietes, kas iet no rokas rokā – bez dziļākas piesaistes, bez atbildības, bez rūpēm par partneri.

Izslēgt otru no dzīves

Saistītie raksti

Izslēgt savu bijušo no atmiņas un savas dzīves ir necieņa pret sevi un pret otru cilvēku. Izrādi godu pats savai pagātnei un tiec ar to galā! Neviens mēs neesam ideāls: ja sapratīsi savas kļūdas un piedosi otram viņējās, pašam būs vieglāk. Nekas nenotiek tāpat vien! Arī toreiz tu biji iemīlējies no visas sirds, un to nevajag noliegt. Otru cilvēku noliedz tikai tie, kas paši ar sevi netiek galā. Vienkāršāk ir tad, ja attiecības ir pabeigtas un bijušie partneri viens otru respektē. Tāpat kādreiz nāksies abiem satikties, kaut vai kopīgo  bērnu dēļ. Vislabāk samulsumu un piepūli varam vērot bērnu kāzās, kad viņu vecākiem ir citas otrās pusītes. Aicināta tiek gan māte, gan tēvs. Ko darīt, kā viņus pie galda sēdināt, ja vienam ir otrā pusīte, bet otram nav? Ko darīt, ja tēvs ir viens, jaunlaulāto audzinājis kāds cits, bet mātei tagad atkal ir jauns partneris? Variantu daudz un katram sava taisnība. Galvenais – nepazaudēt savējo. Cieni savu dzīvi, savas dvēseles izaugsmes ceļu caur sāpēm, priekiem, kaislībām un mīlestību! Lai, pavelkot svītru apakšā, vari teikt, ka tev ir bijis viss, ko dzīve spēj piedāvāt. Ja būsi tikai taurenītis, kas plivinās, savu egoistisko vēlmju vadīts, tad kaut kur savā attīstībā tu diemžēl esi.\

Atturīgi un civilizēti

Esmu par šo variantu! Ejot līdzi pāriem, kas šķiras, esmu mērījusi viņu emocionālo temperatūru. Kopā esam meklējuši veidu, kā atrast labāko komforta līmeni, kas pieņemams abiem pēc šķiršanās. Arī  bērniem jāsaprot, ka vecāku šķiršanās nav nāve, un kā ar šo faktu sadzīvot. Ja vīrietis aiziet pie citas sievietes, sievai vajadzīgs laiks, lai varētu to pieņemt un lai brīvi varētu ļaut saviem bērniem ciemoties bijušā vīra jaunajā ģimenē. Uzreiz to pieprasīt ir nežēlīgi, tikai soli pa solim bijušie laulātie var tuvoties abpusēji labākajam attiecību modelim. Un sievai nevajadzētu bērnus izprašņāt: „Kāda tad viņa ir? Ko deva jums ēst? Kā izturējās?” Bērni grib mammu sargāt, tāpēc stāstīs to, ko viņa vēlas dzirdēt. Tomēr zemapziņā bērni no mātes prasa vairāk, jo viņa ir ģimenes pavarda sargātāja, viņu bērni pat dažkārt vaino ģimenes izjukšanā, kaut gan aizgājis ir tēvs. Mātei jau tā ir grūti,
ka vīrs atstājis viņus, un tad vēl bērni mēdz uzbrukt, kāpēc viņš aizgājis un ģimenes struktūra ir izjaukta. Kādam taču jābūt vainīgam pie tā! Sievietei tas ir jāiztur un jābūt par drošības garantu saviem bērniem. Ar laiku šis tukšums, ko radījis aizgājušais, aizdzīs, izveidosies jauna sistēma, un attiecībās ar bijušo iestāsies pamiers un praktiska sadarbība.

Teksts: RUTA ZIMNOHA, GUNTA BARBĀNE, SELGA AMATA

Raksts no žurnāla “Māksla Mīlēt”

LA.lv